Latvijā
Vēsture

“Mīļā Saulīte! Vēlētos Jūsu dzīvesbiedre kļūt”. Atklātībā nākuši ārkārtīgi dīvaini pilsoņu lūgumi Ulmanim 17


Viesojoties Latgalē 1934. gadā.
Viesojoties Latgalē 1934. gadā.
Foto: no žurnāliem “Atpūta”

“Jūsu pienākums ir mani materiāli pabalstīt, jo esmu pelnījusi, lai mani grūtā brīdī pabalsta,” 1935. gada 30. augustā Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim rakstīja Katrīna Šteinberga, Rīgas sieviešu patversmes iemītniece. Iepriekš šī pati dāma Vadonim bija lūgusi ne vairāk, ne mazāk kā uzdāvināt vasarnīcu Ķemeros Helēnes ielā. Vaicāsit – kas šie par tādiem pieticīgiem lūgumiem?

Tā ir viena no vēstulēm, kas Ulmaņa autoritārisma laikā tika sūtīta valsts galvam, un vēl nesen Latvijas Valsts arhīvā glabājās pavisam necila izskata mapītē ar uzrakstu “Kuriozie akti”.

Es tiem uzdūros pirms kāda laika, kā jau tas daudzreiz notiek, meklēdama dokumentus pilnīgi citai izpētes tēmai, un man šīs vēstules likās tik interesantas un pamācošas, lai ar tām iepazīstinātu arī “Mājas Viesa” lasītājus. Interesantas, jo līdz šim, cik man zināms, tās nav tikušas izmantotas nevienā vēsturnieka darbā, un pamācošas, jo liecina par to, kas var notikt cilvēku prātos, ja ticība vienas personības spējām kaut daļā sabiedrības kļūst visaptveroša.

Personības pārliecības spēks

Visvairāk vadoņa atbalstītāju bija vecsaimnieku vidū, jo Ulmanis taču atlaida viņu parādus, subsidēja lauksaimniecības ražojumus. Tāpat kā citas partijas, atlaida Latviešu Zemnieku savienību, bet tās vadošos biedrus iecēla valsts un pašvaldību amatos, kamerās. Kā reiz rakstījis prezidenta laikabiedrs Oto Čakars, vidējo slāņu (un, jāpiebilst, arī Rīgas strādnieku) attieksme pret vadoni bijusi ārēji indiferenta, pat ironizējoša. Puiši, pieceldamies no pusdienu galda, teikuši – nu tad živai! Pārfrāzējot pazīstamo Ulmaņa saukli – katrs savā darbā, lai ātrāk tiekam valsts darbā! Vadoņa komunikācija ar tautu būtu pelnījusi vēsturnieku dziļāku izpēti, šobrīd rodas iespaids, ka konkrētajā arhīva lietā apkopoto vēstuļu rakstītāji bijuši cilvēki no dažādām sabiedrības grupām – varbūt ne izglītotākie, iespējams, daži pat ar reālām (vai uzdotām) psihiskās veselības problēmām –, tomēr visi viņi bez ierunām ticējuši un cerējuši vadoņa spējām un labajai gribai.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pirms kāda laika nāca klajā ar sentenci, ka viņa pēcnācējs būtu jāvēlē visai tautai vispārējās, atklātās vēlēšanās. Diskusija par to uzvirmo ik pa laikam, gūdama gan kaismīgus piekritējus, gan noliedzējus, kuri pēc pieredzes pēdējās, arī pašvaldību, vēlē-šanās bažījas, ka par augstāko valsts amatpersonu (gan ar ierobežotām funkcijām) varētu tikt ievēlēta vienkārši populāra personība, varbūt pat pretrunīgi vērtēts, aizvien koši tērpies personāžs no kādas attālas Latvijas piejūras pilsētiņas. Idejā par tautas vēlētu prezidentu tomēr ir arī liela daļa vēlmes pēc stipra saimnieka – tāda, kas atrisinās visas un visu problēmas, būs kā saule, mēness un visas zvaigznes vienlaikus, personība bez grēkiem un sliktām rakstura īpašībām. Liela daļa vecāka gadagājuma ļaužu atceras – tāds bija Ulmanis (protams, viņš nevienu brīdi nebija tautas vēlēts prezidents), par kuru arī laikabiedrs, Kārļa Ulmaņa 1939. gadā nodibinātās akciju sabiedrības “Grāmatnieks” direktors Žanis Unāms teicis, ka viņš piederēja tiem retajiem cilvēkiem, kas lietas un notikumus redzēja ne vien tuvumā, bet arī tālumā un to kopsakarībā (Ž. Unāms, “Lauku atspulgā”, Oldenburga, 1953). Būdams politiķis līdz pat atbilstoši amerikāņu modei īsi apgriezto matu galiem, Ulmanis bija apveltīts ar lielām darba spējām un fenomenālu atmiņu, atturīgs pret alkoholu, kārtīm, dārgiem cigāriem un grūti uzturamām sievietēm, paštaisns, godkārīgs, nežēlīgs, nepielūdzams, arī – drosmīgs, uzņēmīgs, uzticīgs. Visticamāk – dziļi vientuļš un nelaimīgs savā privātajā dzīvē, viņš bija apveltīts ar to, kā tik ļoti pietrūkst mūsdienu valstsvīriem – neticamām pārliecināšanas un pat suģestijas spējām (to nevar nepamanīt, klausoties Ulmaņa retos balss ierakstus), iedvesmojot tautu uz ticību pašiem sev un savas valsts nākotnei. Lūk, ar kādām idejām un lūgumiem sabiedrība vērsās pie vadoņa.

