Pasaulē
Eiropa

Migrācijas plūsmas un zemstrāvas: Dublinas kārtība pajukusi1

Foto-LETA/AFP

Ja atceramies, Eiropas Savienības 28. – 29. jūnija samits tomēr noslēdzās ar visu dalībvalstu parakstītu dokumentu un kolektīvu atvieglojuma nopūtu, ko visai optimistisku paziņojumu veidā izdvesa arī galvenais nemiera cēlājs jaunais Itālijas premjers Džuzepe Konte. Jo viņam bija pamats uzskatīt, ka migrācijas jomā panāktā vienošanās ir Romas diplomātisks panākums. Tajā vēlreiz tika uzsvērts kolektīvās atbildības princips – bēgļu pieplūdums, kas īpaši skar Itāliju, ir kopīgi risināma un apmaksājama problēma. Bet katras dalībvalsts ieguldījums balstās uz brīvprātības principu…

Tādas krīzes vairs nav…

Eiropadomes publicētajos secinājumos par atskaites punktu izraudzīts 2015. gads, norādot, ka toreizējā krīzes saasinājumā “ir ieviesta virkne pasākumu nolūkā panākt ES ārējo robežu efektīvu kontroli. Atklāto nelikumīgo ES robežas šķērsošanas gadījumu skaits tā rezultātā ir samazināts par 95% salīdzinājumā ar visaugstāko rādītāju, kas bija 2015. gada oktobrī, kaut gan pēdējā laikā Vidusjūras austrumdaļas un rietumdaļas maršrutos plūsmas ir pieaugušas”. (Tuvajos Austrumos karadarbība nemitējas, un trūkst priekšnoteikumu, lai tūkstošiem cilvēku nedotos prom no Āfrikas.)

Pieaug arī politiskais saspringums, jo “izaicinājumi” ir uzkrājušies un migrantu plūsmu nepārtrauktība rada apstākļus, kad kāds atsevišķs atgadījums var kļūt par pilienu, kas liek pārplūst jau pilnajam problēmu traukam. No tām izbēgt nav iespējams, tomēr ir svarīgi problēmas nevis saasināt, kā noticis Vācijā, bet mēģināt pārvarēt. ES samitā tika ieskicēti risinājumi. Arī, jāteic, problemātiski.

Kur izvietot migrantu šķirošanas punktus

Lai izvairītos no situācijas, ko piedzīvoja kuģis “Aquarius” ar 629 Vidusjūrā izglābtajiem, kam tika liegta iebraukšana tuvējās Itālijas ostās (saskaņā ar valdības lēmumu tās tuvākajā laikā paliks NVO kuģiem nepieejamas) un galu galā bija jādodas uz Spāniju, turpmāk līdzīgos gadījumos jūrā izpestītos paredzēts nogādāt īpašos “kontrolētos centros”, kur katra lietu operatīvi izskatīs. Tiem, kam starptautiskā aizsardzība pienākas, būs iespēja rast patvērumu kādā no ES valstīm.

Šī iecere atgādina 2015. gada krīzes iespaidā sevišķi Grieķijas salās radītos karstos punktus (“hot spots”), ko, piesaistot vairāk Eiropas naudas un citus līdzekļus, nenāktos grūtu pārkārtot par “kontrolētajiem centriem”. Atēnas piekrita to darīt, bet pagaidām tā ir vienīgā skaidrā atbilde. Varbūt vēl Spānija…

Otrs piedāvātais praktiskais risinājums ir ārpus ES ierīkojamās “reģionālās platformas”, taču Ziemeļāfrikas valstis un Albānija atsakās tādas savā teritorijā izvietot. Negrib arī Lībija, kur tagad atrodas lielākais bēgļu kontrabandas perēklis, lai gan Tripolē esošā “nacionālās vienotības valdība” (drīzāk – viens no cīņā par varu iesaistītajiem militāri politiskajiem grupējumiem) šķietami sadarbojas ar Romu kontrabandas apkarošanā, turklāt pārāk neafišētā sadarbība, protams, apmaiņā pret dāsnu atlīdzību, plaši izvērtās jau Itālijas agrākās valdības laikā. Šis apstāklis daļēji izskaidro, kāpēc bēgļu pieplūdums ir noplacis. Tas tomēr nav izsīcis, jo kontrabandas tīkli prot pielāgoties. Ne velti Itālijas vicepremjers un iekšlietu ministrs Mateo Salvīni ES samita priekšvakarā apmeklēja Tripoli, kurai bija apsolīts piegādāt modernākus krasta apsardzes kuģus (tagad 12 jau piešķirti), un ierunājās par karsto punktu veidošanu Nigērā.

Dublinas kārtība pajukusi

Pazīstamais itāļu rakstnieks un pret mafiju vērstu sacerējumu autors Roberto Saviano veltīja iznīcinošu kritiku (plašā publikācijā “Le Monde”) šāda veida sadarbībai, ko ievadīja Vācijas vienošanās ar Erdogana Turciju par t. s. Balkānu ceļa bloķēšanu, jo eiropieši tā vietā, lai īstenotu kādu kopēju ilgtermiņa stratēģiju, izgāž miljardiem eiro represīviem režīmiem. Bet jāatzīst, ka citu daudzmaz efektīvu mehānismu šobrīd nav.

