Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. novembris, 2012
Drukāt

Miķelis Fišers. Lielvielu meklējot


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Ja 90. gados mākslinieks Miķelis Fišers savos darbos izaicinoši iesaistījās refleksijās par sabiedrības konvencijām, iestājās pret liekulību, sapurināja „aizliegtās” tēmas, tad viņa jaunāko gadu darbi no „sociālās realitātes” šķietami pacēlušies izplatījumā – tajos drūzmējas citplanētieši, atklājas ezotēriskas realitātes un izgaismojas ainavas ārpus Saules sistēmas.

 

Tomēr šiem posmiem pretruna ir virspusēja – dziļākā slānī top skaidrs, ka it visos savas darbības posmos gleznotājs ironiskā manierē turpina komentēt nereti absurdos procesus mūsdienu pasaulē, ja gribat, kosmosā. Personālizstādē „Lielviela”, kas izstāžu zālē „Arsenāls” aplūkojama no šodienas, Miķelis Fišers meklē plaisas, pa kurām „izbāzt galvu” un paskatīties no malas uz pasaules „lielvielu”.

 

„Ir mainījusies forma un izteiksmes veids, taču lietas, kas mani interesē, vairāk vai mazāk ir tās pašas,” saka arī pats mākslinieks. Viņas redzeslokā jau labu laiku figurē sazvērestības teorijas, mistiskas pasaules spēka vietas, ezotēriski procesi un, pats galvenais, cilvēka nosliece tiem ticēt. Jaunajai, visai apjomīgajai personālizstādei mākslinieks izraudzījies aptuveni septiņdesmit jaunākā posma gleznu un objektu, karjeras sākuma darbu sēriju un vēl neredzētus darbus. Personālizstādē būs arī jaunākā posma darbi no izstādēm „Pārdaba” (2007) un „Pie jauniem vārtiem” (2008), kā arī gleznas un objekti no sērijas „Kosmoss kļūdas nepiedod”, kas pavasarī izstādīti Pēterburgā.

Pirms izstādes atklāšanas klaiņojot starp dažiem jau izveidotiem lielformāta darbiem un daudziem, kas vēl gaida savu kārtu iesaiņojumā, nonākam pie ievērojama izmēra gleznas „Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē”. Te atainota slepena vieta Antarktīdā (Trešā Reiha iedibinājums, skaidro Miķelis), kurā pasaules slepenā valdība kopā ar citplanētiešiem svin globāla terorisma projekta posma noslēgumu.

„Man ārkārtīgi patīk sazvērestības teorijas,” skaidro mākslinieks. „Labu laiku tās pētīju, līdz mēģināju ielikt vienā gleznā. Protams, ar šo vien nepietika, nācās gleznot vēl. Uzskatu, šīm teorijām ir tikpat daudz tiesību eksistēt kā tām „nopietnajām ziņām”, ko publiskā telpā mums uzdod par patiesību vai domāšanas vērtu lietu,” skaidro Miķelis.

„Reflektēju par savu laiku caur šīm teorijām. Mums apkārt ir tik daudz mediju ziņu par šīm lietām, taču tās nav neko labākas par tām muļķībām, ko var atrast internetā.”

Pašlaik mākslinieku saista medijos popularizētā jaunā laikmeta tuvošanās. „Ir ārkārtīgi skaistas teorijas par to, ka zeme mainīs vibrāciju un frekvenci, un kad mēs 22. decembrī pamodīsimies, viss it kā būs tāpat, bet sapratīsim, ka viss ir mainījies.” Ideja iemiesota darbā „Jaunā pasaule”, kur mākslinieks līdz šim viņam neierastā glezniecības tehnikā parāda „jaunās” pasaules iekšējo struktūru, kas izpausmi guvusi īpatnā kalnu ainavā. „Tas nav pašmērķīgs tehnikas eksperiments. Patiesībā man nekad nav bijusi viena tehnika, viens stils, kādā gleznoju. Tā nav interesanti strādāt. Veidu, kā gleznot nosaka pats darbs.”

Tikmēr jaunākais izstādes darbs „Milzu vecajo kapenes Antarktīdā. Anunaki” ir M. Fišera jaunākais gleznojums, kas veltīts vienai no mākslinieka mīļākajām sazvērestības teorijām, kas vēsta par planētu Nibiru un Anunakiem, kas klonējuši zemes pērtiķveidīgos primātus, lai radītu vergu rasi, kas viņu vajadzībām iegūst zeltu. „Kad planēta Nibiru reizi 3600 gados pietuvojas zemei, tā savāc zeltu, ko cilvēki, domādami, ka vāc to sev, vāc viņiem. Mainās gravitācijas poli, nodzēšas cilvēku atmiņa, jo tā saistīta ar zemes elektromagnētisko lauku. Notiek kārtējā apokalipse – civilizācija atkal visu sāk no nulles, jo neko neatceras.”

