Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. maijs, 2013
Drukāt

Mīlestības vārdā. Izcilais 21. gadsimta cilvēks Dr. Jānis Zālītis
 (1)

Foto - Anda Krauze un no Zālīšu ģimenes arhīvaFoto - Anda Krauze un no Zālīšu ģimenes arhīva

“Viņa darbs ir radījis saskanīgas ģimenes, mīlestību, kas vienmēr dzīvos un plauks, un vairosies. Viņš pārtrauca ģimenes krīzes, kas bija vilkušās no paaudzes paaudzē. Viņš iemācīja citādi dzīvot tiem, kas nemācēja, jo arī viņu vecāki tā bija dzīvojuši.

 

 

Viņš mūs iemācīja mīlēt un saprast citam citu,” raksta Pēteris Zālītis, slavenā onkologa, psihoterapeita un seksologa JĀŅA ZĀLĪŠA dēls, tēva darba turpinātājs. Jānim Zālītim apritētu 12. maijā 80.

Pirms 80 gadiem Jānis Zālītis ieradās dzimtā, kuras vīriešiem piemita spējas suģestēt. Arī vieta – Branti ar pilskalniem un teiksmainu senatni pacilāja garu. Dzīves pēdējā posmā Jānis Zālītis Raunā vadīja “Jāņa Zālīša psihoterapijas klīniku” un nu dus Raunas kapos līdzās saviem senčiem.

Raunas bibliotēkā ir gan daktera Zālīša grāmatas, gan pabieza mape ar bibliotekāru rūpīgi krātiem rakstiem presē. Ar vērtīgo guvumu kāpju Tanīskalnā. Daktera māja gluži vai pieglaudusies senču pilskalnam. Tad redz, kur ļaudis ar slimībām, sāpēm un bēdām nākuši palīdzību meklēt un tapuši dziedināti! Kamēr jaunais dakteris Pēteris Zālītis sarunājas ar kādu pacientu, ielūkojos Jāņa Zālīša grāmatā. “Sestā simfonija. Dzīvesstāsts” (Apgāds “Zvaigzne ABC”). Šī grāmata dienas gaismu ieraudzīja 2006. gada 13. decembrī pusotru mēnesi pirms daktera Zālīša došanās mūžībā. Grāmatu viņš veltījis savai mātei Lidijai Zālītei.

 

Mīļā

“Bērnībā sapņoju vaļējām acīm. Dienas redzējumus bieži neatšķīru no nakts sapņiem. Tā tecēja mana sapņainā bērnība, kuras centrā bija Mīļā, – tā vecais Alenis (tēva tēvs. – I. V.) pieradināja saukt manu māti,” raksta Jānis Zālītis dzīvesstāstā “Sestā simfonija”. Šīs Čaikovska simfonijas atskaņojums Raunas tautas namā ir viņa pirmās apzinātās atmiņas. Mājās mazais Jānis pa sešrūtainu lodziņu skatījies, kad māte beidzot nāks no kūts.

Visspilgtāk no savas bērnības Zālītis atceras spēcīgās bailes, ka māte varētu pazust. Šīs bailes bezapziņā nosēdušās līdz pusmūžam. Un tikai daktera Zālīša skolotājiem psihoterapijā izdevies tās izdzēst, sakārtojot bezapziņā bērnībā pārciesto.

Kara laikā kāds sarkanarmietis tuvojies Jāņa mātei ar ieroci. Puika rijā linu blāķos bija noslēpis vācu snaipera šauteni ar optiku. “Blakus rijai šķūnis, kura jumtā bija caurums, laba šaujamlūka. Visa veranda redzama kā uz delnas. Notēmēju rokā, kas turēja pistoli, un precīzi to izsitu no sažņaugtās plaukstas. Bende metās ārā, kur pie motocikla bija piesliets viņa automāts. Kāda uzvarētāja pārliecība!… man nebija citas izejas kā bendes pierē atstāt mazu, sārtu caurumiņu…”

