×
Mobilā versija
Brīdinājums +22°C
Zenta, Dzelde, Zelda
Trešdiena, 15. augusts, 2018
19. jūlijs, 2018
Drukāt

Mīlestību uz metriem nerēķina (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Vladis Spāre

Vladis Spāre (1953) kļuvis pazīstams kā rakstnieks un izdevējs. Publicēties sācis 20. gadsimta 80. gados, tad arī tapis stāstu krājums “Mēs atradīsim”, kopā ar dzīvesbiedri Lienīti Medni un rakstnieku Juri Zvirgzdiņu – romāns “Odu laiks” divās daļās. Vadījis izdevniecības “Atmoda” un “Artava”, 2014. gadā izdevis literāri sabiedrisko žurnālu “Tīrraksts”. Svaigākais lielais darbs – romāns “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” (2015), kas tika nominēts Literatūras gada balvai prozā 2016. gadā un izpelnījās plaša lasītāju loka atzinību.

– Pie kā šobrīd strādājat?

V. Spāre: – Pēc romāna “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”, kuru uzrakstīju izteikti barokālā stilā, ķēros pie īso stāstu krājuma “Vecrīgā aizmirstas sarunas”, kas pretēji romānam ir ieturēts askētiskā reālisma manierē, tas ir, es rakstu stāstus, kuros nav neviena lieka vārda.

– Kas ir laba stāsta galvenā sastāvdaļa?

– Laba stāsta galvenā sastāvdaļa ir negaidīts, emocionāli saviļņojošs nobeigums, kas nelaiž lasītāju vaļā vēl ilgi pēc izlasīšanas.

– Kāds ir bijis jūsu pēdējā laika spilgtākais literārais piedzīvojums?

– Roberto Bolanjo “Mežonīgie detektīvi”.

PROZAS ABC

Literatūrzinātniece Linda Kusiņa-Šulce: “Domājot par Vlada Spāres daiļradi, nez kādēļ vispirms nāk prātā atsevišķi jēdzieni, tādi kā “melnais humors”, “ironija”, “alūzijas”. Pēc tam – Rīga. Bet, kad tam visam pa vidu iejaucas “Uliss”, saproti, ka esi pilnīgā dimbā. Tas tādēļ, ka, līdzīgi Odisejam un bēdīgi slavenajam Leopoldam Blūmam, Vlada Spāres varoņi nemitīgi un pilnīgi bezjēdzīgi pārvietojas, nekur galu galā īsti nenonākot, bet pa to vidu lasītājam liekot smieties līdz asarām un visā pilnībā izjust dzīves bezjēdzīgo skaistumu. Citiem vārdiem sakot – Vladi Spāri vajag lasīt, nevis analizēt.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem Vladis Spāre piedāvā pavisam jaunu stāstu “Astrālās saites”.

“Astrālās saites” no cikla “Vecrīgā aizmirstas sarunas”
Vīrietis padilušos šortos un krosenēs apstājās trotuāra malā pie rīta saules apspīdēta jasmīna un, pacēlies pirkstgalos, iebāza degunu tvanīgā ziedu čemurā, kamēr viņa noplukušais krēmkrāsas šunelis, sameties kūkumā un griezdamies ap savu asi, sēkdams birdināja uz nobirušo ziedlapiņu paklāja melnas, līkas kakas.

– Tavs suns pieķēzī visus zālājus, – viņam aizrādīja kārna sētniece izbalējušā zilā halātā, kura pāris metrus tālāk ar nolemtības pilnu sejas izteiksmi slaucīja trotuāru, mezdama stūrainu, raganīgu ēnu pāri šaurajai, laukakmeņiem bruģētajai un divstāvu koka māju ieskautajai Rīgas nomales ieliņai. – Kāpēc tu pēc viņa nekad nenovāc? – Viņa pārtrauca darbu un aizlocīja pelēcīgu matu šķipsnu aiz kaulainās auss.

– Viņš taču pēc sevis visu apēd! – bezrūpīgi attrauca suņa saimnieks, ar pirkstiem slaucīdams dzelteniem ziedputekšņiem piedzīto gaļīgo degunu.

– Ko nu muldi! – sētniece neviļus iespurdzās.

– Piedod mums! – Vīrietis zemu nolieca galvu, atklādams puspliku pauri, un pievilka šuneli tuvāk pie kājas.

– Visapkārt vieni suņu sūdi, – jau miermīlīgāk sūrojās sētniece. – Un man tie pēc jums visiem jāvāc!

– Antonija, – vīrietis viņai uzsmaidīja. – Ja tu pārāk daudz domāsi par sūdiem, nekur tālu dzīvē netiksi.

