Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. februāris, 2016
Drukāt

Migrācijas jomā – lielāku disciplīnu. Saruna ar EP deputātu Timotiju Kirkhoupu

Foto - EP Audiovizuālais dienestsFoto - EP Audiovizuālais dienests

Timotijs Kirkhoups

“Mums jāatgriežas pie disciplīnas imigrācijas likumos. ES kvotu sistēma attiecībā uz patvēruma meklētājiem nav atbilde un nekad tāda nav bijusi,” intervijā “LA” uzsver Eiropas Parlamenta (EP) deputāts un bijušais Britānijas imigrācijas sekretārs Timotijs Kirkhoups, kurš ievēlēts no Britānijas Konservatīvās partijas un EP pārstāv Eiropas konservatīvo un reformistu politisko grupu (ECR).

 

– Vai pēc Jaungada nakts notikumiem Ķelnē diskusijās par migrāciju noticis kāds būtisks pavērsiens?

– Ir skaidrs, ka tā nebija nejaušu uzbrukumu virkne un notikušais ir jāvērtē ļoti nopietni. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums jāzina, kādi cilvēki dodas cauri Eiropai. Nepieciešama informācijas apmaiņa starp valstu dienestiem par aizdomīgām personām. Esmu autors jaunajam ES pasažieru datu reģistra regulējumam, kurš attieksies uz aviopasažieriem. Esmu pie šīs ieceres strādājis vairākus gadus. Pirms trim gadiem bija ES politiķi, kas to bremzēja, bet tagad, kad situācija ir vēl nopietnāka, es gribētu zināt, ko viņi teiks – kādēļ tik ilgi pretojās manai iniciatīvai?

– Jūs esat bijušais Britānijas imigrācijas sekretārs. Kā jūs salīdzinātu situāciju Eiropā migrācijas jomā 90. gados un mūsdienās?

– Aina ir krasi mainījusies. Kad 90. gados ieņēmu imigrācijas sekretāra amatu, migrācija starptautiskajā politikā nebija liels jautājums. Lielākoties migranti nāca no valstīm, ar kurām Eiropas valstīm bija ciešas saiknes. Imigrācija Vācijā bija cieši saistīta ar Vācijas ekonomikas augšupeju, lielākoties uz Vāciju devās turki, kā arī cilvēki no bijušajām Vācijas kolonijām Ziemeļāfrikā. Tas pats attiecās uz Franciju, kur imigrāciju lielākoties veidoja cilvēki no bijušajām Francijas koloniālajām teritorijām. Tolaik katra valsts varēja regulēt migrācijas plūsmas pēc saviem ieskatiem. Tagad Eiropā patvēruma meklētāju jautājumos valda nestabilitāte. Pēc Ziemeļāfrikas diktatoru gāšanas un tālākās nestabilitātes šajās valstīs migrācijas plūsmas ir pamatīgi pieaugušas. Esmu savām acīm redzējis, kā migranti plūst uz Eiropu, un tie nebūt nav nav tikai Sīrijas bēgļi. Daudzi izliekas neredzam, ka liela daļa cilvēku nebēg no kara vai citiem draudiem. Ir migranti, kas uz Eiropu dodas no demokrātiskām valstīm, piemēram, Nigērijas. Mums nav jāpiešķir viņiem bēgļu statuss. Problēma ir tā, ka Eiropas iestādes nav izdarījušas savu darbu. Eiropai nav nojausmas, kuros gadījumos cilvēki ir uztverami kā bēgļi vai kā migranti un kuros gadījumos viņu atrašanās ES ir leģitīma. Situācija nebūs sakārtota, līdz neatgriezīsimies pie disciplīnas imigrācijas likumos. Tam jānotiek ātri, Eiropas Komisijas patvēruma meklētāju kvotu sistēma nav atbilde krīzei un nekad tāda nav bijusi. Ir saprotams, ka ES valstis, kurām nav migrācijas pieredzes, aizvaino ideja par to, ka Brisele var diktēt uzņemamo cilvēku skaitu. Tā no ES puses nav laba un sabiedrībā pieņemama politika.

Ja runājam par terorismu, tad acīmredzams drauds ir tā dēvētā “Islāma valsts”, kura ir deklarējusi, ka vēlas īstenot terora aktus Eiropā. Lai dabūtu cilvēkus savu mērķu īstenošanai, “Islāma valsts” vai nu radikalizēs mūsu pilsoņus, izmantojot internetu, vai arī teroristi iekļūs Eiropā ar imigrantu plūsmām.

– Bieži attiecībā uz Britāniju tiek runāts par radikālajiem imamiem, kas attiecīgi noskaņo un radikalizē cilvēkus…

– Kopumā musulmaņu kopiena Britānijā ir cienījama, atzīta un pakļaujas likuma varai. Katrā reliģiskā grupā atradīsiet ekstrēmistus. Ir cilvēki, kas sludinājuši islāma ekstrēmismu un pret viņiem ir vērsusies valsts vara, kā, piemēram, pret vienu imamu Ziemeļlondonā, kurš ir ļoti “netīrs” cilvēks. Britānijā ir nacionālie likumi, ar kuriem varam vērsties, ja tiek sludināts naids vai vardarbība. Protams, attiecībā uz reliģiju problēmjautājumi jārisina delikātāk. Nav svarīgi, vai ekstrēmisti ir divi vai 2000, jo pat divi cilvēki var radikalizēt citus. Būtiska ir interneta brīvība, kura ir brīnišķīga, tomēr nav labi, ka tā tiek izmantota, lai radikalizētu jauniešus. Serveru īpašniekiem jābūt lielākai atbildībai, pie tā mums būs jāstrādā.

– Vai radikalizācija starp jauniem cilvēkiem ir saistīta ar paaudžu konfliktu? Piemēram, 70. gados jaunieši to izpauda caur hipiju kustību…

– Jauniem cilvēkiem vajag stimulāciju smadzenēm. Tas nav normāli, ja viņus aizrauj skati, kur cilvēkiem tiek nocirstas galvas, uzspridzinātas pasaules kultūras mantojuma vietas. Viņi neapzinās, ka, nonākot pie ekstrēmistiem, viņi pēc gada būs miruši, taču kārdinošs ir piedāvājums “mainīt pasauli”. Mums jaunajiem cilvēkiem jāpiedāvā plašāks skatījums, kādu ieguldījumu viņi var dot sabiedrībai, nesekojot radikālām idejām. Politiķiem un kopienu vadītājiem, kā arī jauniešu ģimenēm jādod viņiem pozitīvs skatījums uz nākotni un tās iespējām. Laba doma būtu jauniešiem iesaistīties labdarībā. Mums ir arī “Erasmus” programma un daudzas citas, kas paredzētas jauniešiem. Taču mūsu vaina ir tā, ka mēs šīs iespējas neprotam pietiekami vilinoši parādīt. Jaunus cilvēkus piesaista bīstamais, un tā tas ir bijis vienmēr. Bet var taču doties izzināt pasauli, piemēram, ceļojot uz Antarktīdu. Mūsdienās jauniešiem ir atvērta pasaule un viņi var izaicināt sevi pozitīvā veidā, sasniegt mērķus un teikt: “Man izdevās!”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+