“Mīļais melis” kā parādes spogulis 0
“Mīļais melis” ir amerikāņu aktiera un dramaturga Džeroma Kiltija luga (1960), kuras pamatā korespondence starp īru dramaturgu, intelektuāli (arī mūzikas, teātra, literatūras kritiķi) Džordžu Bernardu Šovu un vienu no Londonas teātru temperamentīgākajām aktrisēm Patrīciju Kempbelu jeb Stellu Kempbelu.
Stella Kempbela nav vienīgā aktrise, kurai Bernards Šovs rakstījis (publicētas viņa vēstules arī Elenai Terijai), un nebija vienīgā precētā dāma, ar kuru viņš draudzējies, taču Kempbelas nāve bija viena no nedaudzajām, kuru Šovs vispār pieminējis savās dienasgrāmatās.
Attiecību sākumā daudzu Ibsena un Šekspīra lugu aktrise Stella Kempbela iepazīst Bernardu Šovu kā asmēlīgu teātra kritiķi, kas raksta avīzei “The Saturday Review”. Viņš izšķērdīgi slavē viņas sasniegumus un tikpat pamatīgi kritizē neveiksmes. Šovs Kempbelai uzraksta lomu lugā “Velna māceklis”, tomēr viņam neizdodas pierunāt aktrisi spēlēt. No 1912. gada, iecerot un rak-stot lugu “Pigmalions”, Šovs jau ir kvēli un pārgalvīgi aizrāvies, seko kaislīga mīlas dēka, savstarpēja suģestija un leģendārā vēstuļu apmaiņa. Kempbela ir tā, kas pārtrauc attiecības, tomēr viņi paliek draugi. Kad dēka beidzās, sarakste ar īsākiem un garākiem pārtraukumiem turpinājās apmēram 40 gadus. “Mēs esam kā iekāri zaudējuši lauvas rotaļā,” Kempbela reiz izteikusies. Savas dzīves laikā Šovs neatļauj Kempbelai publicēt vai pārdot vēstules, viņš ļauj tās izdot vienīgi pamatīgi rediģētā veidā, baidoties sarūgtināt sievu un sabojāt savu publisko tēlu. Lielākā daļa viņa vēstuļu publicētas tikai 1950. gadā pēc B. Šova nāves.
Šī Džeroma Kiltija luga, kas Latvijā ir piedzīvojusi slaveno Nacionālā teātra iestudējumu ar Elzu Radziņu un Kārli Sebri (1962) un Oļģerta Krodera iestudējumu Liepājas teātrī ar Indru Briķi un Juri Bartkeviču (2000), izvēlēta arī Olgas Dreģes jubilejas izrādei Dailes teātra Kamerzālē. Kārļa Auškāpa iestudējumā satiekas Dailes teātra III studijas kursabiedri Olga Dreģe un Juris Strenga.
Ir divas pieejas jubilejas izrāžu veidošanai: kad aktieris strādā ar personiski aktuālu tekstu un svarīgs ir personiskais vēstījums (tā darījusi L. Ozoliņa, iestudējot Kļima “Mēdeju” DT Mazajā zālē), un tradicionālā, jubilāram komplimentējošā pieeja, izvēloties kostīmlugu ar skaistiem tērpiem, neitrāli glītu fonu, uz kura, mazliet pakoķetējot ar publiku, dominēt aktieru personībām. “Mīļais melis” ir otrais gadījums.
Olgas Dreģes Stellai Kempbelai piemīt aktrises siltā dzīvīguma dzirkstelīte, neaprēķināmība un sievietes gudrība, arī ekscentriskas vājības – īpašības, kas savaldzina B. Šovu. Jura Strengas radītais Bernards Šovs ir rezignēts, (paš)ironisks vērotājs (man pietrūkst viņa asprātīgās skatītāja dienasgrāmatas www.kroders.lv) un prāta akrobāts.