– Es jau tāpat nekur neesmu tikusi, – grūtsirdīgi atsaucās Antonija. – Nez cik gadus te ar slotu vicinos, bet kādreiz muitā uz Lietuvas robežas strādāju, kamēr to punktu neslēdza. – Viņa paskatījās uz vīrieti tā, it kā viņš varētu būt piedalījies muitas punkta slēgšanā.

– Pat iedomāties nespēju, ka tu biji muitniece! – vīrietis uzspēlēti sajūsminājās.

– Būtu tu redzējis mani formas tērpā! – Antonija atmaigusi izslējās un sakārtoja apskretušo halāta krādziņu ap dzīsloto, noplūktas vistas kaklu. – Nenāc par tuvu!

– Varu iedomāties. – Vīrietis turpināja plati smaidīt, rādot iedzeltenu zobu rindu, un arī šunelis slinki pavicināja asti, aiztriecot kameni, kas, dobji zumēdama, lidinājās ap jasmīnu.

– Jūs abi man tā pielienat, ka es pat nezinu… – sapriecājās sieviete. – Nu labi, lai tavs suns kakā, kur grib. Izņēmuma kārtā.

– Mans suņuks taču maziņš, – vīrietis taisnojās. – Cik tāds var sakakāt? Labi, ja trīs vārnu tiesu.

– Liepiņu metrīgās maukas arī ir maziņas, bet sūdus taisa tādus… – pusbalsī atbildēja sētniece un, paskatījusies apkārt uz tukšo ielu, paslaucījās vīrietim tuvāk. – Taisni jābrīnās, kā vienā ģimenē var sadzimt tik daudz mauku! Un visas knapi pāri metram. – Viņa kā nomērot pacēla zaru slotas galu pusotru metru virs zemes. – Šitādas kapu maukas!

– Neko par kapu maukām nezinu, – raugoties sānis un ar baudu ievelkot plaušās svaigo rīta gaisu, atteica vīrietis.

– Staigā te pa vakariem gar Lielajiem kapiem, – purpināja sētniece, cieši vērodama suņa īpašnieku. – Melnas zeķes, brunči knapi pāri dibeniem, plikajās nabās sadurti, kā viņus tur sauc, tie pīrsingi, un tik pavedina vīriešus, sevišķi algas dienās! Vai tiešām neesi šīs ievērojis, ar suni te apkārt klīzdams?

– Es esmu ģimenes cilvēks, pa kapiem nevazājos, – cienīgi atbildēja vīrietis. – Un man sieva uz maukām nemaz neļauj skatīties. Bet sunītis ir kastrēts, – viņš, viltīgi smaidot, piemetināja.

– Re kur olas karājas! Kastrēti šie esot! – Sētniece, izteiksmīgi novaikstījusies, norādīja ar skatienu uz suņa līkajām pakaļkājelēm un rotaļīgi piedraudēja vīrietim ar slotu, bet šunelis nedroši ierūcās, paverot pret Antoniju bezzobainu muti.

– Redzi, suns mani aizstāv! – nosmējās vīrietis un it kā starp citu pajautāja: – Ko tad tās meičas tev nodarījušas, ka šitā cepies?

– Kā ko? – Antonija izbrīnījās. – Guļ ar visiem pēc kārtas!

– Tas jau nav nekas slikts, – piesardzīgi aizstāvēja vīrietis.

– Jums, vīriešiem, ka tik dabūt, – sētniece pukojās. – Mans dēls arī uz vienas tādas tepat Lielajos kapos uzķērās. Pagalam žēl esot sameties, skatoties, kā viņa stāv izmirkusi lietū pie kapličas. Pašam metrs deviņdesmit, galva teju pie griestiem, un ko viņš tajā metrīgajā žurkulī, kas viņam knapi pāri jostas vietai, tādu saskatījis?

– Kapi rosina uz vairošanos! – vīzdegunīgi paskaidroja vīrietis. – Bet mīlestību uz metriem un centimetriem nerēķina! To es tev kā galvenais grāmatvedis saku. Te izmēram nav nozīmes.

– Tā jau tikai vīrieši var domāt, ka nav, – sētniece nosmīkņāja.

– Nekļūsti nu rupja, Antonija!

– Bet tu, Juri, man zobus neapvārdo! – sētniece atsvieda. – Labāk pasaki, kā viens vīrieša cilvēks var iemīlēties pēdējā maukā?

– Tu taču pati lielījies, ka esi studējusi filologos, – gandrīz pārmetoši atgādināja Juris.