Liela daļa izstādes darbu aizved ārpus Saules sistēmas – tie apvienoti Kosmosa sērijā. Mākslinieks gan atzīst – kosmoss viņam ir tēlu sistēma, kurā risināt jautājumus, kas viņu interesē. Liela daļa ir ironija kosmosa tālākas izpētes perspektīvām.

„Protams, man patīk vērot zvaigznes un šad tad arī lasu fantastiku. Šobrīd mana lasāmviela ir Jakutijas šamaņa dziedināšanas noslēpumi, ļoti interesanta tēma. Tā ir tik veca uzskatu sistēma, kurā vienmēr varēs smelties daudz zināšanu. Šajā jomā visi lielākie atklājumi ir priekšā.

Arī mūsdienu psihologi izmanto šīs tehnikas, tikai pārdēvējuši apakšzemes pasauli par zemapziņu – terminoloģija atšķiras, bet principi ir tie paši. Šajā ziņā nav nekā jauna, ir tikai sliktāk atreferēts vecais. Kādēļ? Mums ir apziņas atvērtības problēmas – baidāmies no neizskaidrojamā. Ar šīm bailēm būtu jācīnās vairāk par visu.”

Arī gleznošana ir garīga prakse. Tā sniedz līdzsvaru un gandarījumu. „Gleznojot esmu transa stāvoklī, bet transs ir parasts stāvoklis cilvēkam – darot kādu monotonu darbību – pie friziera, pie auto stūres. Glezniecība prasa mazliet vairāk – koncentrāciju, domu atslēgšanos no rutīnas, ikdienas, gluži tāpat kā meditācija – atslēgt nevajadzīgās domas, apklusināt tās. Kad gleznoju, man nav sajūtas, ka veltīgi izniekoju savu dzīvi. Laikā, kad es to nedaru, man liekas, es veltīgi tērēju laiku.”

Mākslinieks nepiekrīt, ka mūsdienās radīt kaut ko jaunu kļūst arvien grūtāk. „Nevajag lasīt avīzes, skatīties televīziju, klausīties radio vai darboties sociālajos tīklos. Iedvesmai nevajag neko īpašu. Vienkārši katru dienu jāiet uz darbnīcu un jāstrādā. Ja tā ir, sanāk ārkārtīgi labi, varbūt klājas grūtāk. Bet, ja to nedara, var iznākt, ka iedvesmas brīdī esi kur citur.”

M. Fišeru iedvesmo eksotiskais, liela daļa gleznu tapušas ceļojumu iespaidā – Spānijā, Krimā. Mākslinieks pasmaida, Latvijas ainavas „taupot” vecumdienām, kad negribēšoties nekur tālu braukt un „just diskomfortu”.

„Pašreiz gribas noķert eksotiskākus skatus. Mani kā līdzenumu cilvēku fascinē kalni, tajos sajūtu trešo dimensiju, jūtu, kā mana apziņa izmainās. Ne velti gudrības vienmēr meklē kalnos – Tibetā un visās pārējās vietas. Man ir svarīgi būt tur, uz vietas. Ceļojumos nefotografēju – tieši tāpēc, lai atcerētos. Ja kādu vietu gleznoju, izjūtu to pilnīgi savādāk.”

Mākslinieks atzīst, gleznojot piesaista iespēja radīt savu realitāti. „Jebkuram cilvēkam ir akūti nepieciešamas radošas alkas. Nav būtiski, vai viņš strādā ar materiālo vai nemateriālo pasauli, raksta dzeju vai taisa ķeblīti. Protams, māksliniekam nāk klāt šie radīšanas „bonusi” – piemēram, Dieva, radītāja, tēlošana.”

Jautāts, vai scenogrāfa darbs teātra izrādēs („Ilgu tramvajs”, „Trilleris”, februārī – „Salome” Dailes teātrī), būtu kaut kā pakārtota glezniecībai, mākslinieks nepiekrīt. „Pret scenogrāfiju nav attieksmes kā pret kaut ko mazāk svarīgu. Es teiktu, ļoti nepateicīgs, bet reizē terapeitisks darbs bija kino. Vienu brīdi esi dievs savā darbnīcā, bet tad – nokļūsti filmēšanas laukumā, kur ar smirdīgu lupatu jāmazgā trepju telpa. Tas palīdzēja nekļūt lepnam. Deva labu līdzsvaru.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+