Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
6. janvāris, 2015
Drukāt

Mīlestība audiokasetēs

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Skats no izrādes “Visas viņas grāmatas” Dailes teātra Kamerzālē.

Ar Dailes teātrī iestudēto izrādi “Visas viņas grāmatas” Dmitrijs Petrenko sevi apliecinājis kā režisoru, kurš ar lakoniskiem izteik­smes līdzekļiem – praktiski izmantojot tikai aktieru radīto enerģiju un neuzbāzīgus scenogrāfiskos risinājumus – spēj radīt emocionāli piesātinātu atmosfēru. Izrāde “Visas viņas grāmatas” darbojas kā smalks pulksteņ­mehānisms, kur katrai sīkākajai skatuves norisei atrasta sava, pilnībā attaisnota vieta un nozīme kopējā stāstā.

Izrāde, kas veidota pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna “Priekšlasītājs” dramatizējuma, vēsta par nepareizu mīlestību, kas tāda arī paliek no sākuma līdz galam. Pirmajā daļā izrādes varoņus Hannu, pieaugušu sievieti, un Daiņa Grūbes Mihaelu, nepilngadīgu zēnu, šķirošā vecuma starpība sabiedrības acīs ir izteikti nosodāma. Savukārt otrajā daļā nepareizība attēlota kā neredzama morālu aizspriedumu siena, kas šķir abus varoņus. Līdzās sižeta intrigai, kuru aktieri atklāj lēni, taču mērķtiecīgi, izrāde vēsta par cilvēciskuma sarežģīto dabu – spēju piedot kādam, kas nodevis tavu uzticību, spēju pārvarēt pašlepnumu un atzīt savu vājumu. Tolerance, ar kādu režisors kopā ar aktieriem radījis šo pretrunu pilno, emocionāli sarežģīto stāstu par divu cilvēku attiecībām, ļauj izrādi baudīt no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Aktieris Dainis Grūbe, kurš jau iepriekšējā sezonā demonstrēja spēju tehniski sarežģītas lomas piepildīt ar dziļi emocionālu vēstījumu, ar Mihaela tēlu ne tikai apliecina godam nopelnīto Gada aktiera titulu, bet pārsteidz no jauna. Stundu un četrdesmit minūtes garajā izrādē aktieris Mihaela lomā virtuozi, bez mazākās ilustratīvisma pieskaņas nospēlē gan fizisku, gan garīgu varoņa pašizaugsmi – sākot ar bērna tīrajām, sakāpinātajām emocijām, beidzot ar jauna vīrieša filozofiski nobriedušajām pašatklāsmēm, eksaminējot savas attiecības ar notiesāto sievieti, kura atstājusi neizdzēšamus nospiedumus viņa dvēselē. Turklāt aktierim izdodas teju neticamais – lomas zīmējumā apvienot racionālas konstrukcijas (Dainis Grūbe daļu izrādes darbojas kā teicējs, komentējot notikumu gaitu) ar dziļi emocionālu tēlojumu gan solo epizodēs, gan partnerībā ar Esmeraldu Ermali.

Par izrādes atslēgas tēlu kļūst Mihaela audiokasetēs ierakstītā balss – kasešu atskaņotājs izrādē izmantots gan Hannas tiesāšanas ainā, gan arī vēlāk, kad Mihaels Hannai uz cietumu sūta kasetes ar grāmatu priekšlasījumiem. Līdz ar to režisors radījis gudru un emocionāli efektīvu metaforu – tieši Mihaela balss ir tā, kas Hannu gan nepielūdzamā skarbumā apsūdz, gan ar grāmatu starpniecību atzīstas mīlestībā.

Aktrise Esmeralda Ermale Hannas lomu sākotnēji spēlē racionāli – kaut arī režisora piedāvātās mizanscēnas (ironisku zemtekstu pilnā balto zeķu un krūštura karināšana uz veļas striķa puikas klātbūtnē) rosina domāt, ka Hanna ir seksuāli pieredzējusi sieviete, kura apzināti pavedina nepilngadīgo Mihaelu, aktrises ķermeņa valodā trūkst pašpārliecinātības. Tādēļ Hannas jūtas vairāk atgādina mātišķu mīlestību, nevis kaislību, kas izrādes stāstu nedaudz vienkāršo. Taču gluži vai satriecošs ir iespaids, ko Esmeralda Ermale rada Hannas notiesāšanas ainā – teju nepakustēdamās ­aktrise Hannu­ atklāj gluži vai no jauna – kā ārkārtīgi pretrunīgu, noslēpumainu personību, kuru salauzuši gan dzīves ārējie apstākļi, gan iekšējie konflikti.

Kamerzāles tuvplānā līdzās vārdos izteiktajam saturam paralēlu vēstījumu veido aktieru ķermeņa valoda – mīmika, skatieni, balss intonācijas, kustību partitūra –, un katra no šīm skatuviskajām zīmēm izrādē iedarbojas ar apbrīnojamu precizitāti. Izrādes mizanscēnas veidotas kā trausli nospiedumi telpā, aktieriem pārvietojoties starp divām telpas daļām. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones izveidotā spēles telpa uz Dailes teātra Kamerzāles tumšo, kailo sienu fona atgādina pelnos un putekļos nomestu porcelāna šķīvja lausku. Skatuves kreisajā pusē ieslīpi novietotas apskrupušas flīžu sienas, uz kuru fona izspēlēta dzīves fizioloģiskā, naturālistiskā, brīžiem pat neglītā puse. Tieši šajā telpas daļā aktieri mazgā netīrās rokas, nes ogles, Hanna uz veļas striķa karina izmazgātās zeķes, šeit notiek pirmā Hannas un Mihaela ķermeniskā tuvība, savstarpējie strīdi, Hannas apsūdzēšana tiesā. Skatuves labā puse tikmēr pārstāv varoņu garīgo jeb iztēles pasauli – šeit tiek lasītas grāmatas, šeit atdzīvojas Mihaela sapņi un fantāzijas. Ne velti izrādes finālā pašnāvību izdarījusī Hanna paliek sēžam skatuves labajā, iracionālajā pusē, kamēr Mihaels – kreisajā, reālajā. Sieviete pret vīrieti, dzīvība pret nāvi, sirdsbalss pret prāta racionalitāti.

Vērtējums

REŽIJA 5

SCENOGRĀFIJA 5

AKTIERDARBS 5

Uzziņa

Iestudējums “Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī

Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Sintija Jēkabsone.

Lomās: Dainis Grūbe un Esmeralda Ermale.

Nākamās izrādes: 11., 22. un 25. janvārī.

Vārds skatītājam

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors: “Pagaidām spēcīgākā šīs sezonas Dailes teātra izrāde. Atšķirībā no filmas izrādē daudz skaidrāk parādās divu tik atšķirīgu cilvēku nesatikšanās drāma, pat cieši kopā esot. Tik uzskatāmi tiek parādīts ceļš no fiziskas pievilcības pie svarīgākā notikuma viņu dzīvē, kas diemžēl viņiem neīstenojas vienlaicīgi (arī tādēļ, ka viņi būt pilnīgi atklāti un nevilšus nodod viens otru). Teicamas lomas (D. Grūbe un E. Ermale ir tik saderīgi atšķirīgumā), režisoram D. Petrenko tas ir ļoti augsts sasniegums profesionālajā ziņā, turklāt tas, ko varēja cerēt/nojaust, noskatoties viņa iepriekšējās izrādes, nu ir pilnībā piepildījies.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+