Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Anda Līce: Mīļā miera labad – skolotājiem pieteikts nepieminēt izdarības Ukrainā 15

Pasaule burbuļo un šļakstās pāri malām kā tāds milzu katls, un lielie spēlētāji nespēj vienoties – piemest vēl malku vai tomēr ļaut atdzist. Spēlētāji svārstās starp izdevīgumu, ko rada dažādas jukas, un bailēm, ka viss var uziet gaisā. Ne velti taču saka: uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies. Paradoksāli, bet cilvēki, mīļā miera labad daudz ko paciezdami no ģimenē, uzņēmumā, kaimiņu mājā un kaimiņu valstī notiekošā, tieši tādēļ tiek ierauti karā.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Šā gada augusta beigās kādā no latviešu (!) skolām notikušajā skolotāju sanāksmē direktore esot pieteikusi, lai skolotāji ne ar vienu sliktu vārdu nepieminot Putinu un Krievijas izdarības Ukrainā. Tur vienkārši notiekot karš un… punkts. Kas tas ir, bailes, pārlieka centība, klapes uz acīm un ausīm vai lielās politikas atbalss? Par galvas bāšanu smiltīs kā šobrīd sabiedrību jau sanaidot paguvušajā jautājumā par patvēruma meklētājiem vienmēr visdārgāk nākas maksāt tiem, kas sevi dēvē par vienkāršo tautu. Latvijai izkrišana laukā no Eiropas draud ne tik daudz patvēruma meklētāju, cik mūsu pašu politiķu neiedomājamā gļēvuma un savtīguma dēļ. Kronis līdzšinējo un arī pašreizējās valdības bezdarbībai ir austrumu robeža. Ieraugot, kāda tā izskatās šodien, ir jāsaķer galva. Vai nav dīvaini, ka par vaļā stāvošo robežu publiskajā telpā nemana nekādu satraukumu, visi ņemas ap bēgļiem, kuri vēl pat nav ieradušies?

Es nelasu anonīmos interneta komentārus par savām publiski paustajām pārdomām, jo šādi komentētāji man šķiet līdzīgi tiem, kurus sauc par virinātājiem un kuri gūst apmierinājumu, paslepus izrādot attiecīgas ķermeņa daļas. Uzskatu, ka ar cilvēkiem, kuriem nav dūšas parakstīties ar savu vārdu, nekādos apstākļos nevajag diskutēt. Nesen man silti ieteica tomēr vienu tādu izlasīt, jo tajā ir jautāts, vai es vispār zinot, cik grūti klājas cilvēkiem laukos, kā dzīvo vientuļās mātes, bērni un pensionāri. Jā, es to zinu ļoti labi, jo dzīvoju laukos un šīs problēmas redzu katru dienu tuvplānā. Ne viens vien par bezdarbnieku kļuvušais diemžēl meklē pabalstus, nevis darbu un šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no tiem citu tautu vieglas dzīves meklētājiem, ar kuriem tiekam baidīti. Ar to, ka laukos aizvien vairāk trūkst cilvēku, kuriem drīkst uzticēt pat visvienkāršākos darbus, sastopas gan zemnieki, gan uzņēmēji. Vai nu tas kādam patīk vai ne, bet, ja savā lepnībā negribam iznīkt, būs vien jāmeklē cilvēki no malas. Lai kā mēs mīļā miera dēļ reizēm negribam redzēt un atzīt patiesību un visādi cenšamies to aizkavēt, tomēr to atcelt nespējam.