Kultūra
Teātris un kino

Mīlestība un asaras zem tilta: “Man 30 gadu” 16

Dita Lūriņa Rozes atšķirīgumu no pūļa spēlē kā ekscentrisku sievišķības eksploziju. Egils Melbārdis (pirmais no kreisās) vīrišķīgā Kaspara lomā precīzi atveido konfliktu starp pienākumu un sirdsbalsi. Savukārt Gundara Grasberga Tors ir ārēji lakoniska, taču iekšēju pretrunu pilna loma. Foto-Kristaps Kalns

Nupat izziņoto “Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstā kategorijā “Gada lielās formas izrāde” balvai izvirzīts arī Nacionālā teātra iestudējums “Man 30 gadu” Ināras Sluckas režijā. Mūzikls “Man 30 gadu” ir žanriski tīrs, estētiski noslīpēts skatuves darbs, kas piedāvā gaumīgu izklaidi plašai mērķauditorijai. Jaunāko paaudžu skatītāji tajā saskatīs muzejiski krāšņu pasaku par pagājušā gadsimta 60. gadiem (uzmanība gan jāpievērš tam, ka izrādes noformējumā dominē amerikanizētas kontrkultūras, ne padomju Latvijas 60. gadu ikdienas izpausmes). Tikmēr tai skatītāju daļai, kam ir personiskas atmiņas par izrādes darbības laiku, pieļauju, ir iespēja gremdēties sentimentalitātē, kā arī vērtēt, vai tiešām dzīvē bija tā kā uz skatuves.

Pārlasot Pētera Pētersona lugu, no 21. gadsimta viedokļa tajā redzami objektīvi novecojuši motīvi – piemēram, pārlieku vienkārša (un laikmeta kontekstā nenoliedzami ideoloģiski iekrāsota) ir melodramatiskā sižeta līnija par brīvdomīgās, pūlī neiederīgās individuālistes Rozes izšķiršanos starp jaunības mīlestību – racionālo inženieri Kasparu – un pašas raksturam tuvāko, impulsīvo un sarežģīto mākslinieku Toru. Stilizējot antīkās dramaturģijas principus, tilta celtnieku kolektīvs kā viszinošs koris jaunpienācējai Rozei velta visnotaļ nosodošas replikas, pārmetot dzīvošanu uz citu rēķina, nepraktiskumu un bezkaunīgumu, citiem vārdiem – neiederību sistēmā.

Tieši tādēļ gudra, kaut realizācijas ziņā ne viscaur nevainojama, ir Ināras Sluckas izvēle Pētersona darba sižetu pārnest citā – ne dramatiskā, bet muzikālā teātra sistēmā, kur lugas saistītā valodā rakstītais vēstījums ar mīlestības trijstūri centrā un fona tēliem, kas episkā atsvešinājumā veido pavadošās sižeta līnijas, iederas gluži labi. Mūzikla vēstījumā liela nozīme mākslinieces Keitas radītajiem efektīgajiem kostīmiem, Agneses Vanagas un Leonarda Vīk­snes dažādu iedvesmas avotu inspirētajai stilīgajai kustību partitūrai, kā arī Mārtiņa Vilkārša monumentālajai, eleganti transformējamai scenogrāfijai, ko organiski “atbalsta” Oskara Pauliņa veidotā gaismu partitūra un Arta Dzērves neuzkrītošie videoakcenti.

Izrādes mugurkaulu veido ne tikai Pētersona lugas teksts, bet arī Raimonda Paula mūzika – kopumā 18 kompozīcijas, no kurām lielākā daļa ir jaunradītas, bet daļa met tiltu uz Alfrēda Jaunušana veidoto lugas pirmiestudējumu Nacionālajā teātrī 1962. gadā. Muzikālajā dramaturģijā atbilstoši sižetam brīžam ieskanas viegli ironiski (“Dziesma par līko gurķi” u. c.) un liriski motīvi (“Un tagad es projām eju” u. c.), kaut arī nevar noliegt, ka kopumā mūzikas skanējums ir nedaudz vienveidīgs, bez izteiktām žanru un intonācijas variācijām, tādēļ atmiņā ilgi nesaglabājas. Arī Edvīna Raupa, Alfrēda Krūkļa, Ziedoņa Purva, Laimoņa Vāczemnieka sacerētie un paša Pētera Pētersona lugā atrodamie dziesmu vārdi aktieru izpildītajos dziedājumos ļauj atklāties gan varoņu raksturu niansēm, gan pārdzīvotajām emocijām, taču brīžam kļūst pārlieku deklaratīvi un atņem aktieriem iespēju nospēlēt to, kas jau izdziedāts vārdiski.

