Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. februāris, 2012
Drukāt

Mīlētiem un liekiem būt
. Saruna ar Indru Rogu

roga_vi_11

Vakar Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Jaroslava Ivaškēviča komēdija “Ideāls zaglis” Indras Rogas iestudējumā. “Neticu, ka pasaulē ir cilvēks, kam dziļi sirdī nekad nav iezadzies jautājums, kas es esmu, kāpēc dzīvoju, kāda jēga dzīvei, kas ir patiesa laime un mīlestība?

 

Bet komēdija sākas, kad šie jautājumi neatkāpjas pat pašas dzīves priekšā,” – tā par šo izrādi saka režisore, kas nupat ķērusies klāt arī stāstam par citādu – sāpju ietvertu – mīlestību.

Zigmara Liepiņa romantiskā un skaudrā opera “Parīzes Dievmātes katedrāle”, kas ieguvusi Lielo Mūzikas balvu un savulaik piedzīvojusi lielu popularitāti Nacionālajā operā, komponista 60. jubilejas gadā būs skatāma uz Nacionālā teātra skatuves. Pirmizrāde paredzēta 17. maijā, bet darbs pie sarežģītā uzveduma sācies jau tagad.
 Saruna ar Zigmara Liepiņa operas “Parīzes Dievmātes katedrāle” topošā iestudējuma Nacionālajā teātrī režisori Indru Rogu
.

 

– Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, nosaucot topošo uzvedumu par operu teātra versijā, neslēpa, ka tā teātrim būs liels izaicinājums. Vai to jūtat arī jūs kā režisore?

I. Roga: – Režijas lauciņā ar klasisko operu un koncertuzvedumiem esmu jau strādājusi (pirmā Indras Rogas profesionālā sastapšanās ar operu bija 2005. gadā, iestudējot Hendeļa “Akīdu un Galateju” LNO, vēlāk viņa režisēja “Figaro kāzas” Igaunijā. I. Roga bija režisore arī A. Onegera muzikāli dramatiskajai oratorijai “Žanna d’Arka uz sārta” Valsts akadēmiskā kora “Latvija”, Valsts Nacionālā simfoniskā orķestra un Rīgas Doma zēnu kora sniegumā, Žannas d’Arkas lomā iejūtoties Rēzijai Kalniņai. – V. K.). Tomēr šis ir cits žanrs un virziens. Jauns iestudējums un jauns skatījums uz Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera darbu. 1996. gadā komponētā mūzika jau nemainās, taču izpildītāji būs citi, un tādēļ arī cits skanējums. Teātrī nav tik daudz no svara balss diapazons dziedājumā, vairāk centīsimies izcelt saturu, protams, nepazaudējot muzikālās līnijas. Šī būs sintēze starp diviem dažādiem mākslas virzieniem – operu un aktierspēli. Tikpat saistoša man šķiet mūzika vienotībā ar dramatisko vēstījumu, ārkārtīgi cilvēcisku stāstu par divām dvēselēm, kas šajā pasaulē izrādījās liekas un nevienam nevajadzīgas. Gandrīz vienā dienā šajā pasaulē nāca divi cilvēki – vienu mazuli nodēvēja par Kvazimodo, otru par Esmeraldu. Liktenis abiem bija lēmis grūtu bērnību bez mātes mīlestības. Arī savā tikko atplaukušajā jaunībā viņi izrādījās šajā pasaulē lieki – jo viens bija pārāk atbaidošs, otrs pārāk skaists. Ļoti skaudrs ir arī sabiedrības fons. Atklājas visas varas – reliģija, politika, valsts vara, militārā vara, preses vara.

 

Kā šovā – lielie dzirnakmeņi ripo katrs savā orbītā, katrs kaut ko maļ, bet pa vidu zem riteņiem divi cilvēki – kā kroplis šajā pasaulē nākušais ārēji nepievilcīgais, bet iekšēji labsirdīgais Kvazimodo un bez mātes mīlestības augusī skaistā čigānu meitene Esmeralda. Man šis stāsts šķiet ļoti mūsdienīgs.

 

– Kaut apjauta, ka esi lieks, mūslaikos atklājas citās zemstrāvās – gan tiešās, gan ne tik ļoti uztveramās. Šeit lieki var justies bez darba atstātie, uz neatgriešanos pasaulē aizbraukušie.

– Un saknes stiepjas dažādā dziļumā. Nesen lasīju ziņās par gultā gulošu kroplu puisīti, kuru patversmē vienkārši aizmirsa kopt. No nāves izglāba stradiņos. Vai tas nav baigs fakts, kas uzrāda šodienas slimības? Mani līdz asarām aizkustina cilvēks, kurš ir ārkārtīgi laimīgs par to, ka valsts viņa trīs bērnu ģimenei beidzot piešķīrusi pašvaldības vienistabas dzīvoklīti. Jo nu katram mazulim būs savs stūrītis. Apkārt ir pilns ar tādām cilvēciskām likstām. Bet mēs visi dzīvojam katrs savā vidē, savā pasaulē, par kuru apkārtējie uzzina pastarpināti un it kā atsvešināti. Mēs, piemēram, dzīvojam teātra vidē, vārāmies savā katliņā, blakus ir mutuļojošs kastrolītis – prese, citur – valsts varenie un nabagie. Šie katliņi burbuļo, burbuļo, bet būtībā – tās citas pasaules uz mani it kā nemaz neattiecas. Mūsu “Parīzes Dievmātes katedrāles” stāstā tēma par sabiedrisko kastu un šķiru kontrastiem ir ļoti izteikta. Ir gan salašņu pasaule, kas kuļas kā kriminālisti, pavisam citāda ir Fēba pasaule ar armijniekiem, spožiem vīriešiem uzdzīvotājiem, kam pieder militārā vara, un vēl ir Frolo pasaule, reliģijas lauks. Mani šajā darbā saista, kā labais pārvēršas par ļauno un otrādi, skaistā un neglītā mijiedarbība un dialektika. Kā neatbildētas kaislības sadedzināts spēks, pie kura vajadzētu tverties, beigās pārvēršas par slepkavu.

