Mobilā versija
Brīdinājums +10.6°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
1. augusts, 2017
Drukāt

Mīklains nozīmju arhipelāgs

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ekspozīcija atstāj monumentālu iespaidu lielā darbu apjoma un dažādības pārstāvētajos laika posmos dēļ.

Zuzānu mākslas darbu kolekcija neapšaubāmi ir viens no lielākajiem un aptverošākajiem privātajiem latviešu mākslinieku darbu krājumiem, kas ietver laika posmu no 19. gs. sākuma līdz mūsdienām. Izstāde “TOP no top” (pirmo vārdu lasiet kā anglicismu, kas apzīmē kādu kārtību, bet otro kā latviešu valodas darbības vārdu), kas šobrīd skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, ir šī krājuma reprezentācija plašākai publikai, pirmo reizi tik lielā apjomā, atsedzot kolekcionāru uzkrātās vērtības. Kolekcijas pamatu lielākoties veido klasiskie mākslas žanri kā glezniecība, grafika, tēlniecība, fotogrāfija, bet iekļaujas arī netradicionālāki. To arī atspoguļo izstādes ekspozīcija, kur dominējošs pārsvars ir glezniecībai, grafikai un tēlniecībai, eksponēti arī divi videodarbi.

 

 

Ekspozīcija atstāj monumentālu iespaidu lielā darbu apjoma un dažādības pārstāvētajos laika posmos dēļ. Kā vēsta izstādes apraksts, tad “TOP no top” piedāvā Latvijas māk­slas pārskatu neierastā interpretācijā. To veidojusi Mūkusalas Mākslas salona komanda, izstādes radošais kodols – Diāna Barčevska, Sniedze Kāle, Līga Lindenbauma un Valts Miķelsons. Neierastā interpretācija šajā gadījumā tiek pasniegta kā dažādi “topi” jeb izlases, kas reprezentē kādu iezīmi kolekcijas darbu kopumā, piemēram, kārtojot darbus pēc principa – dārgākie darbi, dramatiskākās epizodes, ūdeņainākie vai seksistiskākie darbi un citi topi. Šeit acīmredzamā ironija par “topu būtību” kā tādu gan nozīmē, ka katram virsotnes un labākie piemēri būs citi, un nosaka, ka veidoto izlašu raksturs un jēga bieži var būt absurda un pat triviāla. Šādu pieeju kolekcijas izstādei varam uztvert kā asprātīgu un veiklu risinājumu ar vēlmi parādīt kolekcijas apjomu un dažādību. Katrs kurators strādājis ar savu izlasi, absolūti subjektīvā veidā atlasot darbus no Zuzānu krājuma kādam no topiem. Interesanti, ka šādā griezumā sastādītajām izlasēm veidojas divi slāņi vai nozīmes. Viens nozīmes slānis ir kolekcionāra izvēle, iegādājoties mākslas darbu, un otrs – kuratoru darbs ar kolekciju un viņu individuālā pieredze saskarsmē ar mākslas darbiem gan kā profesionāļiem, gan kā subjektīvām personām.

Ņemot vērā topu absurdo un subjektīvo veidošanās principu, darbi to uztverē šeit nolobīti līdz to kodolam, centrā iestatot to formālās un estētiskās kvalitātes kā galvenās vērtības, izslēdzot to uztverē priekšstatus par mākslas darbu vēsturi, kontekstu vai nozīmi konkrētā laika periodā. Piedāvāts ir vienkārši tvert, priecāties un reizē atklāt ko jaunu. Un nenoliedzami – izstaigājot ekspozīciju, neatstāj gandarījuma sajūta, ka esi piedzīvojis daudz kvalitatīvas mākslas; ka varēji redzēt Jūlija Federa gleznu vai Nikolaja Rēriha zilos kalnus vai Niklāva Strunkes darbu, vai pavisam vienkārši apmulst gandarījumā iepretim monumentālajam Jāņa Avotiņa gleznojumam.