Galerijas nosaukums

“Manas ciešanas bija neaprakstāmas”

Kāds anonīms latvietis, kurš sevi raksturo vienīgi kā luterticīgo, 1935. gadā lūdz ar likumu ierobežot kā vīriešu, tā sieviešu likumīgo laulību skaitu vīra vai sievas miršanas gadījumos, bet, iespējams, arī citos. “Pēc manām domām, doties likumīgā laulībā varētu vēl, augstākais, reizes trīs, ja precas vēl četras reizes, tad laulība jau ir kā tāda rotaļa, bez dziļāka satura un svētuma.” Kāda Zeltiņa 1935. gada 10. maijā uz vienkāršas rūtiņu papīra lapas pauž savu sāpi: “Esmu godīga meitene, kas nonākusi spaidīga izmisuma stāvoklī. Palīdzat, lūdzu, es jūs lūdzu savā sirsnībā, vai tiešām nedzirdēsit? Esmu tik dziļi nelaimīga.” Diemžēl neseko nekādas atzīmes, vai šī lieta tika skatīta pamatīgāk. Savukārt Bērtiņš Krēvics no Dārtas ielas 16 Rīgā uzskata, ka Ministru prezidentam būtu jāaizliedz pirkt un pārdot no dzīvības kokiem vītus kroņus. Vēl, pēc viņa domām, vajadzētu arī noliegt ūtrupēs aprakstīt guļamos tādām personām, kurām uz tām jāguļ, jo citādi “tām ģimenēm jāguļ uz kailas grīdas”.

Lūk, oriģināla metode, kā iegūt nelielu aizdevumu, ko ar 1935. gada 28. maiju datētā vēstulē izmantoja kāds Nikolajs Fufajevs Dzirnavu ielā 102/19! “Esmu fotogrāfs un nodomājis Rīgā atklāt fotoizstādi un firmu “Rīgas Līķu un apbedīšanas fotoiestāde”. Diemžēl esmu bez līdzekļiem, esmu lūdzis dažādas labdarības iestādes dot man aizdevumu, bet vienmēr bez panākumiem. Manā apgādībā ir sieva un trīs mazgadīgi bērni. Atrazdamies izmisuma stāvoklī, redzu beidzamo iespēju griezties pie mūsu lielā vadoņa un ar paļāvību lūgt viņu palīdzēt man dabūt 300 latu lielu aizdevumu, ko apņemos nomaksāt katru mēnesi pa noteiktai daļai.”

Pavisam iracionāla ticība saulveža spējām piemita Jānim Pogam no Penkules pagasta, kurš ar 1935. gada 30. augustu datētā vēstulē lūdz Ulmani “atsvabināt mani no man uzliktās slimības un atdot man mieru”. Citas rūpes bija Antonam Golanskim no Rēzeknes apriņķa, kurš vēlējās, lai Ministru prezidents viņu “atzīst par Latvijas rakstnieku un drukā viņa darbus”, pie viena pavaicājot: “Cik rakstniekam izmaksā latu vienā mēnesī?”

Jau raksta ievadā minētā Katrīna Šteinberga (iespējams, ka šajā gadījumā bija darīšana ar psihoemocionālām problēmām) Ulmanim arī rakstīja šādu Puškina Tatjanas spalvas cienīgu tekstu: “Un tad es aizrakstīju viņam, ka mīlu viņu un vēlētos kļūt viņa bērnu māte. No tā mirkļa viņš bēga no manis. Manas ciešanas bija neaprakstāmas – kā orkāns tās mani nesa pāri dziļiem nāves atvariem.”

