“Milēdijas” spožums un posts 1
Dailes teātra jaunākais Lielās zāles uzvedums – Dž. Dž. Džilindžera iestudētā “Milēdija” – kā rakstīts izrādes pieteikumā, ir “gandrīz komēdija”. Jāpiekrīt, ka gandrīz – ne tādēļ, ka, atsaucoties uz laikrakstā “Kultūras Diena” publicēto Ābolu ķoča vērtējumu (1 no 5 āboliem), izrādei trūktu mākslinieciskas vērtības. Nedomāju, ka “Milēdija” jaunākā Latvijas teātra kopainā būtu nebijis gadījums, kas “pārkāpj robežu, kuru nedrīkst pārkāpt”. Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā “Milēdijā” iespējams saskatīt vairākas kvalitātes, taču pretrunu rada tas, ka izrādē nav izdevies tās apvienot vienotā jēgpilnā veselumā, līdz ar to uz Dailes teātra skatuves arhetipiskais stāsts par trīs musketieriem, d’Artanjanu un “skaisto, taču ļauno” Milēdiju izskan kā nepretenciozi izklaidējošs slaidšovs – kaut kas pa vidu starp paša Džilindžera radošajā vēsturē ierakstīto klasiski stīvo “Mariju Stjuarti” (tiešas paralēles ar “Milēdijas” deklaratīvo finālu) un ierindas situāciju komēdijām (d’Artanjana mīlas piedzīvojumu līnija).
Mārtiņa Vilkārša radītais skatuves noformējums rada asociācijas ar melnbaltu šaha galdu, iezīmējot Ērika Emanuela Šmita lugas pamatideju par Milēdijas tēla duālismu – no vienas puses, skaists eņģelis, no otras – ļauns dēmonisks spēks, absolūtā sieviete. Izrādē izmantotie tehniskie brīnumstiķi (zemskatuves, grozāmo ripu, dzīvās uguns u. c. efektu izmantojums) ir gana izklaidējoši un rada priekšstatu par nemitīgās transformācijās esošo mūsdienu kultūrtelpu, kur ir atļauts un arī iespējams pilnīgi viss. Režisors izrādē spēlējas ar plašu populārās kultūras klišeju klāstu – no Harija Potera līdz trīs musketieru mainīgajai identitātei: musketieru četrinieks uz skatuves parādās gan kā mūsdienīga bītlu versija, gan karikatūristisks brāļu Ilmāru un Rammstein krustojums, un pašidentitātes meklējumus pasvītro arī ironiska epizode, kurā četrinieks izpilda slaveno saukli “Viens par visiem, visi par vienu” ne tikai latviski, bet dažādās svešvalodās, beigu beigās paliekot pie lietuviešu versijas (cik noprotams, šeit ironiska atsauce ne tikai par latviešu–lietuviešu mūžīgo sacensības garu, bet arī uz neseno lietuviešu režisora Oskara Koršunova debiju Dailē).
Kaut arī izrādei it kā piemīt visi formālie elementi, kas varētu solīt piepildītu izklaidi (ironija, skaļi muzikāli numuri u. tml.), skatuves laiks bieži velkas. Formālais iemesls varētu būt tas, ka režisors lugas tekstu saglabājis praktiski nemainītu, līdz ar to varoņi gluži nevajadzīgi ieslīgst sižetiskos paskaidrojumos. No otras puses, problēma ir sarežģītāka – visas izrādē piedāvātās skatuviskās zīmes iespējams nolasīt viegli un bez īpašas intelektuālas piepūles, kas pats par sevi nav nekas pārmetams, taču atsevišķie numuri, kas veidoti kā monotonas telpiskas gleznas, ir ātri uzminami un līdz ar to nespēj pilnībā noturēt skatītāju uzmanību.
Līdz ar to izrāde rada pretrunīgu iespaidu – no vienas puses, režisora ironiskais skatījums uz mūsdienu sabiedrību, portretējot varas pārstāvjus kā infantilus bērnus un dekonstruējot stereotipiskos priekšstatus par varoņlomām (absolūti “nevaronīgie” trīs musketieri un d’Artanjans), ir precīzs; no otras puses, šo ideju skatuviskajā realizācijā trūkst radošuma un neparedzamības.
Neskatoties uz pretrunām, izrāde piedāvā vairākas izcilas aktierspēles pērles – aizraujoši vērot Ievas Segliņas pašpuiciski ironisko aktierspēli miniatūrajā Milēdijas kalpones Ketijas lomā, žilbinoša ir Lilita Ozoliņa lēdijas Vinteres vecmāmiņas lomā. Kolorīti tipāži ir arī abi laicīgās un garīgās varas pārstāvji – Ģirta Ķestera ar izcilu pašironiju atveidotais kardināls Rišeljē, kura runas manierē jaušams stilizēts kurzemnieka akcents, un uz skatuves teju neatpazīstamais Juris Žagars, kurš ārēji spoži izveidoto lorda Bekingema karikatūru piepilda ar mūsdienīgu paškritiku. Interesantas nianses atveidotajiem tēliem piešķīruši arī trīs musketieri – Lauris Dzelzītis, Aldis Siliņš un Intars Rešetins.
