Mīlestība ar sešām stīgām 0
Ne viens vien klausītājs būs pārsteigts, uzzinot, ka izcilais latviešu ģitārists un ģitāras pedagogs Kaspars Zemītis, nereti saukts par ģitāras virtuozu, sešstīgu instrumentu sācis apgūt pašmācības ceļā.
Jau vairākus gadus viņa ģitāra skan ne tikai pazīstamu latviešu popmūziķu – Lindas Leen, Intara Busuļa koncertos, iepriekš – arī grupas „Time after time” sastāvā, bet, arvien biežāk – gluži akadēmiskos mūzikas projektos. Jau pavisam drīz viens no tiem skanēs 12. decembrī Rīgā, Svētā Jāņa baznīcā, koncertā „Nakts lūgšana”, kur Kaspara Zemīša ģitāras solo pievienosies Latvijas Radio kora dziedājumam diriģentu Sigvarda Kļavas vadībā.
Kaspara mīlestība pret ģitāru nākusi no pirmā tikšanās brīža – sākumā tās spēli ierādījis brāļa Oskara vieglatlētikas treneris. Tik stipra, ka pēc pamatskolas Kaspars iestājies Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā vien tādēļ, lai varētu spēlēt skolas vokāli instrumentālajā ansamblī. Kādu mirkli paguvis pat pastudēt lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, taču to ātri aizvietoja īstena autodidakta cienīga nodarbe – stundām ilga muzicēšana, „apēdot” visas notis, ko vien varēja dabūt, kā arī kolēģu novešana līdz baltkvēlei, stundām liekot spēlēt kopā.
Stājoties Mūzikas akadēmijā, uz Viļņas klasiskās ģitāras profesora Juliusa Kurauska galda kā vidējās speciālās izglītības apliecinājums nolikts nevis mūzikas, bet lauksaimniecības vidusskolas diploms, raisot vispārēju neizpratni.
Tiesa, gluži bez arsenāla uz cīņu Kaspars neieradās – pamatus toreizējam Cēsu ģitārspēles pašmācības „superstāram” likusi gan bērnu mūzikas skolā apgūtā klarnete, gan saksofona studijas tagadējā Mūzikas akadēmijas rektora Arta Sīmaņa vadībā Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā.
Savu ceļu mūzikā Kaspars Zemītis sauc par ceļojumu, kura galamērķis varot būt pārsteigumu pilns. „Savos gados vairs par virtuozu nekļūšu,” pasmaida mūziķis, kura ģitārspēles minimums ikdienā esot katrs mirklis, kad vien nepieciešamība neliekot darīt ko citu. „Meistarību nevar iegūt dažās stundās, saraujot „uz akorda”,” skan Kaspara recepte. „Kritērijs tam, cik labs tu esi, ir laiks, ko esi ieguldījis. Strādāšana ne vienmēr nozīmē pirkstu kustināšanu, bieži pietiek izskatīt nošu materiālu, padungot melodiju no galvas – un tu jau esi ticis tālāk.”
Ja karjeras sākumos daudz spēlēts rokenrols, blūzs, fankmūzika, pops, tad Kopš maģistra studiju beigšanas klasiskajā ģitārā mūziķis arvien vairāk ejot akadēmiskas mūzikas virzienā – viņa repertuārā ir gan baroks, gan laikmetīgo skaņražu darbi. Ar diriģentu Māri Sirmo kopā savedis draugs un kolēģis Renārs Kaupers, lūdzot iespēlēt viņa dziedāto Ērika Ešenvalda dziesmu korim „Kamēr”. „Ešenvalda mūzika savā vienkāršībā un emocionalitātē ir izņēmums šodienas modernajā mūzikā, kas bieži vien iet meklējumos, bet mazāk domā par mūzikas skaistumu”. Pēc Māra Sirmā aicinājuma Kaspars komponējis arī skaņdarbu korim „Kamēr” – tas klausāms kora jaunākajā, šonedēļ iznākušajā albumā „Mēness dziesmas”, kurā skan arī Kaspara Zemīša ģitāra.