Telpas scenogrāfiju veidojis mākslinieks un scenogrāfs Reinis Suhanovs – apbrīnojami jūtīgā attieksmē pret katru darbu ir izdevies iekārtojumu veidot tā, ka neviens no eksponātiem nepazūd lielajā darbu jūklī. Reizē scenogrāfs kolekcijas dažādību un neaptveramo apjomu interpretē kā labirintu, kur varam bezgalīgi riņķot un riņķot, apmaldīties, atgriezties sākotnējā punktā un atkal uzsākt gājienu cauri.

Izstādes formātu varam traktēt kā skatījumu, kas ir saskaņā ar modernisma mākslas tradīciju, kur mākslas darbam jāspēj runāt bez pavadošiem kontekstiem vai aprakstiem, pieliktām zīmītēm vai norādēm, tam jāpārliecina ar savu kvalitāti. To savā ziņā varam arī nolasīt kā Zuzānu māk­slas darbu kolekcijas veidošanās pamatprincipu, kur estētiskais dominē pār kontekstu. Bažas šāda piegājiena ietvaros izstādes kontekstā rada vien mākslas darbu runas iespēju tāda kā “apzagšana” vai limitēšana tikai līdz vizuāliem iespaidiem. Tādēļ piedāvātais modelis ir arī tas, kas liek uzdot visvairāk jautājumu: kas ir ar tādu vērienu veidotās kolekcijas orientieri, kas ir tās vēsture un kāpēc darbi, kas, nonākuši kolekcijā, bijuši un ir svarīgi kolekcionāram un ko tas stāsta plašāk par Latvijas mākslas vēsturi un arī tagadni. Šie nedaudzie jautājumi šķietami ir tie, kas ir būtiski, domājot par kolekciju kā tādu – vai tā būtu privāta vai valsts muzeja krājums. Kolekcijas un tās vienības pēc būtības ietver tik daudz no kultūras, sociālās arī politiskās vēstures, tās var pastāstīt par dažādām pieredzēm, par laikmetam svarīgo. Tādēļ neizprotami ir, kādēļ izstāde izslēdz šo mākslas darbu un kolekcijas kā kopuma potenciālu. Veidojas tāds kā mīklains nozīmju arhipelāgs, kur mēs nemaz neko tik daudz neuzzinām par izstādes darbiem vai kolekciju kā tādu. Protams, būtiska satura atslēga noteikti ir līdz ar izstādi izdotais apjomīgais kolekcijas albums, kur apkopoti 200 darbi, aprakstot tos vēstures kontekstā ar Zuzānu krājuma veidošanos. Tomēr kolekcijas izcēlumā izstādē būtu gribējies ieraudzīt ko vairāk no vienkāršas priecāšanās par skaistām bildēm, bet tas varētu būt nākamais solis, ko varētu gaidīt no “Zuzeuma” (tā sauc topošo Zuzānu mākslas centru).

Zuzāniem kolekcionēšana noteikti ir azarts, aizraušanās un kaislība, ar ko arī tiek noslēgts izstādes “stāsts”. Izstādē iegūtais pārskats nepārprotami liecina par mērķtiecību, rūpīgu izpēti un zināšanām. Kolekcija, lai arī ietver tik dažādu laika posmu mākslas darbus, veidojas ar ambiciozu mērķi pārtapt visaptverošā latviešu mākslas krājumā.

 

KO VĒL PIEDZĪVOT

13. augustā plkst. 15 – LNMM galvenajā ēkā (Rozentāla laukumā 1) – tikšanās ar izstādes kuratoriem Līgu Lindenbaumu un Valtu Miķelsonu.

10. septembrī plkst. 15 – “Sarunas muzejā” – tikšanās ar izstādes kuratori mākslas zinātnieci Diānu Barčevsku un privātkolekcionāru Jāni Zuzānu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+