 

No hernhūtiešiem līdz Ļeņinam

Jānis Zālītis atceras, ka pirmo hipnotizētāja seansu mūžā izdarījis pie mātesmātes Varvaras, sauktas par Varīti. “Vidējam brālim sākās roze. Ievadījis viņu transā, sāku runāt visādas muļķības. Apsarkušās vietas pamazām sāka bālēt, nokrita augstā temperatūra. Varīte izbrīnā saņēma rokas un noteica: “Tieši tā, kā babkas mūsu guberņā…”” Savas iedzimtās transologa spējas Jānis papildinājis ar novērojumiem, kā viņa tēvatēvs Alenis, viens no pēdējiem hernhūtiešiem Latvijā, uzrunājis cilvēkus. Alenis ļaudīm teicis, ka visi meklējam dārgumu – mīlestību. Rosinājis piepildīt ar to sirdis, lai pēc tam, izgājuši ārā, ieraudzītu katrā smildziņā, katrā ziedā, visur neatkārtojamu Radītāja brīnumdarbu. Pēc viņa runas cilvēki sprieduši, kāds brīnums pie viņiem noticis – atnākuši slimi, bet tagad brauc mājās veseli. Jauniegūtās zināšanas Jānis tūdaļ licis lietā, kad sanākuši kaimiņu bērni, spēlējuši “dievkalpojumu”. Skaidrs, ka mācītājs bija Jānis. Mūziku spēlēja ar atsperi uzgriežamais patafons.

“Vislielākais brīnums bija tas, ka mani “dievlūdzēji” raudāja tāpat kā ļaudis Aleņa sprediķī. Cēla augšā rokas, tiecoties pēc kaut kā “tāla nezināma”… bet es nezināju, ka tas ir transs, kurā viņi nonākuši. Tādu vārdu pat nebiju dzirdējis. Nezināju arī, ka esmu novadījis pirmo seansu. Tātad mans pirmais skolotājs transoloģijā bija tēvatēvs – Alenis.”

Jānis Zālītis apraksta arī gadījumu, kas iepriecinās ikvienu studentu. Tomskas Medicīnas institūtā ar diviem studiju biedriem lekcijas uztvēruši, sevi ievadot transā (hipnotismā), un zināšanas ierakstījušās smadzenēs kā magnetofona lentē. Zinātniskā komunisma lekcijas ignorējuši, bet no valsts eksāmena neizsprukt. Bijis izstrādāts drošs plāns. Jānim Zālītim gadījies Ļeņina darbs, ko nebija rokā turējis. Pedagogu komisijai teicis, ka grib atbildēt tūlīt, taču sāp vēders un uz piecām minūtēm jāiziet ārā. Runājis skaļi, lai kolēģi aiz durvīm dzird biļetes jautājumus. Studiju biedrs bibliotēkā ātri sameklējis vajadzīgās tēmas, tad tualetē Jānim uztaisījis hipnozi vaļējām acīm, lai fotografētu lappuses ar “smadzeņu” fotokameru. Droši devies pie komisijas galda un sācis lasīt no priekšā vīzijā esošās “nofotografētās” grāmatas. Pasniedzējs paņēmis Ļeņina darbu un sācis ar pirkstu vilkt līdzi tekstam, kas sakritis mats matā. Arī citi komisijas locekļi paņēmuši grāmatu – vai tiešām to kāds zina no galvas! Bijis vien jāliek atzīme “teicami”. Pēc tam Jānis hipnotizējis studiju biedru. Un atkal veiksme. Vienīgi profesors Larins smīnējis, sapratis un priecājies, ka daži studenti tik labi apguvuši galveno ārsta mākslu hipnoterapiju, – atceras Jānis Zālītis.