Trūkst arī saskaņotas pieejas ES iekšienē. Piemēram, patvēruma piešķiršanas procedūra un lietu izskatīšanas termiņi dažādās valstīs ir atšķirīgi (Nīderlandē pieprasījumi jāizskata sešās nedēļās, Itālijā – trīs gadu laikā), tāpat kā izpratne par t. s. drošajām valstīm, no kurām nākošie imigranti var tikt nosūtīti atpakaļ. Eiropas Komisijas priekšlikumi paredz harmonizēt kritērijus un reformēt t. s. Dublinas regulu. Tā, kā zināms, nosaka: patvēruma pieprasītāju reģistrē un viņa lūgumu izvērtē, respektīvi, patvērumu piešķir vai nepiešķir valsts, kuras robežu, ieceļojot ES, viņš šķērso.

Krīzes haosā šī kārtība pajuka. Itālijā piecos gados esot fiksēti vairāki simti tūkstošu ieceļotāju, bet daudzi no viņiem, pārslogoto un imigrantu aizturēšanā ne pārāk ieinteresēto varasiestāžu īpaši nekavēti, devās tālāk, jo dienvidu robežvalstis parasti nav vai pārstāj būt migrantu galamērķis. Savukārt tās, kuras ir, kā Vācija (2015. gada krīzes laikā Berlīne piekrita bēgļus pieņemt, lai novērstu humāno katastrofu pie ES ārējās robežas), tagad, izskatot imigrantu lietas, konstatē, ka 40% no viņiem iepriekš nevienā citā ES valstī vispār nav reģistrēti un nefigurē pirkstu nospiedumu datubāzē “Eurodoc”. Grūti aplēšams personu skaits, bet katrā ziņā simtos tūkstošu mērāms, joprojām nekontrolēti klejo pa Eiropu vai mīt lielo pilsētu, piemēram, Parīzes, patiltēs un nomalēs.

Politiskā šūpošanās Vācijā

Tāds stāvoklis bija iemesls vai iegansts tam, lai Vācijas iekšlietu ministrs un Kristīgi sociālās savienības jeb CSU līderis Horsts Zehofers pavēstītu, ka citur reģistrētās un valstī nelikumīgi iekļūstošās personas turpmāk tiks raidītas atpakaļ, no kurienes nākušas, ja kanclere Angela Merkele nespēs panākt noregulējumu Eiropas līmenī. Tas, citiem vārdiem, bija nosacījums monolītā CDU–CSU bloka saglabāšanai, bet tā pajukšana novestu pie valdības krīzes. Likās, ka ES samita iznākums un publicētie Eiropadomes secinājumi sniedz Merkelei pietiekamus argumentus Zehofera nomierināšanai. Jo vairāk tāpēc, ka CSU mājvietā Bavārijā veiktās aptaujas apliecināja kancleres samērā augsto reitingu. Galu galā Vācijā esošo, bet citur ES reģistrēto bēgļu operatīvai atpakaļuzņemšanai piekrita dalībvalstu vairākums, tajā skaitā Baltijas valstis, kurām iedalītie bēgļi mēdz dodies labāku dzīvi sološos virzienos. Jeb, eirokrātiski sakot, notiek “patvēruma meklētāju sekundārā kustība”, ko vajadzētu izskaust. Berlīne savukārt nāks talkā Bulgārijas robežsardzei, kas saskaras ar nelegāļu plūsmām no Turcijas, un apņēmās nepieciešamības gadījumā tāpat atbalstīt Slovēniju un Horvātiju. Papildus ES vispārējai nostājai, ka “vēl vairāk būtu jāstiprina “Frontex” atbalsta funkcija”.

Tomēr arī šī nedēļa iesākās ar spriedzi Vācijas politikā un CDU–CSU bloka partiju vadību ārkārtas sapulcēm. Zehofers apstiprināja gatavību aiziet no valdības un atkāpties no CSU priekšsēdētāja posteņa, tomēr pēc saspringtas tikšanās ar Merkeli paziņoja, ka paliks. Sausajā atlikumā bija lēmums veidot tranzīta vai būtībā migrantu šķirošanas centrus uz Vācijas un Austrijas robežas. Turpretī t. s. lielās koalīcijas partneri SPD jeb sociāldemokrāti, kuri iepriekš bija klusējuši, trešdien kategoriski iebilda pret slēgtu nometņu ierīkošanu. Respektīvi, koalīcijas dzīvotspēja atkal ir apdraudēta. Bet kanclere, uzstādamās Bundestāgā, kārtējo reizi saistīja Eiropas Savienības izdzīvošanu ar imigrācijas problēmas risinājumu. “Katram migrācijas tipam jāpiemēro savs režīms”, lai cilvēkiem būtu pārliecība, ka likums darbojas. Tulkojumā – patvērums piešķirams vien tiem, kuriem uz to ir tiesības.

Taču tās tiek dažādi interpretētas, un strīdus galvenokārt izraisa šo tiesību īstenojums praksē. Arī imigrācijas jomā stingro līniju ieturošo valstu valdības nav vienisprātis par risinājumiem, jo intereses krasi atšķiras. Itālija vēlas “sadales kvotu” izpildi, ko Višegradas grupas valstis noraida. Ungārijas premjers Viktors Orbāns šonedēļ pauda gatavību sadarboties ar Berlīni, bet Austrijas valdības galva Sebastians Kurcs visai vēsi uztvēra Merkeles un Zehofera vienošanos par tranzīta centriem uz robežas. Austrijas prezidentūras pusgads tomēr tiek sākts ar pieteikumu veltīt pūliņus “Eiropai, kas aizsargā”. Atliek rast kopsaucēju par metodēm un politisko gribu.

LA.lv