– Vienu pusgadu, un kas no tā? – Antonija paraustīja šauros plecus. – Tik vien kā bērnu no stilistikas profesora ieķēru! Cerēju, ka vismaz gudrs būs, bet nekā! Iet pa ielu un visiem uzkasās, enerģijas, redz, viņam par daudz! Posts un negals man ar viņu…

– Tad tev ir jāzina, – turpināja suņa saimnieks, – ka klasiskā literatūra ir pilna ar tādiem piemēriem. Kaut vai tas pats Dostojevska “Idiots”. Tā Anastasija Fiļipovna ir tāda mauka, ka maz neliekas!

– Es jau arī dēlam saku, ka viņš ir pēdējais idiots! – sētniece smiedamās piesita ar slotas kātu bruģim, un šunelis, ievilcis asti kājstarpē, paslēpās saimniekam aiz muguras. – Bet tie klasiķi paši ir idioti! Vai trūkst godīgu sieviešu, par ko rakstīt?

– Tev tomēr vajadzēja izstudēt līdz galam, – augstprātīgi aizrādīja Juris. – Tad tu te negvelztu muļķības.

– Varbūt arī vajadzēja, – piekrita sētniece. – Bet tu man labāk pasaki, kas tajās maukās ir, kas nebūtu citās?

– Nu, kā kas? – Suņa īpašnieks vilcinājās ar atbildi. – Iejāts zirgs tomēr ir iejāts zirgs!

– Beidz te zirgoties, vecais kleperi! – Antonija sāka spalgi ķiķināt.

– Man vēl nav piecdesmit!

– Labi, labi, vēl jau tīri brašs, – pielaidīgi paslavēja sētniece, nomērīdama Juri ar piekasīgu skatienu.

– Un tomēr labāk, nekā uzpūtīga ķēve. – Žigli ierāvis vēderu, kas kārās pāri jostai, vīrietis skāņi saviebās. – Nez ko no sevis iedomājas, bet pati guļ kā Ēģiptes mūmija, ka tu pat nezini, no kura gala pie sarkofāga klāt iet. Te viņa to nedarīs, te šito!

– Tu to par savu Lidiju? – Sētnieces zaļās acis ziņkārē iemirdzējās.

– Pasargi Dievs, Antonija! – Juris ar abām rokām atgaiņājās, raustīdams sunīti īsās saites galā. – Es tīri teorētiski. Tu man prasi, es atbildu. Nu, kā lai tev to vienkāršāk izskaidro? Vārdu sakot, maukas ir samaitātas, bez kompleksiem.

– Bez kādiem konkrēti kompleksiem? – sētniece neatlaidās.

– Nu tu arī uzdod jautājumus! – vīrietis noskaitās. – Bez nekādiem! Un mūsdienu kompleksiem nomocītajā sabiedrībā tā, grozi kā gribi, ir liela vērtība.

– Vērtība, saki? – Sētniece samiedza acis. – Mans dēls pret trim suteneriem līdz nāvei sitās iepretī Lielajiem kapiem pie tramvaja pieturas uz Miera ielas, lai to lielo vērtību sev atkarotu. Viss vienās asinīs bļāva, lai liekot meiteni mierā, šī tagad būšot viņa sieva. Suteneri viņam divus priekšzobus ar kasteti izdauzīja, bet manu bulli gar zemi nedabūja. Stāvēja tai sīkajai padauzai priekšā kā klints.

– Viņa apklusa un pārmetoši paskatījās uz vīrieti, it kā tas būtu viens no suteneriem, kas apskādējis viņas dēlu.

– Nu, ko lai es tev uz to saku? – Vīrietis pakasīja pakausi. – Tavs dēls cīnījās par savu laimi un uzvarēja. To mūsdienās reti kurš spēj. Mūsdienās laime nav modē. Cilvēki dzīvo šā tā, ka tik diena vakarā.

– Beigās to sīko slampu tomēr atlaida, – Antonija nīgri turpināja. – Tikai viņas sataisītos parādus man nācās atdot, jo profesora dēliņam nekad nav naudas. – Viņa nikni nozibināja acis. – Dabūju sev mauku par vedeklu un vēl par to piemaksāju!

– Par maukām jāmaksā, tas pieder pie lietas, – lietišķi aizrādīja Juris.

– Ka maukšu ar slotu! – atvēzējusies iekliedzās Antonija.

— Tu tikai neķer kreņķi! — Juris kāpās atpakaļ, gandrīz samīdams sunīti, kurš žēli iesmilkstējās. — Labāk paosti jasmīnu! Paskaties apkārt, cik skaists ir rīts!

