Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. septembris, 2014
Drukāt

Mikropasauļu pasjanss

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Režisors no Dānijas Jons Bangs Karlsens filmēja Rīgas kaķus, jo tie esot atbrīvoti un bezrūpīgi.

3. septembrī pirmizrādi piedzīvoja “Pāri ceļiem un upei” – septiņu pasaulē slavenu dokumentālistu skats uz Rīgu.

Rīga ir neviendabīgi strukturēta, tā sastāv no atšķirīgām mikropasaulēm, un šīs mikropasaules pašas kārtojas pasjansā, veidojot filmu. Tā savas īsfilmas ievadā saka Latvijas kinodokumentālistikas lielmeistars Ivars Seleckis, un šo raksturojumu var attiecināt ne tikai uz paša Selecka vērojumiem Ķīpsalā, bet arī uz komplektu, kurā tie ietilpst – “Pāri ceļiem un upei”, septiņu Eiropas kinorežisoru dokumentālas īsfilmas par Rīgas dažādajām mikropasaulēm; septiņi dažādi rakursi, kā iespējams vērot 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Divi elementi


Teorētiski būtu pareizi filmu vērtēt kā vienotu veselumu, nevis skaldīt septiņās sastāvdaļās un runāt par katru no tām. Taču šis īsfilmu almanahs ir gandrīz tikpat neviendabīgs (Selecka vārdiem runājot) kā pilsēta, ko tas rāda; īsfilmas vienojoši elementi ir varbūt tikai divi.

Pirmkārt, viens mehānisks elements – katra filma sākas ar tās režisora uzrunu skatītājiem. Turklāt šī uzruna uzņemta ar nestandarta paņēmienu: režisora balss skan aizkadrā, pats viņš stāv kādā no vietām, kur notiek viņa filma, un… dara, ko nu kurš – dažs vienkārši skatās kamerā, cits groza galvu un mīņājas, vēl kāds knosās un sit odus, jo viņa “mikropasaule” ir gandrīz aizauguši mazdārziņi; kompānijas vienīgā dāma acīmredzami pozē. Tā ir laba iespēja skatītājam izveidot personiskāku saikni ar režisoru, kurš parasti atmiņā paliek labākajā gadījumā kā vārds titros. (Man vienmēr ir paticis, ja drukātajā presē pie raksta ir autora fotogrāfija – tad var lasot ik pa laikam ieskatīties acīs tam, kurš to rakstījis, un vienpusējā komunikācija pārvēršas par sarunu.)

Otrs elements, kas vieno septiņas īsfilmas, – gluži netveramā sajūta, ka visi režisori Rīgā apzināti vai neapzināti meklējuši kaut ko tādu, kas nemaz nesaistās ar vārdu “pilsēta”. Zivju ņirba zvejnieku laivā, krāsota blondīne makšķernieku sacensībās uz mola, milzu ķirbis un balts gurķis lekni salapojušā dobē, pelde saullēktā un malkas zāģēšana privātmājas pagalmā (un, paldies Dievam, filmu apkopojumā nav neviena kadra ar tradicionālo gājēju pūli pārpildītā ielā, kas tik raksturīgi, piemēram, 70. gadu filmām par Rīgu). Šajā filmā Rīga nav nekāda metropole. “Sex un piepilsēta”, kā ironizē grafiti uz kādas Ķīpsalas mājas sienas.

Hronika, kaķi 
un vecmāmiņa


Almanaha rāmajā un pirmajās īsfilmās pat varbūt pārlieku lēnīgajā plūdumā tomēr pamazām uzmirdz arī vairākas vizuāli izsmalcinātas vai sižetiski intriģējošas virsotnes. Par vizuāli skaistāko es sauktu Sergeja Lozņicas darbu “Vecā ebreju kapsēta”, kas pirmkārt jau izceļas kā vienīgā melnbaltā filma un, ar savu graudaini mīkstināto attēlu atgādinot vecas hronikas, saplūdina pagātni un šodienu. Latviešu skatītājam režisora Lozņicas un operatora Sergija Stefana Stecenko vērojumi Maskavas forštatē atgādinās Lailas Pakalniņas un Ginta Bērziņa smalkākos kopdarbus.