Kamerzāle jeb atmiņu istaba ir tumša telpa ar nosūbējušiem spoguļiem, kas aprakstīti ar vēstuļu tek-stu (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Pa kreisi – grima galdiņš aktrisei, pa labi – mazliet nekārtīga rakstāmpults ar salātu bļodu veģetārietim rakstniekam. Vēstules nolasāmas kā dzīves spoguļatspīdums; notikumi atklājas retrospektīvā, kad abiem varoņiem spēka gadi jau aiz muguras. Taču spogulis rāda arī abu narcistiskās, egocentriskās personības. Gan Šovs, gan Kempbela spēlē solo, nevis duetā. Arī mizanscēnas veidotas tā, ka katrs paliek savā telpā, viņi praktiski nesaskaras. Divas personības riņķo viena ap otru, līdz galam satikties nevar, taču uzturēt šīs attiecības ilglaicīgi palīdz tieši attālums.
Izrāde rāda platonisku radošu cilvēku draudzību un simpātijas, kad kaislības jau izdzisušas. Intelektuālā pievilkšanās, patika pārtop par pieķeršanos un neizdziest pat dziļā vecumā. Attiecībās gan vairs nav “mīļā meļa” tēmas. Jo nav attiecību oderes, kur gruzdētu kas vairāk par platonisku pievilkšanos. Koķetērija, spēle pazūd un par vienu attiecību slāni ir mazāk: Šovs neko nesola, līdz ar to arī nemelo.
Izrāde balstīta uz tekstu, nevis uz darbību, un brīžiem ir tuva lasījumam. Teksts savā ziņā ir arī lielais pārbaudījums atmiņai, brīžiem atklājas, ka aktieri sasprindzinās, lai atcerētos tekstu, tad noder saspēle ar suflieri, kas “spēlē atklātām kārtīm” un sēž skatītāju zāles pirmajā rindā.
Divas ainas balansē uz pārspēles robežas: Stellas Kempbelas slimības laiks un “Pigmaliona” mēģinājums. Asaras, raudāšana un “Pigmaliona” Elīzas kaukšana ir bīstamas ainas.
Jubilāre ir izskatīga, vitāla, dzīvīga. Bet, lai iestudējums kļūtu kas vairāk par repertuāra vienību, lai būtu teātra notikums, līdz tam izrāde neizaug. Tradicionālais vārda teātris izpaliek bez mākslinieciskām dullībām. Tāpat kā spogulis nevar parādīt visu cilvēku un ir tikai daļa no patiesības, iestudējums neparāda Olgu Dreģi kā aktrisi pilnībā – ko viņa spēj izdarīt uz skatuves. Pagaidīsim Māra Putniņa filmu “Džimlai Rūdi rallalā!”.
Dailes teātra iestudējums “Mīļais melis” Dailes teātra izcilo aktieru Olgas Dreģes un Jura Strengas jubilejas izrāde. Veidota pēc Džeroma Kiltija lugas, kuras pamatā Džordža Bernarda Šova un Stellas Kempbelas vēstules. No angļu valodas tulkojusi Mirdza Ķempe. Režisors Kārlis Auškāps, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, muzikālā noformējuma autors Juris Vaivods, kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa. Nākamās izrādes: 5., 12., 17. martā. |
Viedoklis
Teātra zinātniece, tikko klajā nākušās grāmatas “Izslāpums. Olga Dreģe” (apgāds “Zvaigzne ABC”) autore Irēna Lagzdiņa: “Augstu vērtējama jau ir pati izvēle – iestudēt šo izrādi. Domāju, ka režisoram Kārlim Auškāpam šis ir ļoti veiksmīgs iestudējums, jo līdzās “divu lauvu” savstarpējai mijiedarbībai tajā atklājas arī laiks un ļoti sarežģītas psiholoģiskas lietas. Olgai Dreģei šī loma ir kā dāvana, kas aktrisē atklāj pavisam citas kvalitātes. Savukārt Džordža Bernarda Šova atveidojumam grūti iedomāties piemērotāku aktieri kā Juris Strenga – kā vizuāli, tā pēc viņa prāta stratēģijas. Varbūt pirmajā daļā vajadzētu vairāk miera, mazāk uzbrūkošas pozīcijas. Bet tas nāks ar laiku. Spožs bija izrādes nobeigums, kad abi aktieri dejo stepu. Tajā atklājas viss viņu sāpīgais mīlestības stāsts.”