— Nav man laika ostīt jasmīnus, kādam arī jāstrādā, — atcirta sētniece un veltīja Jurim ļaunīgu skatienu, tad nolaida slotu un nopūtusies turpināja: – Pēc kāzām dēls tā kā saņēmās, aizbrauca uz Norvēģiju jumtus likt, laikam saprata, ka pietiek sēdēt mātei uz kakla, ka ģimene jāuztur. Es sapriecājos kā tāda veca aita. Bet, līdzko viņš bija pa durvīm laukā, tā sīkā sterva sāka vest uz mājām svešus vīriešus.

– Nu beidz! – Juris neticīgi nošūpoja galvu.

– Kā es te stāvu! – Antonija iespieda slotas kātu starp nokarenajām krūtīm. – Te klasesbiedrs, te sens tēva draugs atnācis parunāties, tēju iedzert. Bet trumuli uz plīts neliek. Tik ieslēdzas savā istabā, un ko tu tur daudz sapratīsi? Es jau liku emaljēto krūzi virtuvē pie sienas, bet mūsmājās tās biezas, un tā sīkā slampa jau nebūs ar pliku roku ņemama! Uzgriež tik skaļi to disko mūziku, ka visa māja no tiem zemajiem basiem dreb maucīgā ritmā līdz pašiem pamatiem, it kā kāds tur pāļus dzītu.

– Apžēliņ! Kāds maucīgais ritms? – iesaucās vīrietis. – Disko spēlē visos lielveikalos.

– No kaimiņiem kauns, ka vai zemē jālien. – Antonija cieši saknieba plānās lūpas.

– Varbūt tu gribēji, lai viņi klausītos Baha fūgu D minorā? – paņirgājās suņa saimnieks.

– Nu kāpēc uzreiz fūgu? – sētniece tā kā nedaudz apjuka.

– Tāpēc, ka tev, Antonija, ir paranoja, – diagnosticēja Juris. – Visdrīzāk cilvēki tik vien kā modernu mūziku klausījās un runājās, piemēram, par literatūru.

– Kādu fūgu, kādu literatūru? – Antonija ar blīkšķi nometa skārda šaupeli uz trotuāra, un šunelis ieņerkstējās saimniekam aiz muguras. – Viņas vispār neko nelasa! Astoņas klases neviena nav beigusi. Nu tīrās ielenes taču! Vecāki tikai dzēra un taisīja bērnus. Varbūt pat labi, ka Finka kundze šos pa burzmu noindēja, – Viņa aizšāva plaukstu mutei priekšā.

– Kā tas ir, noindēja? – vīrietis prašņāja.

– Ietirgoja metilspirtu krutkas vietā, – negribīgi atklāja Antonija. – Tikai tu nevienam nesaki!

– Es kā kaps! – nodievojās Juris. – Bet tas metils gan ir indīgs!

– Domāju gan, – ar tādu kā lepnumu balsī atteica sētniece. – Nākamajā rītā šie bija ar vēderiem gaisā.

– Drausmas! – Juris noskurinājās.

– Nu ja ka drausmas, – teica Antonija un kareivīgi piebilda: – Es vēl gribēju Finka kundzei par šito cūcību izsist logu ar bruģakmeni. Mums taisni tobrīd te trotuārus laboja.

– Tu, inteliģenta sieviete, dauzītu logus?

– Vēsi! – Antonija nevērīgi atspiedās pret slotu. – Tu mani nepazīsti. Bet metrīgās maukas pasteidzās pirms manis. Izdauzīja Finka kundzei logus. Es taisni brīnos, kā tās sīkās slampas ar savām īsajām roķelēm varēja akmeņus līdz otrajam stāvam uzmest. Nu kā? Un laukā vēl mīnus divdesmit! Es torīt pat sāli vēl nebiju paguvusi uzbērt, trotuārs noledojis kā stikls, bet šīs cītīgi met akmeņus, slīd kā pīles uz ledus un krīt ar savām netiklajām pakaļām pret trotuāru, ka paukšķ vien. Bet atkal spītīgi slienas augšā, met akmeņus un krīt atkal. Tik ilgi ņēmās, kamēr visus logus izsita. Tad pagriezās un tāpat klusēdamas aizgāja, ne skaņu neizdvesa. Lai Finka kundze kaut maisus kar logiem priekšā. Tev vajadzēja to redzēt. Viss kvartāls rēca, pie zemes krizdams.

– Gatavais ārprāts! – iesaucās suņa īpašnieks. – Cik tad to kritušo meiču īsti ir?

– Kopā ar manu vedeklu bija piecas, bet tagad palikušas četras. – Antonija
saskaitīja uz pirkstiem. – Jo tā vecākā, Inese kopā ar senčiem metilspirtu iekampa.

– Es esmu mēms! – Suņa īpašnieks noplātīja rokas. – Man trūkst vārdu.