 

Jā, mēs meklējam uzvedumā šodienīgu skanējumu, taču izrādē uz skatuves aktieri nebūs ne džinsos, ne saplēstās drēbēs, nespēlēsim klaidoņus un neiegrimsim sadzīviskās realitātēs.

 

Ar kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un horeogrāfi Ingu Raudingu esam atraduši pārlaicīgu zonu, kas 16. gadsimtu savieno gan ar šodienu, gan to, kas varētu ar mums notikt, ja vēl divdesmit gadus turpināsim dzīvot tāpat kā līdz šim. Taču izrādes vizuālo tēlu, kā esam vienojušies arī ar scenogrāfu Reini Suhānovu, pagaidām atstāsim noslēpumā.

– Izaicinājums varētu būt arī tas, ka galvenajās lomās līdzās Nacionālā teātra aktieriem Zanei Dombrovskai Esmeraldas lomā un Jurim Jopem Kvazimodo tēlā otrajā sastāvā dziedās Rīgas Doma kora skolas absolventi Beāte Zviedre un Daumants Kalniņš.

– Arī opermāksliniekiem ir ļoti dažāds aktiermākslas līmenis. Ir, kas paši ātri izprot tēla atklāsmes veidu, citiem vajadzīgs izteiktāks režisora grūdiens, un tad jau viss notiek. Daudz ko dziedātājiem dos atrašanās aktieru vidē. Beāte Zviedre un Daumants Kalniņš galvenajām lomām izraudzīti ne vien balss dotību, bet arī iekšējās dzirksts dēļ, kuru redzu un kurai ticu.

 

Viedokļi

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis: “Esam secinājuši, ka Zigmars Liepiņš ir Nacionālā teātra komponists, jo ārkārtīgi daudz mūzikas radījis tieši Nacionālā teātra izrādēm. Pērn gan mums bija viena cita iecere – radās doma par “Doriana Greja portretu”. Ir tapis librets, Zigmars sāka rakstīt mūziku. Taču kādreiz mākslā gadās, ka kaut kas visiem kopā saplīst. Likās, šīs divas sejas Dorianam Grejam īsti kopā neturas. Atlikām malā. Iestudēt “Parīzes Dievmātes katedrāli” ir mana ideja. Esmu pārliecināts, ka šī opera ir viens no skaistākajiem darbiem latviešu mūzikā. Nacionālais teātris, protams, nekļūs ne par operu, ne opereti vai muzikālo teātri, bet, ņemot vērā mūsu iepriekšējo pieredzi – izrādes “Sapnis par Brodveju”, “Adata”, “Vadonis”, “Leo. Pēdējā bohēma” – un aktieru muzikālos spēkus, tradīciju iestudēt vienu muzikālo projektu gadā līdzās dramatiskajām izrādēm gribam saglabāt. “Parīzes Dievmātes katedrāli”, kura taps kā kopprojekts ar aģentūru “Mūza”, izvēlējāmies ne tikai mūzikas dēļ. Pēdējā laikā daudz mudināts apzināties, cik ārkārtīgi būtiski cilvēkam ir mīlēt sevi. Taču šajā darbā parādās, cik ārkārtīgi skaisti var mīlēt otru.”

 

Komponists Zigmars Liepiņš: “”Parīzes Dievmātes katedrāle” Nacionālajā operā tika nospēlēta 90 reizes, citā iestudējumā Klaipēdas muzikālajā teātrī – 45. Arī šī pieredze mani mudināja atgriezties pie minētā darba. Būs arī liels eksperiments – īsts orķestris, kaut arī tam, protams, nav tik daudz vietas kā Operas bedrē. Taču skanēs nevis fonogramma, bet dzīvā mūzika, piedaloties Raimondam Petrauskim un Rihardam Zaļupem. Man tas ir izaicinājums gan no skaņas, gan akustiskā viedokļa. Protams, tie, kas šo izrādi redzējuši varbūt pirms 15 gadiem, metīsies salīdzināt. Tur nav nekā slikta. Laiki mainās, nāk jauna, ārkārtīgi spēcīga solistu paaudze, kas var nodziedāt šīs nebūt ne vieglās operas partijas. Liels prieks par abiem Kvazimodo – gan Juri Jopi, kurš ar ļoti spēcīgu tenoru teātrī izveidojies par līderi dziedāšanā, gan Daumantu Kalniņu, kurš pirms septiņiem gadiem bija Doma kora skolas priekšdziedātājos visos baznīcas svētkos. Ne vien Beāte Zviedre, bet arī Nacionālā teātra aktrise Zane Dombrovska ir Doma kora skolas audzēknes. Pie diriģenta pults būs Māris Kupčs, iespējams, viņa palīgs, asistents un arī diriģents mans dēls Jānis Liepiņš.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+