Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. maijs, 2013
Drukāt

Migrācija ES biedē dalībvalstis


Foto - EPFoto - EP

“Emigrācija no Dienvideiropas valstīm uz “veco” Eiropu sasniegusi nepieredzētus apmērus. 2012. gada pirmajā pusē Vācijas darba tirgu vien papildināja 32 tūkstoši itāļu, 27 tūkstoši spāņu, 26 tūkstoši grieķu un 10 tūkstoši portugāļu strādnieku. Taču šīs tendences ilgtermiņā nav bīstamas,” uzskata Patrīcija Cireza Migeleiza, Spānijas uzņēmēju organizāciju konfederācijas pārstāve. 


 

“Tieši otrādi – spāņu izcelsmes iedzīvotāji, kādu laiku pastrādājuši ārzemēs, atgriežas mājās un iegulda iegūtās prasmes un zināšanas savas valsts attīstībā. Viņiem pietrūkst spāņu mūzikas, deju un vietējās virtuves. Līdzīgi ir ar itāļiem, grieķiem un portugāļiem,” šāds viedoklis izskanēja 7. maijā Briselē, organizācijas “Confrontations Europe” rīkotajā konferencē “Pašreizējā Eiropas iekšējā mobilitāte”.

Brīva darbaspēka kustība, viens no galvenajiem Eiropas Savienības (ES) stūrakmeņiem, vienmēr tikusi saskatīta kā iespēja veicināt vienota tirgus attīstību un nostiprināt tā funkcionēšanu eirozonā. Taču šobrīd mobilitāti ES ietvaros arvien biežāk kritizē kā nevēlamu parādību: dalībvalstis, arodbiedrības un Eiropas pilsoņi bažījas, ka pastiprināsies “smadzeņu aizplūšana”, arvien izteiktāks kļūs sociālais dempings.

Tas attiecīgi rada spriedzi starp dalībvalstīm, kā arī nespēju vienoties par kopīgu, ekonomiku atveseļojošu politiku. “Spānijas valdība apsūdz Vāciju talantu zagšanā, Itālija ir neapmierināta, ka tās pilsoņi attīsta Vācijas, Francijas un Lielbritānijas ražotnes.”

Dienvidu dalībvalstu satraukumu vēl jo vairāk pastiprina apstāklis, ka Vācija izstrādājusi un šā gada janvārī ieviesusi īpašu programmu viesstrādnieku piesaistei. “Tā kā Vācijā atsevišķās jomās stipri jūtams darbaspēka trūkums, valdība izmanto visus līdzekļus, lai neļautu ekonomikai stagnēt. Ar interneta platformas “Make it in Germany!” palīdzību potenciālie strādnieki uzzina, kā Vācijā atrast darbu, kā iegūt darba atļauju, kādas sociālās garantijas iespējams saņemt,” iniciatīvu apraksta Volfgangs Millers, Vācijas Federālās nodarbinātības aģentūras vadītājs Briselē.

Neskatoties uz draudīgajiem migrācijas rādītājiem, V. Millers uzskata, ka iekšējā darbaspēka kustība nebūtu jāuztver kā problēma. Viņš darbspējīgos iedzīvotājus iedala trijās dažādās grupās: pirmajā ietilpst tie, kuri vienmēr būs gatavi pieņemt jaunus izaicinājumus, mainot dzīves un darba vietu, otrajā grupā ir tie, kuri nekad nepametīs savu valsti, savukārt trešo iedzīvotāju grupu veido cilvēki, kas normālos apstākļos neizceļotu, taču ekonomisko grūtību dēļ ir gatavi doties labākas dzīves meklējumos uz citām valstīm. “Eiropas kontinentālās valstis viņiem piedāvā laimes burkānu, un viņi pēc tā tiecas visiem spēkiem.”

Taču V. Millers pārliecināts, ka, ekonomiskajai situācijai izlīdzinoties, šie cilvēki atgriezīsies savā dzimtajā zemē. “Kādu laiku viņi būs sildījuši Vācijas ekonomiku, bet pēc tam iegūto pieredzi izmantos Spānijā, Itālijā un citās Dienvideiropas valstīs. Tas ir normāls Eiropas attīstības un dalībvalstu reciprocitātes (došanas/ņemšanas) process.”

P. C. Migeleiza piebilst: “Iekšējās mobilitātes tendences dod stimulu Spānijas un citu valstu valdībām īstenot dažādas strukturālas darba tirgus reformas. Piemēram, Spānijā tiek veicināta publiskā–privātā sektora partnerība, tiek vienkāršota likumdošana, mazināta darba tirgus segmentācija.” Turklāt, pēc Spānijas uzņēmēju organizāciju konfederācijas pārstāves domām, iekšējā mobilitāte nostiprina eiropeisko identitāti, dod iespējas attīstīt savu personību, paplašināt pieredzi un redzesloku.

Vienīgi atklāts paliek jautājums – vai dalībvalstīm jāsamierinās ar esošo nevienlīdzību darbaspēka kustības jomā? Kāpēc vienu valstu ekonomikai jācieš no pastiprinātās emigrācijas, kamēr citas valstis ar viesstrādnieku palīdzību var attīstīt savus ekonomikas sektorus? Vai nacionālās preferences atrodas augstākos svaru kausos par kopējo ES labklājību?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+