– Toties bēres nekā netrūka, – turpināja sētniece. – Finka kundze, lai savu vainu izpirktu, visiem izcilu krutku uzsauca. Un ne tikai krutku, bet arī uzkodas, galdi vai lūza no rasoliem, pīrādziņiem un tortēm, par banāniem nemaz nerunājot.

– Un kā tad ar krimināllietu?

– Kādu vēl krimināllietu? – Antonija sarauca uzacis. – Mūsu kvartālā stukaču nav! Neies taču zaudēt dzimto točku!

– To viņas krutku nebija bail dzert? – nerimās suņa saimnieks.

– Pārmeta krustu un dzēra, viss Dieva rokās, – Antonija rāmi atbildēja. – Un tas taču bija negadījums. Tīrais forsmažors, kā bērēs teica tas smukais, blondais suteners.

– Forsmažors! – Vīrietis, veroties dzidrajās, saules pielietajās debesīs, patētiski plātīja virs galvas rokas, raustīdams aiz rīkles sunīti, kurš gārgdams un kodīdams ādas saiti, izmisīgi ķepurojās pretī. – Tas viņiem skaitās forsmažors!

– Šitā savu suni nožņaugsi, – aizrādīja Antonija.

– Ai, viņš jau vecs! – Vīrietis atmeta ar roku un palaida suni vaļīgāk.

– Juri, netēlo skarbo! – Antonija mātišķi pasmaidīja. – Finka kundze ir inteliģenta dāma, nevis traka indētāja. Operas bedrē kā akacī visu mūžu čellu spēlēja, dienas gaismu neredzēja. Ar sačīgāto pensiju izdzīvot nevar, tad nu godīgi tirgo šņabi. Un kapličā tik žēli to Šūberta “Ave Maria” nospēlēja, ka vai sirdi izvilka no krūtīm! Visi raudāja, bet sīkās staigules visskaļāk, kā jau tas bāreņiem pienākas. Suteneriem ar varu nācās šīs no zārkiem raut nost, sakrita virsū, pielipa pie vākiem kā tādas melnas, tetovētas dēles, bet mana vedekla pat svaigi lakotos nagus pret sarkano atlasu aplauza. Vecāku, redz, viņām pēkšņi sameties žēl!

– Tas it kā būtu normāli, – iestarpināja vīrietis.

– Tie vecāki viņas dauzīja kā lupatu lelles, – sētniece atcirta. – Cik tur trūka, ka kādu būtu nosituši.

– Par ko tad?

– Kā lai es zinu, par ko? Nu ne jau par maucību! – Antonija uz brīdi apklusa, tad jūsmīgi turpināja: – Vispār bija skaisti. Dega sveces, un mācītājs teica brīnišķīgu runu, no lapiņas neko nelasīja, visu no galvas kā pantiņu skaitīja, nevienam ne vārdu, ne dzimšanas gadu nesajauca, un par katru aizgājēju labu vārdu pateica. Viss bija brīnišķīgi, kā pie īstiem, normāliem cilvēkiem! Es vēl padomāju, kaut mani tā nobērētu, bet diez vai palaimēsies, gan jau ka dēls noraks kā kraupainu suni kaut kur sētmalē.

– Nepārspīlē, Antonija! Tevi apglabās ar cieņu, – mierināja Juris, bet šunelis sadūšojies izlīda no saimnieka aizsega un piesardzīgi apostīja sētnieces halāta malu.

– Visu tu saproti, suņuk, visu… – Antonija krekstēdama noliecās un parupji pabužināja dzīvnieku aiz auss. – Tikai pļūtīt zālājos varēji mazāk, tu sīkais, smirdīgais sesks!

– Viņš taču turas, cik ilgi var, – aizstāvēja Juris.

– Labi jau labi, visiem mums kaut kā jāturas, – atbildēja sētniece un ar grūtībām
atliecās stāvus. – Nelaime vien tā, ka dēls ar lidmašīnu uz sievas vecāku bērēm no Norvēģijas atspērās.

– Sievu pieķēra?

– Neko viņš nepieķēra, – Antonija attrauca. – Es arī neko neteicu. Ko es jaukšos citu dzīvē? Bet šis gribēja iepriecināt jauno sieviņu, nopirka smalku dīvānu ar zeltainām bārkstīm, atveda mājās, bet, kā pavilka veco grabažu no sienas nost, tā tur priekšā kaudze ar izlietotiem prezervatīviem!

– Bļāviens! – sajūsmināti iesaucās vīrietis. — Šitā iekrist!