 

Ko nezināja Erkils Puaro

“Sestajā simfonijā” Jānis Zālītis apraksta arī savu pasaules līmeņa atklājumu: “Tas bija parasts rīts, un nekas neliecināja, ka jānotiek kaut kam sevišķam. Es ar savu iemīļoto suni Palmu atrados laboratorijā. Viss bija sagatavots eksperimentam. Stikla stobriņš savienots ar suņa siekalu dziedzeri. Varēja sākt. Tā kā biju mūžam izsalcis, man prātā iešāvās zirga desa. Desas vīzija bija tik spēcīga, ka jutu mutē tās garšu un smaržu. Un te pēkšņi – atklājums nokrita, kā Ņūtona ābols no zara! Stikla stobriņš sāka strauji pildīties ar siekalām, daudz straujāk, nekā pie parasta kairinājuma, kuru šoreiz suns nemaz nebija saņēmis.

Pirmajā mirklī apstulbu. Pat neapjautu, ka esmu veicis atklājumu – turklāt ar pasaules mēroga nozīmi. Atkārtoju eksperimentu vēl un vēl, līdz pārliecinājos, ka galvas smadzeņu pusložu aktivitāti var mainīt ar domu spēku. Bija apstiprinājies Platona aprakstītais Atlantīdas cilvēku telepātijas fenomens.”

Par Zālīša atklājumu pasniedzēji bijuši pārsteigti un priecīgi satricināti, veiksmīgais students uzstājies Tomskas Medicīnas institūta zinātniskajā konferencē.

“Tagad ir zināms, ka pieres daivu priekšpusē mīt tumšākas smadzeņu šūnas, kas ir līderes visam jaudīgajam “datoram” – galvas smadzenēm. Ja to būtu zinājis slavenais detektīvs Šerloks Holmss (te Zālītis droši vien domā – Erkilu Puaro. – I. V.), viņš vis neteiktu, ka jādod atpūta “mazajām pelēkajām šūniņām”, bet prefontālajām – pieres garozas tumšajām valdniecēm jādod vaļa, jo tās mobilizējot, var ieprogrammēt cilvēku uzvedību, pacelt no bezapziņas talantus, izārstēt slimnieku, jo šīs šūniņas var novirzīt visus spēkus organismā uz tādām vietām, kuras jāārstē. Tām var piekļūt pagaidām tikai ar hipnoterapiju, ko es atklāju ar savu uzticīgo sunīti Palmu, izmantodams Pavlova metodes.”

 

Dzimtenē

Gulagā pārdzīvoto dakterim Zālītim neļāva aizmirst tā dēvētās stūra mājas darbinieki. Daudzkārt, līdz pat slepkavības mēģinājumam, ko trillera cienīgā garā viņš atklāj savā grāmatā – reiz divi vīri viņu gribējuši aizraidīt viņpasaulē ar elektrošoku. Vēl jo baisāk, ka tas noticis Gaiļezera slimnīcā, kur tolaik viņš bija ne vien onkologs, bet arī pacients pēc pirmā audzēja izoperēšanas.

Onkoloģijā dakteris Zālītis izstrādāja metodi, kā bez operācijas var izārstēt ielaistu izejas zarnas vēzi, un izglābis no nāves 168 slimniekus, kuri pēc tam nodzīvojuši vēl pārdesmit gadu.

Viņa onkologa darba sākumposms sakrita ar laiku, kad Latvijā vairojās vēža slimnieku skaits. 70. gadu vidū ārsts kopā ar kolēģiem devās zinātniskās pētniecības ekspedīcijā Latgalē, Vidzemē, Zemgalē, beidzot arī Kurzemē, Dundagas mežos. “Ceļodami mēs atradām vairākas tukšas mājas, kuru gultās gulēja apkampušies un žurku apgrauzti ģindeņi. Šīs mājas nebija neviena pagasta sarakstos. Tas izskatījās briesmīgāk nekā Latgalē – viņiem taču nebija sniegta nekāda medicīniskā palīdzība: tā bija aizmirstā pasaule. Pie vienas no šīm mājām meža biezoknī plīvoja izbalējis sarkanbaltsarkanais karogs, ko, mirdams badā, ar pēdējiem spēkiem mastā bija uzvilcis mirstošais slimnieks, kura skelets vēl sēdēja pītajā klubkrēslā.” Šajā ekspedīcijā, iztaujājot 10 000 cilvēku un pētot, kāpēc cilvēki tik bieži slimo ar vēzi, secinājis, ka sarežģījumi seksuālajā dzīvē ļoti bieži izraisa vēzi. Tas licis pievērsties seksoloģijai.