Atšķirībā no apkārtējā fona Milēdijas tēls, kā jau to paredz lugas autora iecere, savā ziņā ir idealizēts – izrādes programmiņā lasāma Šmita atziņa, ka Milēdija, kļūdama par nežēlīgu bendi, vienlaikus ir arī upuris, kuram uzbrūk “nežēlīgā, neiecietīgā sabiedrība”. Lugā piedāvātais stilizētais antīkās traģēdijas konflikts starp protagonistu un sabiedrību režisoru interesējis maz vai nemaz, jo izrādē līdz ar absolūtu apkārtējās sabiedrības deheroizāciju Milēdijai nav neviena cienīga pretspēka, pret ko “cīnīties”. Agnese Zeltiņa lieliski nospēlē Milēdijas-bendes lomu, demonstrējot, kā, izmantodama visus savā arsenālā pieejamos līdzekļus (skaistumu, viltību, gudrību), lēdija Vintere vienmēr sasniedz savus mērķus. Milēdijas personības atklāsmē palīdzīgi ir Ilzes Vītoliņas radītie brīnišķīgie kostīmi, kas izrādē funkcionē kā “runājošas” maskas, attēlojot galvenās varones sabiedrībā spēlētās lomas: sērojoša atraitne plandoši melnā mētelī, kardināla spiedze militārā kostīmā, d’Artanjana liktenīgā sieviete maigi rozā tērpā u. tml. Tomēr nevienā brīdī izrādes laikā nav iespējams ieraudzīt patieso Milēdijas seju – ja lugā tie ir brīži, kad Milēdija paliek kopā ar vienīgajām uzticības personām – dēlu un kalponi, tad izrādē vienīgie monologi, kas vēsta par Milēdijas pagātnes ciešanām un kas ļautu izprast viņas personības sarežģītību, tiek izpildīti patētiskā manierē, līdz ar to uz kopējā izrādes fona tie izskan (iespējams, negribēti) ironiski un dekoratīvi pļāpīgi.
Vērtējums
Režija – 2,5
Aktierspēle – 4
Scenogrāfija – 4
Kostīmi – 5
Maksimālais vērtējums – 5
Uzziņa
Iestudējums “Milēdija” Dailes teātra Lielajā zālē.
Veidots pēc Aleksandra Dimā darba “Trīs musketieri” motīviem.
Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Kārlis Lācis.
Lomās: Agnese Zeltiņa, Ģirts Ķesteris, Juris Žagars, Gints Grāvelis, Lauris Dzelzītis, Intars Rešetins, Dārta Daneviča u. c.
Tuvākās izrādes: 29., 30. martā.
Vārds skatītājiem
Madara Mazkalne, projektu vadītāja: “No izrādes sagaidīju, citēju “visu notikumu centrā ir sieviete – neizsakāmi pievilcīga, gudra, jutekliska, neparedzama… Kas viņa ir? Protams, ka pati dzīve…”, bet neko no tā Agneses Zeltiņas tēlojumā nesajutu. Uz skatuves bija skaista aktrise, kas spēlēja savu lomu. Izrādē pietrūka viengabalainības. Patika asprātīgi izvēlētā mūzika un, protams, Ģirta Ķestera lieliskā aktierspēle (kaut gan Rišeljē tēls šajā interpretācijā īsti man nebija skaidrs). Kopumā – izrāde bez pēcgaršas, kas neko neiemāca un neliek domāt. Pēc garas darba dienas vieglai vakara izklaidei der!”
Alise Adoviča, medicīnas studente un koriste: “Tā kā esmu redzējusi vairākas Dž. Dž. Džilindžera izrādes un tās man ir patikušas, gāju ar cerību patīkami pavadīt vakaru. Diemžēl neizdevās. Izrādes pirmais cēliens ir sadrumstalots ar savstarpēji nesaistītām ainām, kas neattīsta sižetu, otrajā cēlienā jau sižetiskā attīstība ar redzamu kāpienu. Savāda likās režisora izvēle dziesmas (pat idejiski latviešu) pārvērst krievu valodā. Agneses Zeltiņas izvēle galvenajai lomai man joprojām nav īsti skaidra. Viņas spēja attēlot Milēdiju, manuprāt, sniedzas tikai tik tālu kā uz skatuves parādīt sevi kā skaista auguma īpašnieci. Pašam tēlojumam nenoticēju īsti ne mirkli. Jau no izrādes sākuma neesmu sapratusi, vai viņa speciāli mēģināja tēlot tik ārkārtīgi atsvešināti, vai tieši pretēji – nespēja notēlot kaut nelielu mātes mīlestības devu? Vai izrādes beigās Milēdija turpina smieties par cilvēkiem sev apkārt, vai arī tas ir absolūti vājš tēlojums pirmsnāves minūtē?”
Samanta Balode, Starptautiskā tūrisma fakultātes studente: “Šo iestudējumu apmeklēju pirmizrādes vakarā. Agneses Zeltiņas aktiermeistarību nekad nebiju augsti vērtējusi, taču pēc izrādes manas domas krasi mainījās. Milēdija bija ļoti pārliecinoša, Zeltiņa – lomai atbilstoša – pašpārliecināta, drosmīga, izaicinoša. Noteikti jāpiemin arī izcilā tērpu skate, jo izrādes laikā tie tika mainīti daudzas reizes. Pēc izrādes lasīju ļoti daudz kritikas, lai gan, manuprāt, šī ir viena no labākajām Dž. Dž. Džilindžera izrādēm. Arī kritikai par horeogrāfiju varu oponēt. Izrādē trīs musketieri atainoti kā pilnīgs pretstats varonībai, grācijai un lepnumam, man tas šķita ļoti amizanti. Rezumējot visu, izrāde patiešām patika. Iesaku to apmeklēt teātra mīļiem, kuri dzīvi uztver vieglāk!”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