– Es jau arī saku, – piebalsoja Antonija. – Nē, nu es saprotu, ja vīrs ilgi prom un tā, bet tad būtu vismaz pēc sevis nokopusi. Ir taču kaut kāda elementāra higiēna jāievēro!

– Nu tieši tā!

– Dēls skatījās uz tiem prezervatīviem kā pēdējais idiots, un tad klusā balsī lika
viņai tos apēst. Ēd, kuce, viņš teica. Ēd, ka tev saka!

– Un viņa ēda? – Vīrietis riebumā saverkšķīja lūpas.

– Kur šī liksies? – Antonija atriebīgi nosmīnēja. – Esot bijuši ar vaniļas garšu.
Brīžam gan spļāva atpakaļ plaukstā un dievojās, ka būšot uzticīga līdz kapa malai, lai tikai neliekot tos rīt. Bet dēls cieti palika pie sava, un beigās viņa visus godīgi apēda. Tikai paprasīja ūdens glāzi no krāna, ko uzdzert.

– Mīl viņa tavu dēlu, – eksperta tonī paziņoja vīrietis. – Un mīl pamatīgi!

– Kāpēc tā domā?

– Bez mīlestības šito nevar dabūt gatavu. – Juris atkal savilka seju kā uz vemšanu. – Tur vajag baigās jūtas un riktīgas iekšas!

– Iekšas viņai ir! Par to nu es nešaubos, – atbildēja Antonija. – Pēc tam dēls šo iekaustīja un kailu izmeta uz ielas. Bet to gan viņam nevajadzēja darīt. Pliku decembra salā, tas tomēr bija par daudz…

– Pietika ar prezervatīviem.

– Jā, pietika. – Sētniece pamāja ar galvu. – Bet šī basām kājām, palagā ietinusies, kā tāds spoks aizmetās tepat pāris kvartālus tālāk uz policiju, kur viņai kaut kādas lupatas iedeva un lika uzrakstīt iesniegumu. Vārdu sakot, iesēdināja dēlu.

– Jums iet kā tādā meksikāņu seriālā! – iesaucās suņa īpašnieks.

– Tikai diemžēl sliktāk, – drūmi atbildēja Antonija. – Man jau arī no dēla tika, ka vedeklu nenodevu. Es viņam uz dzimšanas dienu uzdāvināju jaunas ziemas kurpes ar biezu zoli, ar tām viņš mani arī nospārdīja.

– Ārprāts!

– Nevis ārprāts, bet dzīve, – palaboja Antonija. – Kad atguvu samaņu, dzīvoklī ne vedeklas, ne dēla, ārdurvis līdz galam vaļā. Likās, ka nespēšu piecelties, bet tomēr kaut kā tiku uz kājām un aizkliboju līdz istabai, izvilku no skapja Finka kundzes krutkas pudeli un gāju uz Lielajiem kapiem nosprāgt. Domāju, nav vērts dzīvot, ja visapkārt tāds bezpreģels. Sadzeršos šņabi kādā kapenē un nosalšu! Un, kā biju čībās un halātā, tā arī aizbridu pa kupenām pāri tramvaja sliedēm uz Lielajiem kapiem, tikai kapenēs iekšā gan negāju, jo tā tumsa un nelabā smaka mani kaut kā neuzrunāja… – Viņa samirkšķināja krunkainos plakstiņus.

– Jā, visas kapenes ir piedirstas, – apliecināja suņa saimnieks.

– Apsēdos laternas gaismā uz sola un domāju, ka pirms nāves tomēr jāredz kaut kāda gaisma, – Antonija sausi nošņaukājās. – Pat ja tā ir tikai līkās laternas novītusī spuldze. Un jāizmet no galvas visi mēsli, jādomā gaišas domas, bet kur lai tās ņem? Centos kaut ko saskatīt cauri sniega vērpetēm, kas dedzināja seju, līdz pēkšņi ar septīto prātu aptvēru, ka tā milzīgā sniega čupa manā priekšā ir Pumpura piemineklis. Es esmu atrāpojusi un sēžu pie dižā dzejnieka Pumpura kapa! Tas nekas, ka pa ceļam pazaudēju kreiso čību. Kam man tā stulbā čība, ja pēdējā dzīves stundā varu būt kopā Lāčplēsi, Spīdolu, ar visu mūsu daudz cietušo latviešu tautu! Vēl padomāju, kāda cūka tomēr ir mans dēls, sliktāks par pašu Melno bruņinieku. Lāčplēsis nekad neliktu Spīdolai rīt prezervatīvus. Tā nedrīkst izturēties pret sievieti, lai kāda viņa arī būtu!

– Simtprocentīgi piekrītu! – iesaucās Juris.