 

Tundras princese un Nadežda
zalitis008

Jāņa Zālīša dzīvesstāstu lasot, protams, interesē, kad tad talantīgais ārsts pirmo reizi ir saskāries ar seksa tēmu. Padomju karaspēka iebrukuma laikā mazais Jānis skrējis pie krusttēva, kam bijis ierocis, mudināt uz bruņotu cīņu. Bet tieši tobrīd krusttēvs ar strādnieci Martu uz staļļaugšas mīlējušies. Puikam šķitis, ka krusttēvs pliko tanti moka, un bijis viņas žēl. “No Martas pirmās kliegšanas reizes man uz visu mūžu, lai gan esmu izstudējis seksoloģiju krustām šķērsām, dzimumsakari liekas kā pāridarīšana sievietei,” atzīst dakteris Zālītis. Tomēr bērnībā redzētā aina staļļaugšā nav nokāvusi viņa bezgala poētisko attieksmi pret sievieti un mīlestību. Vēl Tomskā, students būdams, Jānis Zālītis izārstējis medniekus no radikulīta. Labā slava nākusi ausīs vietējam šamanim, kurš lūdzis Jāni savai daiļajai meitai dāvāt dēlu, lai cilts turpinātājā iedzimtu “baltā šamaņa” spējas. “Mēs iegājām siltajā tundras klusumā un turpinājām savu īso laulības dzīvi. Mēs bijām šajā ātri zūdošajā laikā pa īstam laimīgi. Viņai bija sārts tērps un kaklarotā mirdzēja zaļš dārgakmens, kas saskanēja ar ziedošo tundru,” atceras Zālītis. Šamaņa meita redzējusi arī viņa nākotni: “Tevi pazīs katrs latvietis, tevi pazīs ārzemēs, tu saņemsi pasaules atzinumu, kongresos tevi dēvēs par profesoru, tu rakstīsi grāmatas, bet slikti cilvēki, kas būs pie varas, tev pateicību neizteiks, tikai apskaudīs.” Tundras princese pareģoja arī nākamās sievas, no kurām pēdējo, vismīļāko, viņš pazīšot pēc smaržas. Tas noticis kādā no daktera Zālīša lekcijām Daugavpilī. Kultūras nams bijis tā pārpildīts, ka meitenes stāvējušas pat uz palodzēm. “Biju kā apburts. Vispirms ievedu transā zāli. Viena no meitenēm pacēla rokas, it kā tiektos pēc manis. Jā, tā bija viņa. Uzaicināju uz skatuves drosmīgākās. Pēdējā piecēlās – un atnāca viņa. Smaržoja mati, tie plīvoja gar manu seju. Vairs nebija nekādu šaubu – pie manis bija atnākusi mana karaliene. Es kaut ko iečukstēju viņas austiņā, kaut ko par mīlestību.” Jānim Zālītim tolaik tuvojās piecdesmit gadu, Nadeždai – divdesmit. Lai gan baidījies no gadu starpības, bildinājis meiteni un saņēmis “jā” vārdu.

