Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. septembris, 2013
Drukāt

Mildas Šaltiņas gleznu izstāde J. Akuratera muzejā

milda

No 27. septembra līdz 27. oktobrim Jāņa Akuratera muzeja Gaišajā salonā būs skatāma gleznotājas Mildas Šaltiņas izstāde “Viss sākās ar ozolzīli”.

Gleznotāja Milda Šaltiņa dzimusi 1930. gada 24. februārī Cēsu apriņķa Rankas pagasta „Lejas Puļpjos” saimnieka ģimenē. Mācīties uzsākusi Rankā, Lutera skolā. Pirmie skolotāji – Elza un Ernests Vilki un Marija Kovisāra. „Jau skolas laikā man par visu vairāk patika zīmēšana. Reiz biju uzzīmējusi ozolzīli. To ieraudzīja skolotāji un brīnījās, kā es to esmu dabūjusi gatavu,” atceras Milda Šaltiņa. „Toreiz bija ļoti labas slavenu gleznotāju mākslas darbu reprodukcijas. Atceros, ka skolotāja Kovisāre man iedeva Vilhelma Purvīša gleznas reprodukciju, un es centos pakaļdarināt. Skolā man vispār labāk patika zīmēšana nekā lasīšana un citi nopietnie priekšmeti. Stundu laikā zem sola zīmēju un neklausījos, ko skolotāji stāstīja. Tā nu tas bija. Vistrakāk man gāja dziedāšanā un ticības mācībā, jo man nav dziedamās balss. Ticības mācību es gan iekalu, bet korāļus nevarēju nodziedāt. Reiz tēvs man bija atbraucis pakaļ uz skolu, bet skolotājs Vilks tik lika un lika man dziedāt korāli un mājās kā nelaida, tā nelaida. Tā nu skolotājs mani noturēja kādas divas stundas, bet labuma no tā nebija nekāda. Es mirku asarās, tēvs ziemas laikā gaidīja ar segām un lakatiem, bet es pareizi nodziedāt vienalga nevarēju. Uz liecības dziedāšanā man bija tukša vieta…”

Tad sākās Otrā pasaules kara notikumi, kas jauca un sagrāva lauku dzīves ritmu. Arī Šaltiņu dzimtas mājās pulcējās bēgļi. „Nāca iekšā krievi. Viss juka un bruka. Tad pienāca brīdis, kad prom bija jādodas visiem,” stāsta Milda Šaltiņa. „Mēs salikām mantas ratos un ar visiem lopiem devāmies prom uz Kurzemes pusi. Vēl šodien atceros, kā mēs ar sunīti un gotiņām stāvējām Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Es Rīgā biju pirmo reizi, tāpēc tik spilgtas ir šīs atmiņas par bēgļu rindām Rīgas ielās. Pēc mokošā ceļa Šaltiņa ar tuviniekiem apmetās Matkules pagastā Kurzemē saimnieku Žuburu mājās „Ķebros”. Matkulē viņa turpināja mācības tautskolā un ieguva diplomu ar tiesībām mācīties vidusskolā. Taču laiki mainījās, un krievi vācu laikā iegūtos diplomus neatzina. Sapnis par mācībām Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā palika tikai sapnis.

Pēc kara Šaltiņu ģimene izlēma atgriezties dzimtajās mājās Rankas pagastā un laimīgā kārtā vēl tika atpakaļ savās mājās, kaut tēva zeme jau bija sākta sadalīt. Pa ceļam viņu pajūgu pamatīgi apzaga. „Paņēma visas drēbes. Man vairs nebija ne mētelīša, nekā!” Jaunus spārnus M. Šaltiņai deva izlasītais sludinājums par audzēkņu uzņemšanu Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Veiksmīgi izturējusi iestājeksāmenus un konkursu, Milda Šaltiņa uzsāk mācības kopā ar R. Bēmu, G. Ezernieku, G. Krolli, I. Ranku un citiem. Mākslas skolu viņa tomēr nebeidz slikto krievu valodas zināšanu dēļ. „Manā galvā tā neturējās. Pratu vācu, franču valodu, bet krievu – ne un ne. Bet tāpēc jau es nebeidzu mīlēt mākslu. Man māksla patīk un to man nevar atņemt neviens.”

Vēlāk Milda Šaltiņa papildina gleznošanas prasmes Latvijas Arhitektu savienības mākslas studijā pie mākslinieces Noras Cēsnieces, bet privāti mācās pie gleznotāja Kārļa Sūniņa. „Man vispār liktenis ir piespēlējis labus cilvēkus. Te gribu minēt arī Māru Kažociņu. Viņa mani ne tikai mudināja gleznot, bet iemācīja arī saprast mūziku. Īpaši es iemīlēju Bēthovena simfonijas. Turklāt es iemācījos uz klavierēm nospēlēt Emīla Dārziņa „Melanholisko valsi”.
Man ir daudz labu draugu, gan bijušo kolēģu. Visilgāk es nostrādāju Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā un Latvijas PSR Vēstures muzejā, piedalījos arheoloģiskajos izrakumos un zīmēju senlietas. Kopā ar arheologiem biju daudzās vietās Latvijā. Bija ļoti interesanti, bet arī grūti. Man bija maz brīvā laika, bet to pašu es veltīju gleznošanai. Savā mūžā esmu daudz sagleznojusi. Mani darbi ir vai pa visu pasauli: Vācijā, Amerikā, Krievijā un citur. Daudzi palikuši tepat Latvijā un glabājas gan Arsenālā, gan Melngalvju namā, gan muzejos Kuldīgā, Tukumā, Kandavā, Smiltenē, kā arī privātkolekcijās.”

Mākslinieces atmiņas ir skaidras un kodolīgas. Kā viņa pati saka: „Es jau visu savu dzīvi atceros tik gaiši kā filmā.” Un šai stāstā nav ne miņas no rūgtuma un grūtuma. Istabiņa un gaitenis daudzdzīvokļu namā pilns ar mākslas darbiem, gan ierāmētiem, gan bez rāmjiem, ar skicēm un mākslas grāmatām, albumiem svešvalodās. Kurš teicis, ka tikai jauniem cilvēkiem piemīt vajadzība pēc radošas izteikšanās? Un kurā brīdī tad cilvēkā šī tieksme apklust? Mildā Šaltiņā tā ir dzīva joprojām. Vēl nesen viņa savos cienījamos gados spraukusies caur krūmiem Murjāņos, lai tikai uzgleznotu Imanta Ziedoņa vasaras māju, klētiņu, Murjāņus rudenī.
Tagad šie darbi kopā ar ziedu un ainavu gleznojumiem skatāmi izstādē VISS SĀKĀS AR OZOLZĪLI.
„Katrā pašā augstums mīt,” ir pārliecināta Milda Šaltiņa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+