Monika Zīle: Miglas zona 11
Diezin vai starp premjeres vaļaspriekiem ir makšķerēšana, bet tas mums netraucē iztēloties viņu ar noķertu zelta zivtiņu lomā un iespēju kaut ko vēlēties. Protams, Laimdota Straujuma gribētu pārtraukt asinsizliešanu Ukrainā, taču brīnumdare diemžēl nav visvare – lai vēloties ko mazāk globālu. “Tādā gadījumā, lūdzu, Latvijas pedagogu algu sistēmas modeli.” “Labi, parādiet man kartē, kur atrodas Ukraina…”
Jā, šai pārveidotajai anekdotei izaugusi bārda, bet vēl garāka tā ir mēģinājumiem izveidot skaidri saprotamu algu sistēmu skolotājiem un tādu gala ciparu, kas daudzmaz apmierinātu mācību sfērā strādājošos. Laika gaitā hroniskas slimības formu ieguvuši gan pedagogu streikošanas solījumi, gan kārtējā izglītības ministra solījumi dabūt naudu profesionāļu cienīgai darba samaksai. Pats dīvainākais tas, ka līdz šim arī papildu asignējumi nav rezultējušies vērā liekamās algas summās: te Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ļaudis savos aprēķinos pieļāvuši kļūdu par dažiem nieka miljoniem, te izmantotie koeficienti praksē “nestrādā”, te atkal cita bēda. Liekas, tās barā drūzmējas pie IZM durvīm, savu kārtu gaidīdamas, un gals šai rindai nav saskatāms. Var vienīgi apbrīnot pedagogu pacietību un pašaizliedzību, neļaujot Latvijas bērniem ieslīgt analfabētismā un ar slavējamu entuziasmu pat nomaļās lauku skolās sagatavojot mācību priekšmetu olimpiāžu medaļniekus. Nu pedagogi kārtējo reizi solās stāties uz kara takas un neaprakt ieročus, kamēr maki nekļūs biezāki.
Kaut gan premjere sacījusi, ka pirms vēlēšanām “Vienotība” nesolīja skolotājiem algu paaugstinājumu – pareizāk laikam teikt, ka valdošā partija tad redzēja IZM cita politiskā spēka paspārnē, – tomēr Laimdotas Straujumas retorikā ir atskanējušas vismaz divas agrāk premjeru valodā nedzirdētas notis. Viena – kāpēc diez Latvijas pedagogiem sanāk tik mazas algas, ja vienam skolēnam tērējam vairāk nekā vidēji Eiropā? Otra – skolotāju algu celšanai nepieciešamie miljoni atradīsies tādā gadījumā, ja IZM iesniegs valdībai skaidri saprotamu darba apmaksas modeli. Bet abus izteicienus var nolikt zem kopsaucēja par miglas zonu IZM finanšu aprites telpā. Tajā valda gandrīz tikpat mīklaina atmosfēra kā mūsu folkloras tēlu vidē, kur uzrodas un pēkšņi pagaist cilvēku un zvēru spoki, bet neviens necenšas izdibināt šo parādību cēloni – mitoloģijā tā vienkārši notiek, un punkts. Jods viņu zina, pa kuru laiku noaudies mitoloģiskās aizsardzības šķidrauts pāri IZM, bet nu tikai premjere ieminējusies, ka derētu pasekot izglītībai piešķirtā finansējuma ceļiem. Ļoti gribas cerēt, ka valdība būs pietiekami zinātkāra šajā jautājumā. Tad arī nodokļu maksātājus sasniegs daža kripata apskaidrības, kāpēc skolēnam sekojošā nauda pedagogus sasniedz kusla un pagalam izkāmējusi un kur palicis starpribu taukumiņš. Pie viena varbūt izgaismotos arī IZM sasniegušo finansējumu savādā iedaba, ko latviski sauc par netikumu, – ik pa laikam daļa šīs naudas šķielē pēc izdevības lēkt pāri ilksij, bet kučieri grožus nepievelk. Jo arī paši no pēriena nebaidās. Vismaz līdz šim tā iegājies.
No “Iespējamās misijas” izglītības programmām ministres amatā apstiprinātā Mārīte Seile jau sacījusi, ka pedagogu algu celšanai nepieciešamā finansējuma atsacīšanas gadījumā pieļauj savu demisiju. Ja tas notiks, valdība būs netieši apstiprinājusi, ka miglas zona IZM turpinās pastāvēt un biezēt.