 

Pēteris Zālītis. Palīdzēt cilvēkiem

ZalitisPet-akNo brīnumainā dzīvesstāsta lasīšanas “Jāņa Zālīša psihoterapijas klīnikā” Raunā mani iztraucē durvju vēršanās, psihoterapijas seanss ir beidzies, un Pēterim Zālītim ir laiks pastāstīt:

– Tēvs bija ģimenes galva, kas visu saturēja kopā. Pēc tēva nāves vienu mācību gadu izlaidu, nevarēju savākties. Pēc tam ārstniecības studijas pabeidzu. “Jāņa Zālīša psihoterapijas klīniku” pārreģistrēju ar tādu pašu nosaukumu, lai uzturētu doktorātu un domu par Jāni Zālīti. Doktorātā strādā arī ģimenes ārste Zaiga Zariņa. Šobrīd mācos rezidentūrā psihiatrijā, pēdējais gads atlicis. Bez zināšanām psihiatrijā es nevarētu kvalitatīvi veikt to, ko darīja mans tēvs gan hipnozē, gan vienkārši aprunājoties ar cilvēkiem.

Lielajā psihoterapijas telpā Pēteris Zālītis ieliek malkas šķilu kamīnā, dēlā no gleznas nolūkojas Jānis Zālītis. Pēteris atceras savu bērnību, kā abi ar tēvu gājuši pēc ūdensrozēm uz Pulksteņa ezeru, kā tēvam paticis stādīt kokus – ābeles, ķiršus, pat persiki nesuši augļus.

– Tēvam visa dzīve pagāja braucienos, lekcijās, un es ilgojos, kad atkal viņu ieraudzīšu. Tie bija forši mirkļi, kad varēju ar viņu aprunāties, ieritināties viņa siltumā, aizmigt. Viena no spilgtām atmiņām – tēvs sēž mūsu viesistabā lielajā krēslā, apkārt prožektori, viņu filmē. Tas iedvesmoja. Tēva darbs noteica manu raksturu un profesijas izvēli. Dažbrīd mulstu, ka tevi saista ar tavu slaveno radinieku. Taču tas ir mantojums, kas man uzliek atbildību, bet cilvēkiem cerības, ka būšu cienīgs tēva darba turpinātājs. Savulaik strādāju tēva, pēc tam viņa kolēģa Borisa Doņņikova vadībā, ar kuru joprojām sadarbojos. Tēva hipnozes skola ir unikāla. Šobrīd Latvijā ir ļoti maz cilvēku, kas spēj atkārtot viņa rokrakstu. Kur rodama tēva izcilība? Viņš ir viens no psihoterapijas aizsācējiem Latvijā. Būdams onkologs, viņš ir spējis kopā ar tā laika kolēģiem attīstīt šo virzienu, kas izvērtās psihes higiēnas klubā “Panaceja” 70. gados. Otra lieta ir seksoloģija, ko tagad turpina Boriss Doņņikovs, Artūrs Šulcs, Artūrs Vāvere u. c. Tēva grāmata “Mīlestības vārdā” ir par atraisītību, ka mēs drīkstam būt tādi cilvēki, kādi esam. Tikai vajag atrast savu otru pareizo pusīti.

Ļoti cienu tēvu par to, ka viņam nebija bailes dalīties ar kolēģiem savās zināšanās un pilnībā parādīt savu tehniku. Tās ir zināšanas, kam jābūt nodotām tālāk. Psihoterapeitiem darbs būs vienmēr. Un mana loģika ir palīdzēt cilvēkiem. Dzīves pagrieziena brīžos tēvs man parādās sapnī. Mēs nesam daļu savu radinieku sevī, viņi vienmēr paliek ar mums.

 

Uzziņa

Dzimis 1933. gada 19. maijā Valkas rajonā, miris 2007. gada 28. janvārī Rīgā;

būdams izsūtījumā, Tomskas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē ieguvis ārsta izglītību (1961);

līdz 1995. gadam strādājis Valsts onkoloģiskajā centrā par onkologu un psihoterapeitu;

no 1990. gada līdz 1993. gadam pasniedzis dzimumaudzināšanu Latvijas Universitātē;

1995. gadā kļuvis par psihoterapeitu Valsts ģimenes centrā, “Zālīša Psihoterapijas klīnikā” Raunā;

no 2001. gada strādājis par psihoterapeitu Valsts ģimenes centrā;

2002. gadā strādājis Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas klīnikā par ārstu, bijis lektors Rīgas Stradiņa universitātē;

Latvijas Seksologu un seksopatologu asociācijas un Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas dibinātājs.