– Un man kļuva kauns par to, ka esmu laidusi pasaulē tādu garīgu kropli, – turpināja Antonija. – Nevajadzēja man stilistikas profesoram gulties apakšā kaut kādas štrunta ieskaites dēļ. Nevajadzēja! Vajadzēja kārtīgi mācīties un pabeigt studijas, uzrakstīt disertāciju par eposu “Lāčplēsis”. Daudz ko dzīvē vajadzēja darīt savādāk, bet bija par vēlu kaut ko labot. Un tad man sametās sevis drausmīgi žēl, tik žēl, ka pat paraudāt nespēju…

– Antonija… – līdzjūtīgi iesāka suņa saimnieks.

– Nu ko Antonija? – sētniece asi pārtrauca. – Antonija neko! Tik vien, kā nokritu sniegā uz ceļiem pieminekļa priekšā un lūdzu piedošanu visai latviešu tautai, es tikai nezinu, par ko. Laikam par to, ka vēl arvien biju dzīva. Un man kļuva vieglāk, es nomierinājos, es iedzēru no pudeles un pēc brīža jau varēju uzdziedāt Gēsta Bērlingu, tur nebij ausmas, nebij rieta, tur gaismu neredzēja acs, tā aizlidoja tūkstoš spietos tas trakais kavalieru gads! Beigās no sala zaudēju balsi, vairs nespēju padziedāt, tikai dzēru šņabi un skatījos, kā visapkārt virpuļo sniegs asām, indīgām pārslām, tik ilgi skatījos, kamēr tas sniegs sāka ņirbēt gar acīm, un es laimīgi nolūzu.

– Labi gan, ka tomēr paliki dzīva, – teica Juris.

– Cilvēks pat godīgi galu sev padarīt nevar, vienmēr atrodas kāda mauka, kas visu izjauc! – atcirta Antonija. – Metrīgās maukas mani izglāba, gāja garām jautrā kompānijā, ķiķinādamās ar klientiem vai suteneriem, ej nu sazini, kas tie īsti bija, ieraudzīja mani pusdzīvu sakņupušu uz sola, iepļaukāja, aizvilka uz mājām un nometa gulēt kā par sodību uz tā paša jaunā dīvānā, ar ko viss tracis sākās. Kad pamodos, arī dēls ar nolaistu asti uzradās, spēļu automātos Norvēģijas naudu nolaidis, piedošanu, uz ceļiem rāpodams ap dīvānu, prasīja, bet turpat jau viņu menti arī sašņorēja.

– Un tu vēl dusmojies uz maukām, – pakaunināja Juris. – Bet viņas tev dzīvību izglāba.

– Būtu labāk mani tur atstājušas, jo nekas taču nav beidzies, viss tikai turpinās, – atbildēja Antonija. – Tagad dēls tup cietumā, vedekla viņu apciemo, un pati ir izmainījusies, ka ne pazīt. Ko tu domā par homeopātiju? – viņa ar pēkšņu entuziasmu pajautāja.

– Gatavais suņa sūds!

– Bet tā prezervatīvu čupa, ko vedekla sarijās, viņu no maucības ir izārstējusi, – ne visai pārliecināti iebilda Antonija. – Vai tad tā nav tīrākā homeopātija?

– Homeopātijai pietiktu ar vienu prezi, – zinātāja tonī teica Juris.

– Lai nu kā, bet ir noticis aizdomīgs brīnums, – Antonija domīgi turpināja. – Nekādus klasesbiedrus uz mājām vairs neved. Savu istabu uzkopj. Kamēr es te raujos melnās miesās, mājās pusdienas gatavo. Mazulītis arī piedzima. Un es tagad esmu ome!

– Priekš omes tu esi pārāk friša.

– Nu tu jau atkal man tikai glaimo. It kā es nesaprastu, – iesaucās Antonija un norādīja ar slotu uz ielas galu. – Bet, re, kur jau viņi abi nāk!

Viņiem tuvojās neliela auguma glīta, koši sakrāsojusies grūtniece, ar lielo vēderu graciozi stumdama sev pa priekšu bērnu ratiņus, kuros niķojās melnādains, sprogains mazulis.

– Māmiņ! – grūtniece, viļādama mutē košļājamo gumiju, jau pa gabalu mīlīgi uzsauca Antonijai. – Mēs jau apgājām Lielajiem kapiem apkārt. Un tagad iesim otru apli.

Antonija atslēja slotu pret koka sētu, pieskrēja pie ratiņiem, izcēla brēcošo bērnu un sāka skaļi pūst elpu viņa pusplikajā, brūnajā puncī.

– Ak, mēs raudam? – viņa kā apskurbusi dudināja. – Pfū, pfū, pfū! Mēs vēl raudam? Pfū, pfū, pfū!