„Manu dziesmu nevar salīdzināt ar dižgariem – Maskatu, Paulu, Ešenvaldu, kuri arī ir šajā diskā, tomēr esmu priecīgs un lepns, ka varu būt tur klāt.”
Kopā ar Māri Sirmo un kori „Latvija” atskaņota arī Leonarda Bernstaina episkā „Mesa”, viens no pasaules sarežģītākajiem opusiem. Pirms četriem gadiem kopā ar Latvijas Radio kori ieskaņota komponista Geibriela Džeksona skaņdarbs ’’Ave Regina Caelorum – jauktajam korim un elektriskajai ģitārai, kas tiks izdota 3. Janvārī kompaktdiskā ’’A Ship With Unfurled Sails’’(Hyperion records) „Tur bija ko turēt – daudz interesanta materiāla, roka efekti, ar kuriem nekad nebiju darbojies. Neloloju ilūzijas, ka cilvēki skries uz veikaliem un pirks, taču šāda veida mūzika man ir notikums,” saka Kaspars.
Mūziķis spriež, jo vecāks un, cerams, prātīgāks kļūsti, jo vairāk sāc klausīties mūziku, kas nav izklaidējoša, bet – pārdomāta māksla. Ir liela laime un svētība, ja izdodas apvienot populāro mūziku un akadēmiskos laukus. Protams, vienubrīd var iznākt tā, ka ir „Šubertiādes” koncerts kopā ar Latvijas Radio kori, Ievu Paršu, Laimu Jansoni, bet pēc brīža jau dārd roks kopā ar Intaru Busuli.
Arī koncertam „Nakts lūgšana” Jāņa baznīcā diriģents Sigvards Kļava iecerējis gan laikmetīgu gan – baroka – Baha, arī Gaspāra Senza – mūziku. „To ir ne tikai sarežģīti spēlēt ģitārai solo, bet arī izjust. Tā prasa milzīgu iedziļināšanos. Nesen Mazajā ģildē uzstājās spāņu baroka ģitārists Havjers Diazs Latorre un perkusionists Pedro Estevans – šo vīru priekšā varu tikai noņemt cepuri. No vienas puses – tu noklausies tādus večus un liekas, ko tad es tur vēl darīšu! No otras – vai tādēļ nespēlēšu? Protams, spēlēšu! Īpaši koncertam Kaspars radījis variācijas korālim „Kas ir šis bērns”. Vēl pirms koncerta Sv. Jāņa baznīcā ieskatu tā programmā mūziķis sniegs 8. decembrī Torņakalna baznīcā.
Nav noslēpums, Kasparam zvana tad, kad nav neviena cita, kas varētu iemācīties sarežģītas partitūras ģitārai – mūziķis atzīst, patiesībā viņam vairs nepiedāvājot materiālu, ar kuru varētu „tik galā” viņa paša skolnieki – mūziķa pār malām plūstošais entuziasms ne tikai aizrauj klausītājus, bet iededz mūzikas prieka dzirkstelīti ne vienā vien jaunajā ģitāristā. „Mans lieliskais profesors Kurausks vienmēr atgādina – nav nošu, ko nevarētu nospēlēt, tikai jāzina, kā nonākt līdz rezultātam.”
Savus audzēkņus Ķekavas mūzikas skolā, kur Kaspars strādā jau vairāk nekā desmit gadu, viņš nevirza kādā konkrētā virzienā, bet cenšas sniegt izpratni. „Katrs audzēknis jau atnāk ar labu iekšējo kodu – kas viņš ir un ko viņš grib. Jāprot ieraudzīt to, kas katrā ir spilgts.”