Amerikas Biogrāfiskais institūts, kas vērtē izcilu cilvēku ieguldījumu pasaules vēsturē, 2002. gada 18. novembrī par nopelniem onkoloģijā, psihoterapijā un seksoloģijā titulējis ārstu Jāni Zālīti par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta cilvēkiem.

 

“Mīlestības vārdā”

1981. gadā 99 000 metienā klajā nāca Jāņa Zālīša grāmata “Mīlestības vārdā” ar Jāņa Gleizda poētiskām aktu fotogrāfijām. Pirmo latviešu autora latviešu valodā sarakstīto grāmatu par seksuālajām attiecībām lasītāji izpirka zibenīgi. Tālab gatavoja atkārtotu izdevumu, kurā bija ievietotas mākslinieka Edgara Ozoliņa ilustrācijas ar dzimumaktu pozām. Tirāžu izņēma no tipogrāfijas un sagrieza. Autoram aizliedza lasīt lekcijas un publicēties. 2009. gadā apgāds “Zvaigzne ABC” atkārtoti izdeva “Mīlestības vārdā” ar visām savulaik aizliegtajām ilustrācijām.

Ilze Rūtenberga–Bērziņa: – Mūsu mājās grāmatu bija daudz. Mācoties 4. klasē, lasīju vienu pēc otras, līdz kādu dienu pakāpos pie augšējiem plauktiem un aiz Viļa Lāča kopoto rakstu zilganzaļajām grāmatām pamanīju paslēptu kādu oranžu grāmatu. Protams, tā nekavējoties tika izcelta, un izrādījās – Jāņa Zālīša “Mīlestības vārdā” ar leģendārā fotogrāfa Jāņa Gleizda fotogrāfijām. Protams, tolaik nezināju, kas ir šis fotogrāfs vai grāmatas autors, taču bildes mani fascinēja ar savu noskaņu un – ķēros pie grāmatas lasīšanas. Tā es lēnā garā uzzināju visu, ko padomju skolā nemācīja un mājās plaši neapsprieda – kas ir sekss un visu par un ap to, kā arī sieviešu un vīriešu ķermeņiem.

Izlasīju, liku “aiz auss” un nevienam nestāstīju. Kad man bija kādi 14 gadi, māsīca, kas strādāja bibliotēkā uzaicināja mani pie sevis un, sacīdama: “Tev tagad derētu izlasīt šo!” – iedeva pagaru baltu grāmatu ar zaļiem burtiem, kuras nosaukums laikam bija “Pusaudžiem par TO”.

Šī grāmata man likās tukša, bez ievērības cienīgas informācijas, jo es taču jau sen biju visu izlasījusi Jāņa Zālīša grāmatā, kur par TO sarakstītais bija vienkārši saprotams un bez jelkādiem aplinkus mājieniem. Grāmata “Mīlestības vārdā” joprojām ir manā grāmatu plauktā.

 

 

Drošības sajūta

Aija Kažoka, “Medicus bonus” redaktore: – Mana pazīšanās ar dakteri Jāni Zālīti aizsākās, kad strādāju Ārstu biedrībā, žurnālā “Sveiks un vesels”. Katrā žurnāla numurā bija viens Dr. Zālīša raksts par seksuālām tēmām. Zālītis bija izcils stāstnieks. Reiz viņam teicu: Zālīša kungs, es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja varētu jums staigāt nopakaļus ar diktofonu un visu ierakstīt, un vēlāk izdot kopotos rakstus.

