Monika Zīle: Mīla un tās pavadoņi 2
Pirms Saeimas vēlēšanām aktualizējas klasiskie drāmu sižeti
Grūti spriest, vai Fridrihs Šillers, tālajā 18. gadsimtā rakstīdams savu “Mīlu un viltu” (dažos tulkojumos – “Viltus un mīla”), paredzēja šīs drāmas izdzīvošanu laikiem cauri. Tobrīd 23 gadus vecajam rakstniekam vissvarīgākā šķita iespēja no skatuves vēstīt, ka brīvās gribas un jūtu izpausmes ierobežošana kropļo gan atsevišķu cilvēku, gan sabiedrību. Darba sižets nav sarežģīts: ietekmīgs vīrs nolēmis dēlam ieprecināt hercoga favorīti, bet puisis jau nolūkojis nabadzīgu meiteni un savu izvēli aizstāv tik strikti, ka izrādes traģiskajā noslēgumā skatītājam grūti attapties: vai tiešām banālas tenkas jaunajam vīrietim var nolaupīt prāta spējas tādā pakāpē, lai nesaredzētu baltiem diegiem šūto mīļotās apmelojumu, kas liek no viņas negrozāmi atsacīties?
Mūsdienās to sauc par viltus ziņu, un šis jēdziens kļuvis jau tik aktuāls, ka pat valdību līmenī apspriež ceļus un programmas, kas palīdzētu cilvēkiem orientēties patiesības un melu okeānā. Viltus ziņa ir spēcīgs ideoloģisks ierocis, ne mazāk bīstams kā plašas iedarbības spridzekļi, jo saindē cilvēku smadzenes ar greiziem priekšstatiem. Kāds tam sakars ar F. Šillera drāmas rosinātajiem secinājumiem – jautāsiet. It kā jau diezgan pastarpināts un tajā pašā laikā vistiešākais: jebkuras nepatiesas ziņas mērķis ir izjaukt kaut ko stabilu – gan divu mīlētāju attiecības, gan cilvēka vai veselas sabiedrības grupas skatījumu uz valsti un procesiem tajā. Viltus un meli nav tikai literāro tēlu mīlestības tumšās puses pavadoņi, bet gluži reāli klātesoši arī mūsu ikdienā, izpauzdamies naida runā, baumās, emocionālā vardarbībā. Pirms katrām Saeimas vēlēšanām aktualizējas konkurentu nomelnošana ar vidusmēra balsotājam grūti pārbaudāmu informāciju – korupcijas, shēmošanas un savtīgi tērētas valsts naudas piesaukšanas lavīna gāžas pāri mūsu smadzenēm tik masīvi, ka nav laika šķirot, izvērtēt dzirdēto un saprast: kuri te labie un kuri blēži? Nu, tad lai iet visi vienā maisā!…
Politiskā sāncensība tā izpaužas ne tikai Latvijā. Taču nobriedušās demokrātijas iekārtās vēlētājam ir gan senču rūdījums, gan paša pieredze, kas klaigājošiem populistiem liedz iegūt varu. Mūsu elektorātā liela sabiedrības grupa joprojām ir lētticīga – to apstiprina iepriekšējo vēlēšanu iznākumi – un līksmi uzgavilē politiskajam spēkam, kas kampaņas ritumā uzvedies visskaļāk vai izcēlies ar atklātu prastumu. Par īstu un izdomātu masku noraušanu iemīlēts, tas jau pēc vēlēšanām tikpat bezkaunīgi pieviļ atbalstītājus, aizmirsdams solījumus, kas patiesībā nemaz nav izpildāmi. Piemēram, nupat viena “liste” atvēzējusies par 30 procentiem samazināt ministrijās nodarbināto skaitu un tādā veidā uzlabot valsts pārvaldi, un fanu grupiņa steidz aplaudēt: beidzot kārtīgs birokrātiskā aparāta cirpiens! Taču jomā strādājošie skaidri zina, ka cipars pagrābts no gaisa pirmsvēlēšanu vajadzībai, nav balstīts uz aprēķiniem un tukšas mucas dauzīšanas vērts.
Esam iesoļojuši augustā. Mijkrēšļi kļūst blīvāki, saule pagurst, un svelmi izturējušie dārzi sniedz gandarījumu kopējiem. Bet vasara vēl turpina piedāvāt mānīgu bezrūpības sajūtu, mudinot nopietnos lēmumus atstāt rītdienai…
