Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. janvāris, 2012
Drukāt

Miķelis nejūtas kā zvaigzne

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Kad Miķelim Rēdliham pēc Kontinentālās hokeja līgas (KHL) zvaigžņu spēles novēlēju nākamgad piedalīties līdzīgā sarīkojumā Čeļabinskā, kolēģi ironizēja: tātad NHL tu viņam nenovēli? Būtu jau skaisti, ja Rīgas “Dinamo” uzbrucējs Miķelis 27 gadu vecumā piesaistītu hokeja speciālistu uzmanību arī aiz okeāna, bet, ja ne, tad lai raķete turpina uguņot Rīgā!


 

Alu nedzēra

– Hokeja līdzjutēji tevi iebalsoja zvaigžņu spēles sākuma sastāvā, tomēr spēlēji tikai trešajā piecniekā. Kāpēc tā?

– Nezinu, treneri vienkārši uztaisīja trīs maiņas, un mēs spēlējām. Domāju, ka šovs izdevās. Gan hokejisti, gan fani guva pozitīvas emocijas. Meistarības konkursi bija ļoti interesanti. Es uzvarēju ātruma aplī, lai gan viss nesanāca tā, kā gribētos. Laikam citiem skrējās vēl švakāk. Patīkami, ka esmu ieguvis balvu, bet tā man nekādas dividendes nedod, jo hokeju spēlē ar ripu.

– Biji vienā maiņā ar Mārtiņu Karsumu un Vadimu Šipačovu no Čerepovecas “Severstaļ”. Vai pirms mača sarunājāt, kā spēlēsiet?

– Nē, arī treneri mums neko neteica. Viņi jau tur ir tikai izskata pēc, kā sejas, un nekādus norādījumus nedod. Spēlējām, kā mācējām. Šādos mačos ir tā, ka uzbrukumā tu centies maksimāli, gribas iemest vārtus, bet aizsardzībā darbojies vaļīgi.

– Vienīgi vārtsargi nevar atslābt ne mirkli. Vai nebija žēl komandas biedra Krisa Holta, kurš dabūja ielaist desmit ripas?

– Jā, vārtsargiem šādās spēlēs jāraujas melnās miesās. Turklāt man šķiet, ka uz trešo periodu austrumnieki bija nopietnāk noskaņojušies, mēs nebijām tam gatavi, un viņi sameta daudz ripu. Turpinājumā vairs nespējām savākties.

– Ko darījāt pārtraukumos?

– Neko īpašu, sēdējām un atpūtāmies.

– Alu nedzērāt?

– Nē, beidz! Pat tādā spēlē neviens neatļaujas alu pārtraukumos vai pirms mača.

– Vai zvaigžņu spēlē piedalījies pirmo reizi mūžā?

– Spēlēju arī Baltkrievijā, bet to, protams, nevar salīdzināt. Te ir citas kvalitātes hokejisti un cits organizācijas līmenis. KHL zvaigžņu spēle man ir daudz nozīmīgāka. Jūtos ļoti pagodināts, ka varēju piedalīties. Liels, liels paldies faniem – ja viņi mani neiebalsotu, es nespēlētu. Droši vien lielais vairākums no balsotājiem bija Rīgas “Dinamo” fani. Tas ir viņu nopelns.

– Miķeli, vai tu arī jūties kā zvaigzne?

– Neuzskatu sevi par zvaigzni. Vienkārši man ir patīkami būt kompānijā, kurā ir tik daudz labu spēlētāju, un sagādāt līdzjutējiem hokeja svētkus.

 

Par pirmo miljonu

– Zvaigžņu spēlē lielākoties piedalījās vai nu esošie, vai topošie miljonāri. “Dinamo” bijušais treneris Jūliuss Šuplers izteicies, ka Marselu Hosu un Lauri Dārziņu viņš uztaisījis par tādiem un arī tu dabūsi miljona līgumu.

– Tā viņš teica? Pagaidām neesmu miljonārs, bet tad jau redzēs, kā dzīve iegrozīsies. Šobrīd grūti spriest, vai palikšu Rīgā vai iešu uz kādu citu klubu. Beigsies sezona, un skatīsimies, vai vispār būs piedāvājumi. Koncentrējos šai sezonai, jānospēlē pēc iespējas labāk. Priekšā izslēgšanas spēļu cīņas. Pēc tam varēs domāt.

– Tavai maiņai jāatgūst iepriekšējā rezultativitāte, jo pēdējā laikā vērojams kritums.

– Tieši tā. Pēc Špenglera kausa izcīņas mačiem mūsu spēle ir iestigusi, jālien ārā. KHL turnīrā atlikušas vēl 12 spēles, jāmēģina savākties un palīdzēt komandai. Šobrīd ir bedre (Miķelis pēdējās sešas spēles beidzis bez punktiem. – I. S.).

– Kā, tavuprāt, komandā iekļāvies Marsels Hosa?

– Super! Dabūjis jau sešus punktus. Izbraukumā visa komanda labi spēlēja, bet viņš pavilka un, pateicoties Hosas rezultativitātei, mums arī izdevās uzvarēt Čeļabinskā.

– Kādi bija secinājumi pēc spēles Astanā, kur “Baris” vārtos iemetāt piecas ripas, tomēr zaudējāt? Tad labāk lai ir 2:1?

– Labāk ir 3:2 (smaida). Galvenais ir uzvara. Nezinu, kā patiktu faniem, taču trīs punkti ir galvenais – ja varam uzvarēt ar 1:0, tad tā arī jāspēlē. Iemest septiņas ripas un tomēr zaudēt – tas nav tas, kas mums vajadzīgs. Jābalstās uz komandas saliedētu spēli.

– Vai ir kāds hokejists, pret kuru tev īpaši nepatīk spēlēt? Latvijā daudzus līdzjutējus tracina Aleksandrs Radulovs no Ufas “Salavat Julajev” un Leo Komarovs no Maskavas “Dinamo”.

– Man nav tādu. Ja godīgi, Komarovs man šķiet mazliet smieklīgs. Nekad viņu neesmu uzskatījis par neparocīgu pretinieku.

– Un vai ir kāds vārtsargs, kuru nevari pārspēt?

– Es nevienu vārtsargu nevaru pārspēt (smejas). Ja godīgi, nav tāda. Ir spēles, kad pats esi labākā formā, kad veicas, un tad ir vienalga, kas stāv vārtos.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+