Lozņicas filmā konkrētās vietas vēsture ir tikai emocionāla fona informācija, sākumā pat kadrēta gluži neizlasāmi (šo vārdu burtiskajā nozīmē). Savukārt Betina Henkele no mūsdienām vispār abstrahējas un nodarbojas ar vēsturisku izmeklēšanu, kam ir gluži personiska motivācija. Nams Vecrīgā, Teātra ielā 6 (tas ir arī īsfilmas nosaukums), savulaik piederējis viņas dzimtas sievietēm; filmā par mūsdienām liecina tikai satriecoši bezgaumīgie interjeri Jūlijam Krūmiņam piederošajā “Hotel Man-Tess”, bet režisore, aktīvi darbodamās kadrā, pamazām šīs interjeristu iztēles lēkmes aizsedz (atkal burtiskā nozīmē) ar vēstures lauskām, pedantiski rekonstruējot telpu, laiku un sajūtas tajos gados, kad viņas vecmāmiņa tirgoja modernās elektrolampas, sludināja avīzē par veikalā atrastu spalvu boa un atteicās pārkrāsot nama fasādi, pirms kopā ar citiem baltvāciešiem pameta Latviju.

Sižetiski vēl neparastāka, lai gan saturiski piezemētāka, ir dāņu režisora Jona Banga-Karlsena īsfilma “Kaķi Rīgā”. Gandrīz varētu teikt, ka te viss skaidrs jau pēc nosaukuma, un Nils Ušakovs ar savējiem, protams, arī iefilmēti, tomēr atzīmēšanas vērtas ir divas lietas. Pirmkārt, operators Valdis Celmiņš lieliski izmantojis šķietami tik pašsaprotamo, tomēr nezin kāpēc reti lietoto paņēmienu, kamerai liekot skatīties uz pasauli no kaķa rakursa – 
līdz pat restītēm kameras acs priekšā, imitējot pārvietošanos kaķa “ceļojumvagonā”. Otrkārt, izcili smalki pastrādājuši skaņu meistari Arvīds Ceļmalis un Aleksandrs Vaicanovskis, arī filmas skaņu celiņu izkopjot it kā kaķa ausīm saklausītu – suņa parādīšanās redzeslokā liek skanēt trauksmes sirēnai, un šī dabiskā ienaidnieka draudīgās elsas kaķis sadzird pat cauri transportlīdzekļa loga stiklam…

Odziņas saldēdienam


Skatoties īsfilmu virknējumu, top skaidrs, ka producentu izvēle bijusi “gardākās odziņas pataupīt saldajam ēdienam” – tuvojoties finālam, almanahs kļūst aizvien daudzveidīgāks, “mikropasauļu pasjanss” raibāks un humoristiskāks. No šī viedokļa likumsakarīga ir igauņu asprāša Jāka Kilmi filmas “Piemēslot aizliegts!” novietošana pirmspēdējā pozīcijā – 
viņa skatījumā Lucavsalas mazdārziņu problēmu mezgls­ ir gluži vai komēdija.

Un tad – kā putukrējuma roze uz tortes? – almanahu noslēdz Ivara Selecka filma “Ķīpsalā”. Seleckis ir šajā kompānijā pieredzējušākais un titulētākais režisors, šogad vēl arī jubilārs, un viņa darbs piešķir šim īsfilmu komplektam tādu kā pārlaicīgu skanējumu. It kā nekas daudz pasaulē nebūtu mainījies kopš slavenās “Šķērsielas” laikiem – tāpat ļautiņi čabinās pa savām pasaulītēm vienas ielas vai dažu kvartālu izmērā; tāpat blakus sadzīvo bagātie un nabagie, cits no cita nemaz pārāk neatšķirdamies; tāpat rāmo dzīves plūdumu reizēm satricina kāds brīnums no ārpasaules, un tāpat visas norises saprotoši komentē diktora balss – šoreiz gan Ģirts Jakovļevs, ne vairs Edgars Liepiņš kā 1989. gadā. Tīši vai netīši veidojas apļa kompozīcija (tiesa, ar mazliet citu zemtek­stu), atsaucoties uz almanaha pirmajiem kadriem, kur lietuvietis Audrius Stonis saka – mēs visi esam noguruši no tā, ka pasaulē mums apkārt viss nemitīgi ņirb un mainās. Tā gribas kaut ko, kas nemainās – piemēram, kinolentes fiksēts kadrs.

Dokumentālā filma “Pāri ceļiem un upei”


Režisori: Ivars Seleckis, Rainers Komers, Betina Henkele, Audrius Stonis, Jāks Kilmi, Jons Bangs-Karlsens un Sergejs Lozņica.

Tuvākās izrādes k/t “Splendid Palace”: 9. septembrī plkst. 14, 10. septembrī plkst. 20.

Režisori: Ivars Seleckis, Rainers Komers, Betina Henkele, Audrius Stonis, Jāks Kilmi, Jons Bangs-Karlsens un Sergejs Lozņica.

Pievienot komentāru

Strīdā par Laikmetīgās mākslas muzeju no KM piedzen 652 335 eiroAugstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta par labu SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" no Kultūras ministrijas (KM) piedzina 652 335 eiro saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu.
Draugiem Facebook Twitter Google+