Mīlestība, kas nepāriet: no Pētera Plakida atvadoties 1
Šodien, 15. augustā, plkst. 14 Rīgas krematorijā ar mīlestību un gaišām domām visi aicināti atvadīties no izcilā komponista Pētera Plakida.
]Tieši savas 70. jubilejas gadā mūs ir atstājis lielākais mūzikas dzejnieks un interprets, kādu pazīstam latviešu komponistu vidū. Pēc biogrāfijas datiem – arī “visakadēmiskākais”, jo, kopš pats sācis studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, tā arī no tās nav šķīries. Kompozīcijas klase, asistentūra, profesūra. Pēteri raksturo arī vistipiskākais latviešu komponista izglītības un darba ceļš – Dārziņskola, Konservatorija, Nacionālā teātra mūzikas daļas vadītājs, iecienīts kino komponists, arī izcilo leļļu filmu līdzradītājs. Un tomēr Pētera Plakida devums ir īpašs, ne ar ko citu nesalīdzināms ne tikai viņa brīnumainā talanta dēļ, bet arī viņa pilnskanīgās un daudzpusīgās dzīves mūzikā dēļ. Mēs atvadāmies no vesela laikmeta, kurā mākslas brālības saites starp komponistu un interpretu, starp kameransambļa dalībniekiem, starp dzeju un mūziku, starp dzejniekiem un mūziķiem bija spēcīgākas par jebkuru konjunktūru. Viņš piederēja mūzikas “savējo” laikmetam, kur tikai talants un izpratne bija svarīgi.
Pētera Plakida komponista un interpreta devums ir vienlīdz nozīmīgs. Vai tas būtu viņa paša solo jaunības šedevrā “Mūzika klavierēm, stīgām un timpāniem” vai instrumentālais kameransamblis ar Ivaru Bezprozvanovu un Eriku Mandatu “Transatlantic trio”, vai neaizmirstamie dueti ar dzīvesbiedri Maiju Krīgenu, kam veltīti skaistākie latviešu dzejas lasījumi: Rainis, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Knuts Skujenieks Pētera Plakida mūzikā un klavierspēlē ir atraduši noturīgu un smalku tiltu pie klausītāja.
Kamermuzicēšanas daba – izjūtas smalkums, mīlestība pret detaļām, iejūtība pret partneriem un mūziku kā dzīvu organismu – ir vadījusi Pētera Plakida komponista domu arī lielajos simfoniskajos darbos un kora opusos. Mūzikai un muzicēšanai Pēteris bija nodevies gandrīz pilnībā: “Mans ideāls – kalpošana mūzikai. Lai kādās formās tas izpaustos, es ar lielu prieku jūtos kā šīs kundzes kalps.”
Simfonija korim “Nolemtība” ar Ojāra Vācieša vārdiem ir rakstīta kā laikmeta mesa. Tā nolemtība ir dzīvot un palikt ar savu tautu. Šogad jaunie mūziķi daudz spēlē Pētera Plakida mūziku, un mēs ticam, ka spēlēs joprojām. Tā ir mīlestība, kas nepāriet.
Latvijas Komponistu savienības, Latvijas Kultūras ministrijas, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vārdā Ingrida Zemzare