Iestudējuma koncepcijā problemātiska šķiet galveno varoņu (lugā – trīsdesmitgadnieku) attiecību līnija. Saprotama ir izvēle galvenās lomas uzticēt tikko četrdesmit gadu slieksni sasniegušajiem teātra vadošajiem, vokāli trenētajiem aktieriem Ditai Lūriņai, Egilam Melbārdim un Gundaram Grasbergam, tomēr mākslinieku dzīves pieredze, pasaules skatījums, galu galā – arī uzkrātā radošā “bagāža” Rozes, Kaspara un Tora attiecību stāstam piešķir gluži citus, krietni nobriedušākus akcentus, tādējādi radot dažu labu jautājumu par to, kādēļ izrādes varoņi uzvedas tā, kā uzvedas.

Dita Lūriņa Rozes atšķirīgumu no pūļa spēlē kā ekscentrisku sievišķības eksploziju – ar koķeti meitenīgu balss tembru un šaudīgiem skatieniem, ar enerģiski apņēmīgu, bet vajadzīgajos brīžos eleganti pavedinošu ķermeņa valodu, tomēr tēla skatuviskais veidols gan aktieriski, gan vokāli atstāj nedaudz saspringtu, emocionāli sakāpinātu iespaidu. Gundara Grasberga Tors, gluži pretēji, ir ārēji lakoniska, taču iekšēju pretrunu pilna loma, tomēr aktierim redzētajā izrādē vēl neizdevās izlauzties no jau “Salomē” Jāņa Kristītāja tēlā redzētā iekšējās pašrefleksijas stāvokļa. No trijotnes visprecīzāk – ārēji viegli, no pirmās līdz pēdējai minūtei organiski – konfliktu starp pienākumu un sirdsbalsi vīrišķīgā Kaspara lomā nospēlē Egils Melbārdis.

Izrādē aktieru vokālajā sniegumā jūtami kāpumi un kritumi – pozitīvi jāizceļ Agneses Cīrules (Munda) un Raimonda Celma (Edmunds) saskanīgais duets, arī Zanes Dombrovskas (Vidaga), Ulda Siliņa (Vents), Aināra Ančevska (Ilārijs) dziedājumi.

“Man 30 gadu” pavisam noteikti ir gadījums, kad uz skatuves jūtama ansambļa vienotība un emocionāla sabalsotība. Kad ir interesanti sekot līdzi ne tikai galveno varoņu attiecībām, bet arī pētīt gan aktieriski, gan mizanscēnu ziņā detalizēti izstrādāto “fona zīmējumu”. Sevišķi prieks par to, ka režisore atradusi atraktīvu iestudējuma formu, kurā iesaistīt virkni jauno, nupat teātrī strādāt sākušo vai sevi jau pierādījušo aktieru – Madaras Bores, Ilvas Centeres, Ances Kukules, Lauras Siliņas, Romāna Bargā, Kārļa Reijera, Kristapa Ķeseļa, Igora Šelegovska jaunieši ir nevis plašo skatuves telpu aizpildoša masa, bet pilntiesīgi izrādes dalībnieki, katrs ar savu “mazo” stāstu.

Uzvedums “Man 30 gadu” pēdējo gadu Latvijas teātra kontekstā ir veiksmīgs mūzikla žanra paraugs, visvairāk – pateicoties visu skatuves darbības elementu estētiskajai saderībai.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

P. Pētersons, R. Pauls, “Man 30 gadu,” muzikāla melodrāma divā daļās Latvijas Nacionālajā teātrī

Rešisore: Ināra Slucka, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Keita, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, horeogrāfi Agnese Vanaga, Leonards Vīksne, klavieres: Raimonds Pauls.

Lomās: Dita Lūriņa, Egils Melbārdis, Gundars Grasbergs, Zane Dombrovska, Agnese Cīrule, Raimonds Celms u. c.

Nākamās izrādes: 26. un 27. septembrī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Sandra Briede: “Nokļuvu sešdesmitajos ar burvīgu R. Paula mūziku paša autora izpildījumā. Skaisti tērpi, dejas, scenogrāfija!”

Armands Kalniņš: “Skaista izrāde. Nez’ vai Pēteris Pētersons viegli ironizēja par socreālisma kanoniem, tādēļ jauki, ka nav izsmieti vecie laiki, bet liek domāt par to daudzveidību.”

Irēna Ģībiete: “Ļoti jauka, sirsnīga, aizkustinoša izrāde, kas aizved laikā, kad maniem vecākiem un krustvecākiem bija tieši 30. Tā smeldzīgi…”

LA.lv