Skaidrs ir viens – 30. gadu Rīgā Ulmanis bija vecpuisis ar pirmo numuru. Runājot par romantiskām jūtām, viņa vārds savulaik saistīts gan ar viņa jaunības dienu pirmo mīlestību Vizbulīti (aktrisi Mariju Veinbergu), gan ar zobārsti Magdu Kilbloku, gan kādu bagātu amerikānieti, ar kuru Ulmanis iepazinies Nebraskā okeāna otrā krastā, gan, protams, ar skaisto un neatkarīgo rakstnieci Ivandi Kaiju, kurai, šķiet, viņš tā arī palicis nepiepildīta mūža mīlestība. Pats viņš pasniedzis ziedus daiļajai operdziedātājai Alīdei Vānei, sajūsminājies arī par citām dīvām. Lūk, ko savas pielūgsmes objektam 1938. gada 27. augustā rakstīja kāda Marija no Dubultiem: “Mīļā Saulīte! Vakar biju pie Jums, bet neatrodu Jūs. Teicu tur, ka esmu Jūsu biedris, bet vēlāk lasīju avīzē, ka Jūsu biedris ir kara ministrs Balodis, un, ja viņš Jums labāki patīk, negribu Jums to prieku liegt. Mīļāk vēlētos Jūsu dzīvesbiedre kļūt, bet varbūt, ka tur man kāda priekšā aizsteigusies un, ja ne, tad es – Jūsu sieva, Marija Ulmanis – apmeklējiet mani kādu vakaru Dubultos Liedaga ielā.”

Daudz pragmatiskāk bija noskaņots kāds Otto Zentiņš, kurš lūdza, lai Ulmanis veikala paplašināšanai viņam palīdz dabūt no Latvijas Kredītbankas aizdevumu 8000 latu apjomā. Savukārt Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta darbinieks Artūrs Plakans sūdzējās, ka “kopš 1931. gada iedzīvojies milzu parādu nastā, pie kam aizņēmumu procentu atmaksai mēnesī vien nepieciešami 90 lati”.

Fricis Kalējs no Kabiles 1936. gada 13. maijā lūdza vadoni kļūt par krusttēvu viņa dēlam, jo citādi “visi prieki pagalam”. Jāpiebilst, ka šī doma neradās tukšā vietā – nemaz jau nerunājot par viņam “pierakstīto” dēlu Andreju Veinbergu (par viņa radniecību ar prezidentu tiešu pierādījumu joprojām trūkst), Ulmanim bija pieci krustdēli, taču neviens no viņiem netika dzīvē uz priekšu tikai slavenā krusttēva aizbildniecības dēļ. Prezidents bija stāvējis kūmās pie 1920. gadā pasaulē nākušā kād-reizējā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēla Gunāra šūpuļa, viņš bija krusttēvs arī 1921. gadā dzimušajam Valsts kancelejas direktora Dāvida Rudzīša dēlam Dainim, 1921. gadā dzimušajam agronoma Kārļa Saliņa dēlam Kārlim, 1921. gadā dzimušajam redaktora un skolotāja Roberta Dēliņa dēlam Emīlam un 1937. gadā pasaulē nākušajam akciju sabiedrības “Rotas” direktora Friča Ansona dēlam Aldim. Ulmaņa attiecības ar krustdēliem pēc piedalīšanās kristībās un tradicionālo sudraba galda piederumu uzdāvināšanas bijušas tīri formālas. Tās aprobežojušās vien ar retiem ielūgumiem uz kafiju un, zēniem pieaugot, ar grāmatu veltēm divreiz gadā – Ziemassvētkos un dzimšanas dienā.

Par savu redzēto vīziju, kas gan vadoni varēja pamudināt uz neprognozētām pārdomām, Ulmani informēja kāds P. Putniņš: “Dzirdu virs savas galvas debesīs runājam: “Viņš jau negribēja Kārli par valdnieku, bet Jēkabu.”” Nacionāli patētiski noskaņots bija Fricis Dzintars no Dundagas pagasta, kurš 1938. gada 8. oktobrī pauda: “Zvēru, ka esmu gatavs upurēt sevi Latvijai.”