Sakutinātais bērns jau pēc mirkļa sāka griezīgi smieties un ar roķelēm ķerties sētnieces pašķidrajos matos. Antonija ielika bērnu, kurš negribēja viņu laist vaļā, atpakaļ ratiņos un, ar plaukstām matus piekārtojusi, pievērsās vedeklai:

– Tu tikai nepārpūlies! Tu nedrīksti sevi pārlieku nomocīt!

– Mēs jau tikai drusciņ, – maigā balstiņā atsaucās jaunā māte, izpūta gaisā lielu baltu košļājamās gumijas burbuli, un, kamēr Antonija, piekārtodama sedziņu, vēl arvien čubinājās ap bērnu, aplaizīdamās ierija to atpakaļ, un iesānis caur pieri uzmeta īsu, sazvērniecisku skatienu vīrietim, kurš, pēkšņi nosarcis, aizgriezās un sāka ostīt jasmīnu.

– Redzēji? – pēc brīža, kad jaunā māte, grozīdama dibenu, kopā ar ratiņiem pazuda aiz stūra, skarbi pajautāja Antonija,

– Ko tieši? – nevainīgā tonī atsaucās Juris.

– Viens no tiem prezervatīviem tomēr būs plīsis, – sētniece īgni konstatēja. – Bet jācer, ka nākamais bērns ir no dēla.

– Paveicās sīkajam, – atguvis sejas krāsu, atbildēja suņa saimnieks. – Vai tēvs šo ir redzējis?

– Fotogrāfiju vedekla aiznesa uz cietumu atrādīt, – Antonija atbildēja un kautrīgi piebilda: – Tikai pazīstams maketētājs to nedaudz ar fotošopu pielaboja.

– Priekš kam?

– Nu kā priekš kam? – Antonija mulsi un pat tā kā nedaudz iztapīgi smaidīja. – Lai mazulītis būtu tikpat balts kā Maikls Džeksons.

– Tu taču joko, – vīrietis sāka smieties.

– Neko es nejokoju, – sētniece atcirta. – To vedekla izdomāja. Viņai nags uz šitādiem gājieniem. Stulbi, protams, bet, kas man par daļu? Ne mana cūka, ne druva. Lai paši tiek galā!

– Ko šis teiks, kad iznāks no ķurķa?

– Ko teiks, ko neteiks! – Antonija uzsprāga. – Gan pieradīs! Ko viņš vispār var teikt, mātes slepkava? Un vēl jau viņam jāsēž tie pāris gadi, tā ka mums ir laiks paaugties.

– Jā, laiks mums vēl ir, – noteica Juris, braucīdams ar īkšķi zodu.

– Bet acis mazulītim ir zaļas, gluži kā man! – Antonija ar starojošu skatienu pavērās suņa saimniekā. – Vai tu to ievēroji?

– Protams, ka ievēroju. – Juris piekrītoši māja galvu. – Jums abiem zaļas tās acis. Kā smaragdi.

– Jā, jā, kā smaragdi! Tas ir kaut kas astrāls, – Antonija laimīgi iesmējās. – Vai tu tici astrālām saitēm?

– Kāpēc lai es neticētu?

– Nu re! Es arī ticu!

– Tas labi, ka tici, – vīrietis atbildēja un, mirkli svārstījies, pajautāja: – Vai es varu noplūkt no jasmīna mazu zariņu?

– Ja katrs te plūks… – Antonija, pārtraukusi smaidīt, sarauca uzacis.

– Gribas kādu puķīti sievai aiznest.

– Nu, ja sievai… – Antonija samiedza zaļās acis. – Tad nolauz! Bet izņēmuma kārtā. Un pasveicini no manis Lidiju!

– Pasveicināšu. – Vīrietis nolauza kupli ziedošu zariņu un, virpinādams to pirkstos sev gar degunu, sekoja sunim, kurš nogarlaikojies, nagiem skrapstot pret trotuāru, aizrāva saimnieku tai pašā virzienā, kurā nupat, ik pa brīdim atskatīdamās, bija aizgājusi mazā grūtniece.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. es rakstu stāstus, kuros nav neviena lieka vārda.
    ————————-
    Ai, ai, ai! Ja tā patiešām būtu…

  2. Visu cieņu lasu un esmu pacilāts;
    Bet foto ATBaidošs – kam Jums tas? Vai ta nevar iztikt bez?
    Sašūpojās ticība veselam saprātam.

  3. Mīlestību uz metriem nerēķina Atbildēt

    Varbūt : Mīlestību metros nerēķina”? Latviski skan labāk!

Draugiem Facebook Twitter Google+