Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. augusts, 2016
Drukāt

Mihails Barišņikovs: “Vēstule cilvēkam” ir Ņižinska saruna ar Dievu

Foto: LETAFoto: LETA

No šodienas līdz 7. augustam pasaulslavenais baletdejotājs, aktieris un horeogrāfs Mihails Barišņikovs uz Latvijas Nacionālās operas skatuves iejutīsies 20. gadsimta pirmās puses izcilākā baletdejotāja un horeogrāfa Vāclava Ņižinska (1889 – 1950) tēlā amerikāņu avangarda klasiķa Roberta Vilsona režisētajā un īpaši viņam veidotajā izrādē “Vēstule cilvēkam”.

Barišņikovam un Ņižinskim jaunībā bijuši līdzīgi ceļi: abi dzimuši tālu no impērijas centra, abi dejojuši Marijas teātra baleta trupā. Ņižinskis Krieviju pameta 1909. gadā, lai pievienotos krievu baleta trupai Parīzē, kur nodejoja savas spilgtākās lomas, savukārt Baršņikovs 1974. gadā emigrēja no PSRS uz Kanādu, vēlāk Ņujorkā izveidojot pats savu baleta trupu un Barišņikova mākslas centru.

Jautāts, par ko runātu ar baleta leģendu Ņižinski, ja varētu pagriezt laika ratu atpakaļ, Barišņikovs saka: “Par ko runātu? Ņižinska laikā jau nebija ne filmu, ne ieraksta iespēju… Tāpēc daudz interesantāk būtu redzēt, kā viņš strādāja, kā veidoja savas izrādes. Labi pazinu un daudz esmu runājis ar šīs izcilības sievu Romolu, kā arī viņa draugu, palīdzi un dejotāju Mariju Rambēru, taču vārdi ir tikai un vienīgi vārdi… Ņižinskis nedejoja tikai dejas pēc. Katra loma, ko viņš izvēlējās, bija pilnīgi atšķirīga, viņš tēlā iedziļinājās un allaž mēģināja atklāt ko jaunu.
Par Ņižinski sarakstītas daudzas grāmatas. Es spēju izprast viņa kapacitāti caur lomām, piemēram, mūsu abu repertuārā ir Petruška, bet kā cilvēks man Ņižinskis vienmēr bijusi mīkla. Ārkārtīgi interesanta ir viņa acīmredzot impresārijam Sergejam Djagiļevam domātā, taču nekad nenosūtītā vēstule. Šī viņa bijušajam darba devējam un vienlaikus mīļākajam, kurš savulaik Ņižinski pacēla uz baleta pjedestāla augstumiem un vēlāk, iespējams, nodeva, adresētā vēstule bija pilna mīlestības un rūgta nosodījuma. Un vienlaikus šajā vēstulē Ņižinskis skaidro savas attiecības ar Dievu, dzīvi, likteni… Tāpēc to arī sauc par “Vēstuli cilvēkam”, jo arī visa dienasgrāmata, ko mēs ar Vilsonu izmantojam iestudējumā, ir kā vēstule cilvēkam šā jēdziena visplašākajā izpratnē – Dievam un Visumam kopumā. Un droši vien par šīm lietām mēs ar Ņižinski arī parunātos. Taču izrāde nav autobiogrāfisks stāsts, bet gan vēstījums par ģeniāla dejotāja attiecībām ar Dievu, dzīvi, mākslu, ģimeni un viņa paša dvēseles dziļumiem.”

Vairāk par izrādes koncepciju, kā arī to, kas Mihailu Barišņikovu saista Amerikā un ko viņš domā par Donalda Trampa popularitāti, lasiet 3. augusta “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+