“Alu dzert, meitas mīļot, pasakas stāstīt”

Visām iepriekš minētajām vēstulēm, vismaz pēc lietā pieejamās dokumentācijas, nesekoja nekāda varas reakcija. Šajā ziņā “paveicās” kādam P. Znotam no Nautrēnu pagasta, kurš bija aicinājis vadoni piedalīties kartupeļu talkā, piesolot gan “skaistas jaunkundzes, gan divus kvintalus alus”. “Alu dzert, meitas mīļot, pasakas stāstīt – es jau daudz neprasītu,” viņš rakstīja, turklāt ar piebildi: “Pārbaudīšu, vai šo rakstu iesniegsit Valsts prezidentam.” Sekoja Politiskās pārvaldes priekšnieka Jāņa Fridrihsona vēršanās pie iestādes Rēzeknes apriņķa priekšnieka, lūdzot “noskaidrot minētā Znota personību, ņemot vērā viņa raksta nekorekto, Valsts prezidenta cieņu aizskarošo saturu. Jānoskaidro viņa rīcības motīvi – vai viņš šādi rīkojies sava naivuma dēļ vai ar nolūku.”

Lūk, ko atbildēja Politiskās pārvaldes Rēzeknes apriņķa priekšnieks J. Žīgurs: “Znots ir garīgi nenormāls, sabiedrībai nav bīstams un tāpēc netiek izolēts. Nenormālības lēkmēs viņš mēdzot rakstīt dažādus apliecinājumus un iesniegumus. Kārlim Ulmanim viņš esot aizrakstījis jau kādas piecas sešas vēstules, un neviena neesot rakstīta ar ļaunu nodomu. Viņš vienkārši gribējis padiskutēt par dažādiem saimnieciskiem un sabiedrības jautājumiem, būdams pārliecībā, ka uz savām vēstulēm saņems atbildes. Aizrādījumi uz Znotu nekādu iespaidu neatstāj, jo pēc pāris dienām Znots atkal uzraksta analītiska satura vēstules.”

Korespondences plūsma nemazinājās arī pēc padomju okupācijas – kāds Aleksandrs Martenss no Teātra ielas Rīgā ar 1940. gada 17. jūniju datētā vēstulē izteica priekšlikumu: “Ievērojot, ka tagad tiek sastādīts jauns Ministru kabinets uz plašākas platformas, lūdzu man uzticēt minoritātes ministriju. Domāju, ka esmu pietiekami pazīstams sabiedrībā kā sabiedrisks darbinieks. Varu pārņemt arī citu ministriju.”

Vadonis – ar visiem un visur

Tikko citētā ir tikai neliela daļa no vēstulēm, kas ceļoja no dažādām Latvijas vietām uz Rīgas pili – būtu interesanti to visu izpētīt dziļāk, jo, lai arī cik ekscentriskas un vietām atklāti savādas (ne velti manis atrastās mapītes nosaukums pēc 1940. gada 21. jūlija nomainīts no “Kuriozajiem aktiem” uz “Garā vājo aktiem” – okupācijas vara jau, protams, labāk zināja, kādu diagnozi kuram uzstādīt), tās tomēr oriģinālā veidā liecina par 20. gs. 30. gadu sabiedrības rūpēm un noskaņojumu. Turklāt jāņem vērā, ka priekšstats par vadoni kā visuresošu labdari neradās tukšā vietā – Ulmanim bija raksturīgi regulāri braucieni pie tautas, piedalīšanās dažādos pļaujas, aizsargu, strādnieku svētkos – piemēram, otrajos Strādnieku svētkos 1936. gadā pie Brīvdabas muzeja Juglas ezera krastā bijis ap 100 000 dalībnieku. Tāpat iespaidīgas bija Zemnieku dienas Valmierā, Nīcā, mazpulku un bērnu svētki Saules dārzā pie Ķīšezera, skolu jaunatnes sanāksmes Doma laukumā. Vadonis piedalījās pamatskolu un vidusskolu izlaiduma aktos, pamatakmens guldīšanā Tiesu pilij, Finanšu ministrijas namam, Ķeguma spēkstacijai. Viņš pagodināja ar savu klātbūtni Mežu dienas, atceres svinības Draudzīgajam aicinājumam, valsts svētkus 11. un 18. novembrī, kā arī 15. maijā. Tāpat – arī brīvdabas izrādes – atcerēsimies kaut vai “Atdzimšanas dziesmu”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1934. gada jūlija beigās Esplanādē, tai bija speciāli uzcelta estrāde ar senču pils torņiem; tāpat – izrādi “Tev mūžam dzīvot, Latvija” 1936. gadā uz kuģa Daugavā pretim Rīgas pilij utt. Pēc Ulmaņa ierosmes atbalstu saņēma kultūras cilvēki, daudzbērnu ģimenes u. c. Daudzi vēl mūsdienās nav aizmirsuši viņa iedvesmojošās vēršanās pie tautas – piemēram, šo, kas izskanēja 1935. gadā Bērzmuižas skolā: “Latviešu tautai nav jāaizstājas aiz citu muguras. Mēs tikai neesam apzinājušies savas spējas. Aizmirsīsim, ka mēs esam mazi skaitā, veidosim savu garu stipru, tad mēs būsim cienīgi citu tautu vidū.” Vai ko līdzīgu dzirdam no mūsdienu Latvijas valstsvīriem, nemaz jau nerunājot par konkrētiem darbiem?