Man bija astma, baidījos, ka miegā varētu nosmakt, un nespēju aizmigt bez miega zālēm. Izstāstīju to dakterim. Viņš teica: “Vai, Aijiņ, ar hipnozi pāris reizēs jums to noņemšu.” Domāju – ak, šausmas, šarlatānisms! Man bija aizspriedumi pret hipnozi kā tolaik vairākumam. Bet vēl vairāk baidījos sabeigt attiecības ar savu vislabāko autoru. Un tiešām jau pēc pirmā seansa gulēju daudz labāk un pēc otrā vairs spēcīgas miega zāles neesmu lietojusi. Daktera Zālīša hipnoze ilga vairāk par stundu, skanēja mūzika, un viņš visu laiku runāja. Iepriekš jautāja, kādas man ir problēmas, ko es gribētu seansa laikā parisināt. Es tā kā gulēju, bet ne aizmigusi, visu dzirdēju, ko viņš teica, kas notika aiz loga. Viņš noturēja transa stāvoklī, un tajā tu vienkārši atpūties un piedevām vēl dabū bonusus ar mūziku, ar viņa suģestējošiem vārdiem. Pēc seansa šķita, ka varu iziet cauri sienām, tāds enerģijas pieplūdums!

Viņš jau gan brīdināja, ka no hipnozes var rasties atkarība. Man bija “atkarība”, centos pierakstīties uz seansiem, pie reizes arī papļāpāt. Tas deva milzīgu drošības sajūtu – ja ar mani notiktu liela nelaime, man ir, pie kā iet.

Zālītim bija brīnišķīgas attiecības ar sievu Nadeždu. Velkot mēteli, pametu acis uz kalendāru – tur zīmīte: “Vīriņ, neaizmirsti paēst, es tev pagatavoju kartupelīšus.” Jāņa Zālīša nāve man bija baismīgs trieciens, gluži vai kā tēva zaudējums. Bēres bija ļoti aukstā dienā. Bija dziļš sniegs, grūti uz Raunu aizbraukt, dakteri Zālīti pavadīja kādi piecdesmit cilvēki.

 

AMOR VIA MEA

Nadežda Zālīte: – Ik palaikam apskatu albumus ar Jāņa Zālīša dzimtas fotogrāfijām. Īpaši patīk mātes Lidijas jaunības laika bildes. Uzskatu, ka Jānis Zālītis pieder pie ievērojamas paaudzes, kas ir dzimusi Latvijā 30. gados. Šie cilvēki no saviem vecākiem bija mantojuši mīlestību uz savu Dzimteni, apbrīnojamu čaklumu, nelokāmu stāju.

Jānis man ir bijis un vienmēr paliks brīnišķīgā Dieva dāvana. Mūsu kopdzīve vienmēr ir bijusi nemierīga, bet interesanta un pārmaiņu pilna. Jānis bija stalts, izskatīgs vīrietis, allaž dzīvespriecīgs un labestīgs, bezgala uzmanīgs, gādīgs un mīlošs vīrs un tēvs.

Nemitīgi darbojoties, Jānis rūpējās par ģimeni, saviem pacientiem, lasīja lekcijas, rakstīja grāmatas, brīvajā laikā labprāt strādāja Raunas dārzā.

Būdams mierīgs un nosvērts, ap sevi viņš prata veidot radošu gaisotni – vai tās bija sarunas ar kolēģiem vai pacientiem, vai zemeņu stādīšana dārzā.

Viss, kas mani saista ar Jāni Zālīti, ietilpst trīs vārdos, iekaltos viņa kapa piemineklī, –”AMOR VIA MEA” – “Mans mīlestības ceļš”, tāds ir bijis viņa mūžs, sarežģīts un skaists.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. 1999g.zurnaalaa kaadaa intervijaa viņš saka ka zinot savu mirsanas vecumu un teica88gadus,bet nomira74gados.

Draugiem Facebook Twitter Google+