Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. aprīlis, 2015
Drukāt

Mīlestības un likteņa līkloči

Plauka_9

Latvijā bija pienākuši pārmaiņu gadi, un kādu dienu 20. gadsimta 90. gadu sākumā dzejnieks Imants Ziedonis saņēma bērnu skolas somu, pilnu ar mašīnraksta lapām – rindiņa pie rindiņas ciešā blīvumā, papīra abas puses apdrukātas.

Milzu apjoma darbu. Ar pavadvēstulēm. Sūtījums izrādījās elpu aizraujoša aizgājušā laika liecība – Veras Volkēvičas romāns “Pļauka”. Rakstīts – gluži vai absurdā kārtā, ņemot vērā romāna tematiku, – pēc jauna čekas darbinieka ieteikuma, pa vaļas brīžiem. Neviens pat nenojauta par romānu uz sētnieces balkona, ja nu vienīgi kādu kaimiņu aizdomīgu darīja rakstāmmašīnas klaboņa.

Vera Volkēviča pati romānu iespiestu neredzēja. Taču tas piedzīvoja milzīgu lasītāju mīlestību, vēlreiz apliecinot, ka reizēm pilnīgi pietiek ar vienu grāmatu, lai sevi ierakstītu literatūras vēsturē. Nu “Pļauka” iznākusi atkārtoti (izdevniecība “Lauku Avīze”), un, to pārlasot, jāatzīst – lasītāju simpātijas nav bijušas vien atmodas eiforijas putas. Bet par to var spriest arī īsajā fragmentā, kuru pievienojam.

***

Divas dienas Gita bezpalīdzīgi pētīja veselu lappusi garu grāmatu nosaukumu sarakstu. Tās visas bija par celtniecību… Pasaulīt! Cilvēki taču īstenoja, pārvērta darbos visu, kas tajās bija rakstīts, bet viņa kā vista sapinusies jau nosaukumos vien! Kādā grāmatā atrast kaut vai tādu “materiālu pretestību”? Un kas vispār tas par nenormālu materiālu, kas kaut kā pretojas?

Pāļi – pārsedzes – sijas – pasijas – veidņi – bultskrūves. Kā lai svešo jēdzienu jūklī sameklē tos, kuri bija atzīmēti bloknota lapiņā? Nesaprotamo vārdu kalni slējās pār Gitas galvu kā Ēģiptes piramīda. Un nevarēja tak nokraut cilvēkam priekšā tādu kaudzi grāmatu! Turklāt vēl, ja tas cilvēks bija tik sasodīti aizņemts, ka pat nepiezvanīja un nepajautāja, kā veicas…

Vienīgā atrastā pērle šajā meklējumu jūrā šķita maza, neizskatīga grāmatiņa: “Drošības noteikumi celtniecības un montāžas darbos”. Tā bija minēta bloknota lapiņā un tagad gulēja, nolikta atsevišķā plauktiņā. Un nekaunīgi garais saraksts tai blakus.

“Gita – tevi!” pēc brītiņa starp plauktiem iespraucās lasāmtelpas dežurante, draiski koķetā Olita, un viņas sejiņā noraustījās pat mazais deguntelis ar pāris vasaras raibumiņiem.

“Mani?” Gita patiešām izbrīnījās, jo Ārkalns tik agri vēl nevarēja būt.

“Pie palmas pa kreisi,” noziņoja Olita un nozuda starp plauktiem.

Gita neziņā paraustīja plecus un iegāja lasītavā. No stūra galdiņa viņai pretim piecēlās slaiks, šlipsains jauneklis, melnu matu mežu uz galvas, smaidīgu izbrīnu brūnās briežumātes acīs.

“Sveicināta! Man gan stāstīja par kādu labo gariņu šinī bibliotēkā, tagad atklājas, ka jūs neesat gariņš, bet vesela parādība!”

Gita vēlreiz paraustīja plecus un vēsi skatījās puķes robotajā galotnē.

Kur gan tāds radies? Kā zināja viņas uzvārdu? Ko gribēja?

“Cik atceros, tad parādības gan nerunājot tikai naktīs,” jautri nosacīja svešais puisis. “Piedodiet, man uzticēts te saņemt dažas grāmatas, ko jūs laipni apsolījusi sameklēt.”

“Lasīšanai šeit jums sameklēs dežurante. Līdzņemšanai izsniedz blakus telpā. Apsolījusi? Tiešām neatceros.”

“Tomēr, tomēr,” brūnās acis ķircinājās. “Kaut ko par celtniecības gudrībām.”

“Tad jūs – Arvīdelis!”

Tas izskanēja tik nepiedodami familiāri, ka nākamajā mirklī Gitai gribējās sev vai mēli nokost.

“Tas pats. Kā dzirdu, tad esmu jau aizmuguriski aprunāts. Jā-ā,” viņš komiski nopūtās, “tāds nu ir mans brāļu lemtais liktenis. Garumā viņus gandrīz aizsniedzu, kurpju izmēros pat pārsniedzu, bet viņiem uz mūžu esmu palicis Arvīdelis.”

“Bet kāpēc jums tik melni mati?” Gita apjukumā izteica pirmo prātā pagadījušos domu.