Kaspars uzskata – pašlaik ģitāras izglītības sistēma esot nepilnīga. „Man sāp šī lieta. Kad biju jauns, nezināju, kur mācīties ģitāru, kur iet – īsti nebija skolotāja. Arī šobrīd nav daudz skolotāju, kuri varētu iemācīt un spēlētu paši, reizē esot arī muzikālas personības, bet interese par ģitāru ir milzīga! Pie situācijas uzlabošanas mūziķis ķēries paša spēkiem – pašlaik top burtnīca ģitārspēles pirmo klašu audzēkņiem un iesācējiem. „Ģitāra ir demokrātisks instruments – ja tā ir mājās, katrā ģimenē varētu skanēt dzīva mūzika, piemēram, Ziemassvētkos.”
Muzikāla ir arī Kaspara ģimene – pat ja ikdiena nepaiet kā „Mūzikas skaņās”, tomēr viņi ir gatavi pēc aicinājuma kopā kāpt uz skatuves – par to pārliecinājušies kaut vai festivāla „Bildes” klausītāji. Mūziķa un viņa sievas Andas ģimenē aug trīs dēli – vecākais dēls, Kārlis (17), apguvis klavierspēli Jurjāna mūzikas skolā un reizēm aizvieto tēti Torņakalna baznīcas svētdienas skolas ģitārspēles stundās. Vidējais dēls, Mārtiņš(14), Jurjānu skolā apgūst sitaminstrumentus, bet jaunākais – Jēkabs(7) šogad pirmo gadu sāka mācīties Rīgas Doma kora skolas 1. klasē. Kaspars joko, sakot – muzikālākā ģimenē esot sieva, lai arī nav izvēlējusies mūziķa profesiju. „Vienmēr palicis prātā, ka, stājoties „mediņos”, Anda spēlēja klavieru pavadījumu. Pienāca Artis Sīmanis un sacīja viņai – jūs ļoti labi spēlējat klavieres, bet man tikai – tev vēl daudz jāstrādā!”
Misijas apziņas vadīts, Kaspars kopā ar dzīvesbiedri jau četrus gadus pēc kārtas rīko jauno ģitāristu nometni „Sešas stīgas” Kuldīgas pusē – šovasar visas nometnes vietas tika aizņemtas trīs dienās.
„Apzinot Latvijas ģitāristus, redzu, katru gadu līmenis aug, sāk parādīties labākie. Ģitārspēles guru Aleksandrs Viņickis (Maskava), viesojoties nometnē, atzina, pie mums jūtoties kā paradīzē – visapkārt muzicē, bērni patiešām ir šajā lietā „līdz ausīm”, ” priecājas Kaspars.
Paša Kaspara plāni, raugoties pāri Jaungada slieksnim, kā allaž, piesātināti. Nākamajā gadā aprīlī kopā ar LNSO kamermūziķiem skanēs Bokerīni „Fandango” ģitārai un stīgu kvartetam. Tikko radīts jauns materiāls kopā ar Intaru Busuli, kā arī pabeigts darbs, ieskaņojot Kārļa Lāča dziesmu albumu „Ziedonis. Lācis. Sievietes” ar Imanta Ziedoņa vārdiem. „Varbūt Lācis nav ”hitmeikers” klasiskā izpratnē un Eirovīzijas dziesmu autors – to mēs pierādījām, aizbraucot uz Maskavu un paliekot priekšpēdēja vietā – taču viņš skatās uz lietām no citas puses, viņa mūzikā ir jāklausās – Eirovīzijas dziesmas nav arī mans formāts,” spriež Kaspars.
Palēnām top arī Kaspara Zemīša solo programma – tās pirmie vēstneši būs klausāmi otrajos Ziemassvētkos, 26. decembrī Imantas kultūras namā. „Esmu pieradis, ka mani svētki paiet spēlējot. Ziemassvētku vakarā man un kolēģiem ir fantastiska tradīcija vienkārši pamuzicēt Torņakalna baznīcā, kā parasti, pirmajā dievkalpojumā dziedās Linda Leen un bērnu ansamblis. Baznīca šajās reizēs vienmēr ir pārpildīta, bet sajūta – fantastiska”.