Jā, Ulmanim patika slavinājumi, kas tik devīgi plūda no visām pusēm. Kā tikai viņu nesauca – par Augsto vadoni, lielo valsts dzīves stūrmani, tautas vienotāju, saulvedi, Latvijas pirmo pilsoni un pat par dubultģēniju. Tomēr liktenis bija lēmis viņam būt par valstsvīru, kurš bija vistuvāk Latvijas valsts dzimšanai un diemžēl – arī tās izpostīšanai. Arī šobrīd viņa vārds kā neviena cita ir cieši saistīts ar patiesi brīvās Latvijas jēdzienu. No Ulmaņa laikabiedriem esmu dzirdējusi, piemēram, šādu atziņu: “Nezinu, varbūt ulmaņlaiki nemaz tik labi nebija, bet, kad par tiem atceros, man prātā nāk dzimtene.”

Mēdz teikt – no malas labāk redzams. Britu autors Bernhards Ņūmens grāmatā “Jaunā Eiropa” (“The New Europe”, 1942) pēc personiskās pieredzes par Latviju tajā laikā rakstīja: “Latvijā bija maz bagātnieku, bet vēl mazāk nabago. Izglītība bija uz ļoti augsta līmeņa, progresa gars vienmēr bija redzams. Lielākā vajadzība, kas Latvijai bija nepieciešama, bija vēl otri 20 miera gadi.” Pats būdams demokrātiskas iekārtas piekritējs no galvas līdz papēžiem, Ulmaņa apvērsumu viņš vērtēja kā “mierīgu un tēvišķīgu revolūciju. Ulmanis neatgādināja parastos diktatorus. Es viņu redzēju savas tautas vidū, bez uniformas, bez miesas sardzes, viņš atgādināja saimnieku ar savu saimi”.

Tikpat daiļrunīgs ir reiz Ulmaņa teiktais: “Vara ir katras īstas un patiesas, paliekošas laimes pamatā.” Tomēr Ulmanim pieder arī vārdi (un galvenais – tos apliecinošie darbi): “Jūs sauksit mani par optimistu. Jo esmu tieši un vienkārši savas valsts dēls, kas domā, ka šī zeme ir īstā paradīze citu zemju starpā un ka mani līdzpilsoņi ir tikpat lieli patrioti un tikpat lepni uz savu dzimteni un tēviju kā es. Un neviens mani nepārliecinās par pretējo.”

KĀRLIS ULMANIS

• Dzimis 1877. gada 4. septembrī Bērzes pagastā.

• 1918. gada 18. novembrī kā pirmais Ministru prezidents izveidoja Pagaidu valdību, kurā pats uzņēmās apgādības, zemkopības un līdz 1919. gada 28. jūnijam – arī ārlietu ministra pienākumus.

• Pēc Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gada 11. jūnijā izveidoja ceturto valdību, kas izstrādāja agrārreformas projektu, slēdza miera līgumu ar padomju Krieviju; 1922. gada 18. jūnijā pēc Kārļa Ulmaņa ierosmes izveidoja Kultūras fondu.

• Vadīja četras Latvijas pagaidu valdības un trīs parlamentārās valdības.

Saistītie raksti

• 1934. gada 15. maijā atlaida Saeimu, apturot visu partiju darbību; 1936. gada 11. aprīlis – 1940. gada jūlijs – Latvijas Valsts un Ministru prezidents.

• 1940. gada 22. jūlijā izvests mocekļa gaitās uz Dienvidkrieviju.

• Dažas Kārļa Ulmaņa ierosmes kultūras laukā – Draudzīgais aicinājums, Tēvzemes balva, Uzvaras laukuma izbūves projekts, Studiju fonds u. c.

LA.lv