Mīlīgās “Cūkas” autoram 140: astoņi fakti par Teodoru Zaļkalnu 1
Pirms 140 gadiem, 1876. gada 30. novembrī, Allažu novada “Zaļajā kalnā” dzimis pazīstamais tēlnieks Teodors Zaļkalns (līdz 1930. gadam Grīnbergs).
Par savu pirmo audzinātāju Teodors uzskatīja vectēvu, kurš bieži ņēma zēnus sev līdzi uz zveju un medībām, rādīja tiem sēnes un ogas, mācīja atšķirt derīgās no nelietojamām. Vectēvs bija arī liels bitenieks, prata visādus amatus. Viņa pamācību kodolu “dari taisnīgi un nebīsties ne no viena,” Teodors Zaļkalns saglabāja līdz sirmam vecumam.
Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā – viņš vēlējās kļūt par gleznotāju. Plāni mainījās, kad ar skolas stipendiju Zaļkalns 1899. gadā pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē. Te viņš apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”, tiesa, kontakti ar pašu meistaru bija reti, pārsvarā mācības vadīja Antuans Burdēls.
Arī turpmāk Zaļkalns daudz uzturējies ārzemēs: divus gadus Pēterburgā stažējās slavenā Karla Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, 1907.—1909. gadā Florencē pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. Pēc tam līdz 1920. gadam atkal dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē, kur piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs.
Sev tradicionālo, modernismam tuvo formu Zaļkalna darbi ieguva Pirmā pasaules kara laikā, tad arī tapa pazīstamās “Stāvošā māmiņa” un “Sēdošā māmiņa”, atklājot tajās gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos.
20. gadsimta 20. gadu nogale Zaļkalnam nesa divus sāpīgus pārbaudījumus – viņam nācās piekāpties monumentālāko Kārļa Zāles projektu priekšā gan Brāļu kapu, gan Brīvības pieminekļa mākslinieciskajā risinājumā. Neīstenots palika arī Liepājā iecerēts pieminekļa projekts, sabiedrība mulsa, vērojot tā laika mākslinieciskajiem risinājumiem neatbilstošo Rūdolfa Blaumaņa pieminekli, kas šobrīd atzīts par vienu no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem galvaspilsētā.
Izcils mākslinieka devums dzimtajam novadam ir viņa radītie darbi. 1938. gada 26. jūnijā Siguldā, Rakstnieku pils priekšā, tiek atklāts Teodora Zaļkalna veidotais piemineklis Atim Kronvaldam. No latvietības kopšanas ceļa Zaļkalns neatkāpās arī padomju gados: tieši viņš veidojis pieminekli Krišjānim Baronam Siguldā. Tas atliets kombinātā “Māksla” un atklāts 1985. gadā, atzīmējot Dainu tēva 150. dzimšanas dienu.
Pat tie, kuri neko daudz nezina par Teodoru Zaļkalnu un latviešu tēlniecību kopumā, visticamāk, ir redzējuši kādu no viņa mīlīgās cūciņas atveidiem. Zaļkalna veidotās dzīvnieku skulptūras kļuvušas par savdabīgu viņa meistarstiķi un unikālu parādību latviešu tēlniecībā. Populārākie Zaļkalna darbi ir spriganais “Jērs”(1933, bronza, granīts, LNMM krājums) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” (1937, granīts, LNMM krājums). Taču cūku atveidojumi tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert arī kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota.
“Latviskās mākslas laukā mūsu lielais korektors ir latviskā dzīve – latviskais cilvēks un latviskā daba,” atzina mākslinieks, kuram simpatizēja gan rodēniskā un senēģiptiešu tēlniecība, gan Leonardo da Vinči daiļrade, tomēr viņš atzina – nevar darīt pakaļ senatnes meistariem, katram māksliniekam jāatrod savs patstāvīgs daiļrades ceļš.
