Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. marts, 2016
Drukāt

Mihails un Raisa Gorbačovi: roku rokā no pašas apakšas līdz varai (1)

1. Jaunība. Pelmeņi un piramīdas

1no13
Foto: Yuryi Abramochkin / RIA Novosti / Wikimedia CommonsFoto: Yuryi Abramochkin / RIA Novosti / Wikimedia Commons

Šodien aprit 85 gadi pēdējam PSRS KP ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam. Taču stāsts par Gorbačovu lielā mērā ir arī stāsts par viņa sievu Raisu (5.01.1932-20.09.1999). Šīs sievietes dzīve allaž bijusi uzmanības centrā. Viņas kā valsts “pirmās lēdijas” parādīšanos publikas priekšā pašas valstī daudzi nosodīja, savukārt pasaulē sajūsmā apsveica. Un tieši ārpasaulē Raisa Gorbačova veica īstenu revolūciju, parādot visai pasaulei, kāda un kā var izskatīties padomju sieviete…

Raisa Gorbačova (Titarenko) dzimusi 1932. gada 5. janvārī Altaja novada Rubcovskā dzelzceļa inženiera Maksima un Aleksandras Titarenko (dzimusi Parada) ģimenē.

Raisas vecaistēvs pa mātes līniju savulaik bija turīgs lauksaimnieks, kuru no visa liekā “atbrīvoja” boļševiku revolūcija, turklāt vēlāk vēl pasludināja par trockistu, arestēja un nošāva. Vecmāmiņa nomira, nepārciešot šo traģēdiju un bada mokas. Raisa bija vecākā no trim meitām (vēl ģimenē bija arī dēls, bet par viņu mazliet vēlāk būs īpaša runa), un viņas māte Aleksandra, dzimusi īstena sibīriete, jau agri iemācīja bērniem, kā, lai izvairītos no vecmāmiņas likteņa, glābties no bada ziemas, izmantojot vietējo metodi: laikus salipināt veselu maisu pelmeņu, izlikt tos laukā salā un tad visu ziemu tikai pagrābt pa saujiņai un izsniegt katram atbilstoši stingrai uzskaitei…

Raisas tēvs no savas dzimtās Čerņigovas ieradās Altaja novadā 1929. gadā, iesaistoties dzelzceļa būvniecībā, kur arī iepazinās ar nākamo sievu. Ģimene bieži pārcēlās no vienas vietas uz citu Krievijas aziātiskajā daļā, dažkārt pat ilgstoši dzīvojot vilciena vagonā, un tikai pēc vairākām desmitgadēm, turklāt joprojām ar lielām grūtībām, viņam izdevās nodrošināties ar pastāvīgu dzīves vietu Baškīrijas pilsētā Sterlitamakā.

Raisai nācās nomainīt neskaitāmas skolas, taču visās izpaudās viena iezīmīga detaļa – fizkultūras nodarbībās un svētku reizēs skolēnu būvētajās tradicionālajās piramīdās viņai, kā visvieglākajai būtnei, allaž pienācās vieta pašā virsotnē. Kopš tā laika viņa sāka saprast, kā tas īsti ir – būt pašā augšā un allaž visu ievērotai. 1949. gadā Raisa ar izcilību jeb ar tā dēvēto zelta medaļu pabeidza vidusskolu Sterlitamakā. Tas nozīmēja, ka augstskolā viņu uzņems bez iestājpārbaudījumiem. Atlika vien izvēlēties sev tīkamāko jomu. Sekojot savā ziņā mātes spiedienam, viņa devās uz Maskavas Universitāti, kur izvēlējās visnoslēpumaināko fakultāti, uzsākot studēt filosofiju.

Par studiju gadiem pati Raisa teikusi, ka tajā laikā visi jaunie cilvēki jutušies laimīgi – par savu jaunību un saistībā ar nākotnes cerībām, vispār par to vien, ka dzīvojuši, ka bijusi iespēja mācīties universitātē. Protams, studijas augstskolā deva ne tikai zinības un paplašināja redzes loku, bet arī nodrošināja pazīšanos ar daudzām jau tajā laikā spožām personībām. Mūsdienās tas daudziem, iespējams, neko īpašu neizteiks, taču Raisa mācījās vienā kursā kopā ar, piemēram, topošo slaveno filosofu Merabu Mamardašvili un vēlāk tikpat slaveno sociologu Juriju Levadu.

  1. Jaunība. Pelmeņi un piramīdas
  2. Mihails. Māte un precinieki
  3. Stavropole. Karjeras pirmie pakāpieni
  4. Dzīve. Bez īpašām krāsām
  5. Atpakaļ uz galvaspilsētu. Varas virsotnē
  6. Dāma. Izaicinājums pelēkajai masai
  7. Tandēms. Kopīgi apsprieda itin visu
  8. Raksturiņš. Drošībnieku atmiņas
  9. Nesmukums. Raisas brālis trakonamā
  10. Laiki mainās. Tikumi – ne
  11. Pučs. Smags kritiens
  12. Beigas. Pārāk strauji
  13. Nobeigums. Vidējā padomju cilvēka norma

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paldies LA par interesanto rakstu! Gorbačovu pāris, protams, ir ļoooti neviennozīmīgi vērtējami cilvēki un Gorbačovam var daudz ko pārmest. Taču jāatceras – ja nebūtu Gorby, mēs, visdrīzāk, vēl joprojām dzīvotu padomijā. Personīgi es Gorbačova “perestroikas” laikus atceros ar nostaļģiju. Dzīve pēkšņi bija kļuvusi tik interesanta. Tik daudz bija, ko lasīt, skatīties, klausīties. To varēja darīt – preses izdevumi un grāmatas nemaksāja dārgi, materiālā dzīves puse – lai arī ar visiem tā laika tipiskajiem trūkumiem (deficīts, viduvēja preču kvalitāte un t.t.) – bija stabila. Tad nāca ļoti trauksmains neatkarības ideju laiks ar lielām un gaišām cerībām. tad reālā neatkarība ar īsu eiforiju iesākumā un milzīgu vilšanos turpinājumā. Iestājās bandītu un kampēju laiki. Bet tas ir cits temats un ar Gorby tam nav nekāda sakara.

Draugiem Facebook Twitter Google+