“Patīk?” viņš valšķīgi atmeta galvu. “Tā man dāvana no mūsu mātes. Viņa bijusi melnmate, brūnace. Bet kāpēc jūs neesat sīciņa, lielām acenēm, pelēkā kleitiņā un celiņu gludajos matos?”

“Vai visi labie gariņi bibliotēkās mēdz staigāt tieši tādā izskatā?”

“Tā vajadzētu. Laba un vēl skaistule – pārāk stipra porcija.”

“Jūs laikam esat lielākais lišķis Ārkalnu dinastijā.”

“Pagaidām vienīgais, kuram gaišā dienas laikā atliek vaļas, lai pasacītu skaistai meitenei, ka viņa patiešām tāda ir.”

Tad tāds, lūk, bija Arvīds Ārkalns – Arvīdelis… Ašu, dzirkstošu valodu, valgi brūnām acīm, smaidā viņš rādīja abas zobu rindas uzreiz. Zods viņam bija smailāks, ne tik enerģisks kā Valteram, bet netverama līdzība sejas apveidā un sirdsveidīgais matu ieloks virs pieres – tas viss radīja Gitā negaidītu tuvības un sirsnības atbalsu.

“Kur gan jūsu lielais brālis tā iesprūdis?”

“Ieracies savās būvēs. Lūk, tik tālu,” vēstīja viņa žests pāri galvai.

“Ar grāmatām man neveicas, Arvīd,” Gita raizīgi iebilda.

“Nevarat nekā tāda sameklēt?”

“Pavisam otrādi, neaizvest pat zirga vezumā. Nezinu, ko ņemt, ko atstāt… Varbūt jūs zināt? Parādīšu sarakstu!”

“Veltas pūles, dārgā,” Arvīds bezrūpīgi atmāja. “Tajā ziņā esmu pilnīgs profāns. Vienīgā melnā avs mūsu tēvutēvu dinastijā. Pārbēdzis pie mehāniķiem.”

“Bet ko mēs darīsim?” viņa paļāvīgi ievaicājās.

Likās pats par sevi saprotams, ka abiem jārūpējas par Valteru. Par lielo brāli, kas ieslīdzis savās būvēs līdz pat matu galiem. Arvīds jokaini patrīņāja deguna galu un paziņoja:

“Izšķīlās! Ir tādas – saucas “Rokasgrāmatas celtniekiem” vai “Celtnieku rokasgrāmata”. Īsas, kodolīgas, bet tajās jābūt iekšā no visa pa druskai. Tādas jūs savos bagātīgajos krājumos noteikti atradīsit.”

“Uh, cik labi…” Gita uzelpoja. “Puse ķieģeļu jau novēlās no maniem pleciem.”

“Uz tādiem pleciem tiem pavisam nebūtu īstā vieta,” viņš apgalvoja, un viņa brūnās acis kā saules dzirkstīja Gitai apkārt. “Atļausit vakarā jūs sagaidīt? Tikai pažēlojiet mani, nesavāciet visus eksemplārus, cik atrodami jūsu grāmatu valstībā. Būšu klāt. Kaut vai breištangas nāktu no gaisa, kā brālis reizēm mēdz sacīt.”

“Kas tās tādas?”

“Piecas pēdas gari un puspudu smagi tērauda laužņi, kas dažkārt lietus veidā varot krist no debesīm…”

Cik viegli un brīvi vedās tērzēt ar Arvīdu! Bet kāpēc Valtera klātbūtnē arvien it kā aizcirtās vārdi un stinga domas? Gita neapzinīgi meklēja atbildi Arvīda acu dziļumos, bet tās pašas it kā kaut ko vaicāja. Pēkšņi viņa tumšo cirtu bagātība noliecās lejup, un Gitas sveicienam pastieptā roka juta pieskaramies siltu lūpu pāri.

Hm… Gita vēl brītiņu noskatījās pa lasāmistabas logu, līdz Arvīda Ārkalna augums atsperīgā gaitā nozuda pagriezienā pie Brīvības ielas. Ļoti izšķērdīgs šis Arvīdelis… Kam īsti bija domāts tas rokas skūpsts? Vienkārši patīkamai meitenei? Vai cieņas pierādījums brāļa varbūtējai simpātijai?

Vakarā no gaisa nekrita ne tērauda laužņi, ne parastas lietus lāses. No Daugavas puses pilsētā vēlās migla ar jūras smaržu. Tikko aiz Gitas aizvērās bibliotēkas durvis, no tās iznira Arvīda stāvs gaišā vasaras mētelī.

“Kā redzat, jūsu padoms ir līdzējis,” viņa pasmaidīja un trīs grāmatas pārceļoja viņa stiegraini melnīgsnējās rokās.

“Svētā trīsvienība. Bet viena gan maziņa.”

“Toties labiņa, jo to es atradu pašu pirmo. Abas lielākās ir jūsu tik zinoši ieteiktās “rokasgrāmatas”. Smagākā labajai, vieglākā kreisajai rokai.”

“Valteram gan labāk derētu otrādi. Vai vismaz abas vienā svarā. Jā, jā. Ja citiem cilvēkiem Dievs parasti piešķir vienu labo roku, tad viņam kādā izšķērdības mirklī iedevis divas,” Arvīds moži tērgāja, ielika grāmatas portfelī, satvēra Gitas elkoni un pagrieza Skolas ielas virzienā, kur bija maz gājēju.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+