Viesojoties Latgalē 1934. gadā.
Viesojoties Latgalē 1934. gadā.
Foto: no žurnāliem “Atpūta”

“Mīļā Saulīte! Vēlētos Jūsu dzīvesbiedre kļūt”. Atklātībā nākuši ārkārtīgi dīvaini pilsoņu lūgumi Ulmanim 17

“Jūsu pienākums ir mani materiāli pabalstīt, jo esmu pelnījusi, lai mani grūtā brīdī pabalsta,” 1935. gada 30. augustā Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim rakstīja Katrīna Šteinberga, Rīgas sieviešu patversmes iemītniece. Iepriekš šī pati dāma Vadonim bija lūgusi ne vairāk, ne mazāk kā uzdāvināt vasarnīcu Ķemeros Helēnes ielā. Vaicāsit – kas šie par tādiem pieticīgiem lūgumiem?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Tā ir viena no vēstulēm, kas Ulmaņa autoritārisma laikā tika sūtīta valsts galvam, un vēl nesen Latvijas Valsts arhīvā glabājās pavisam necila izskata mapītē ar uzrakstu “Kuriozie akti”.

Es tiem uzdūros pirms kāda laika, kā jau tas daudzreiz notiek, meklēdama dokumentus pilnīgi citai izpētes tēmai, un man šīs vēstules likās tik interesantas un pamācošas, lai ar tām iepazīstinātu arī “Mājas Viesa” lasītājus. Interesantas, jo līdz šim, cik man zināms, tās nav tikušas izmantotas nevienā vēsturnieka darbā, un pamācošas, jo liecina par to, kas var notikt cilvēku prātos, ja ticība vienas personības spējām kaut daļā sabiedrības kļūst visaptveroša.

Personības pārliecības spēks

CITI ŠOBRĪD LASA

Visvairāk vadoņa atbalstītāju bija vecsaimnieku vidū, jo Ulmanis taču atlaida viņu parādus, subsidēja lauksaimniecības ražojumus. Tāpat kā citas partijas, atlaida Latviešu Zemnieku savienību, bet tās vadošos biedrus iecēla valsts un pašvaldību amatos, kamerās. Kā reiz rakstījis prezidenta laikabiedrs Oto Čakars, vidējo slāņu (un, jāpiebilst, arī Rīgas strādnieku) attieksme pret vadoni bijusi ārēji indiferenta, pat ironizējoša. Puiši, pieceldamies no pusdienu galda, teikuši – nu tad živai! Pārfrāzējot pazīstamo Ulmaņa saukli – katrs savā darbā, lai ātrāk tiekam valsts darbā! Vadoņa komunikācija ar tautu būtu pelnījusi vēsturnieku dziļāku izpēti, šobrīd rodas iespaids, ka konkrētajā arhīva lietā apkopoto vēstuļu rakstītāji bijuši cilvēki no dažādām sabiedrības grupām – varbūt ne izglītotākie, iespējams, daži pat ar reālām (vai uzdotām) psihiskās veselības problēmām –, tomēr visi viņi bez ierunām ticējuši un cerējuši vadoņa spējām un labajai gribai.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pirms kāda laika nāca klajā ar sentenci, ka viņa pēcnācējs būtu jāvēlē visai tautai vispārējās, atklātās vēlēšanās. Diskusija par to uzvirmo ik pa laikam, gūdama gan kaismīgus piekritējus, gan noliedzējus, kuri pēc pieredzes pēdējās, arī pašvaldību, vēlē-šanās bažījas, ka par augstāko valsts amatpersonu (gan ar ierobežotām funkcijām) varētu tikt ievēlēta vienkārši populāra personība, varbūt pat pretrunīgi vērtēts, aizvien koši tērpies personāžs no kādas attālas Latvijas piejūras pilsētiņas. Idejā par tautas vēlētu prezidentu tomēr ir arī liela daļa vēlmes pēc stipra saimnieka – tāda, kas atrisinās visas un visu problēmas, būs kā saule, mēness un visas zvaigznes vienlaikus, personība bez grēkiem un sliktām rakstura īpašībām. Liela daļa vecāka gadagājuma ļaužu atceras – tāds bija Ulmanis (protams, viņš nevienu brīdi nebija tautas vēlēts prezidents), par kuru arī laikabiedrs, Kārļa Ulmaņa 1939. gadā nodibinātās akciju sabiedrības “Grāmatnieks” direktors Žanis Unāms teicis, ka viņš piederēja tiem retajiem cilvēkiem, kas lietas un notikumus redzēja ne vien tuvumā, bet arī tālumā un to kopsakarībā (Ž. Unāms, “Lauku atspulgā”, Oldenburga, 1953). Būdams politiķis līdz pat atbilstoši amerikāņu modei īsi apgriezto matu galiem, Ulmanis bija apveltīts ar lielām darba spējām un fenomenālu atmiņu, atturīgs pret alkoholu, kārtīm, dārgiem cigāriem un grūti uzturamām sievietēm, paštaisns, godkārīgs, nežēlīgs, nepielūdzams, arī – drosmīgs, uzņēmīgs, uzticīgs. Visticamāk – dziļi vientuļš un nelaimīgs savā privātajā dzīvē, viņš bija apveltīts ar to, kā tik ļoti pietrūkst mūsdienu valstsvīriem – neticamām pārliecināšanas un pat suģestijas spējām (to nevar nepamanīt, klausoties Ulmaņa retos balss ierakstus), iedvesmojot tautu uz ticību pašiem sev un savas valsts nākotnei. Lūk, ar kādām idejām un lūgumiem sabiedrība vērsās pie vadoņa.