Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. oktobris, 2016
Drukāt

Milzīga atbildība, spēlējot mūsu pagātni. Saruna ar aktrisi un skatuves runas pasniedzēju Rutu Vītiņu

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ruta Vītiņa

1. novembrī “Dirty Deal Teatro” pirmizrādi piedzīvos režisora Dāvja Auškāpa un dramaturģes Ingas Gailes veidotā izrāde “Tēvs varonis ’69” – personīgs dramaturģes stāsts par sarežģītām un neviennozīmīgi vērtējamām ģimenes izvēlēm, ko izrādes veidotāji nodēvējuši par “čekista sapni divās daļās”. Šis ir personīgs stāsts arī izrādes aktrisei, skatuves runas pasniedzējai Rutai Vītiņai – arī viņas ģimene pārcietusi padomju režīma nežēlīgās sekas. Aktrise teic – ir svarīgi runāt par pagātni, tomēr tas jādara ar skatu nākotnē.

Gada sākumā aktrise klusītēm atzīmēja 60. dzimšanas dienu. “Mani ļoti jauki apsveica studenti un kolēģi Jāņa Siliņa vadībā, bet balli nerīkoju. Mana 50. jubileja iznāca skaļāka, bet tagad nebija sajūtas, ka es gribētu kaut kādu pieturas punktu, kurā pompozi atskatīties uz paveikto un to kaut kā īpaši atzīmēt. Šobrīd man ir tik daudz darāmā, ka apcerei neatliek laika. Es strādāju un skatos uz priekšu,” pasmaida Ruta, piebilstot – varbūt pēc desmit gadiem, tad gan varētu svinēt.

Ruta Vītiņa ir gaiša smaida pilns pierādījums senajai patiesībai, ka, strādājot kopā ar jauniešiem, cilvēks nenoveco. Aktrise teic, tie 25 gadi, kad viņa Latvijas Kultūras akadēmijā pasniegusi skatuves runu mākslā topošajiem aktieriem, paskrējuši teju nemanot. Kad savulaik Jānis Siliņš aktrisi aicinājis strādāt tikko dibinātajā Kultūras akadēmijā, viņai pat prātā nenāca, ka skatuves runas pasniegšana kļūs par viņas otro profesiju. “Tolaik no darba aizgāja pasniedzēja Dzintra Mendziņa, un viņa lūdza mani turpināt šo darbu – savulaik pati biju pie viņas trenējusies pirms izrādēm. Tad nu mācījos klāt, braucu uz meistarklasēm, konferencēm. Kļuva arvien interesantāk. Kaut kā “ievilka” mani tajā!”

Starp pedagoģes Rutas Vītiņas pirmajiem skatuves runas audzēkņiem ir lielākā daļa pašreizējo jaunās un vidējās paaudzes aktieru – starp pirmajiem bija Rēzija Kalniņa, Uldis Anže, Agnese Zeltiņa, bet nu visus aktieru kursus, kas izgājuši Rutas skolu, vairs nemaz nevarot saskaitīt. Šobrīd Ruta pasniedz skatuves runu gan režisores Māras Ķimeles vadītajam ceturtajam aktieru kursam, gan topošajiem Leļļu teātra aktieriem.

“Protams, mūsu saudzīgajā studiju vidē situācija ir viena, bet uz skatuves – cita. Esmu pieredzējusi, ka runas eksāmenos studentu priekšnesumi ir ļoti labi, loģiski, saprotami un sadzirdami, bet, nonākot uz lielās skatuves, skaņa reizēm mēdz kaut kur pazust un tad reizēm dzirdam pārmetumus – jaunie aktieri vairs neprotot runāt. Tomēr tā nav taisnība – jaunajiem ir labas, skaistas un stipras balsis, taču ir jāsaprot, ka ir mainījies pats teātris. Mūsu jauno aktieru meistarības latiņa ir pacelta ļoti augsta – ir jaunas prasības. Ja agrāk aktieris spēcīgā balsī translēja skaņu lielajai zālei līdz pēdējai rindai, tad tagad režisori no aktiera prasa maksimālu patiesumu – centrā ir dabiskums, kas jāredz tuvplānā. Teātrī ir ienākusi kino dokumentalitāte, arvien biežāk režisori pieprasa izmantot mikrofonus, un “piepaceltās” balsis te vairs neiederas.”

Ruta atzīst – ikreiz, redzot viņas audzēkņus uz skatuves, pārdzīvojot. “Gluži kā mamma! Laikam jau neviens aktierim nevēlēs tik daudz laba kā viņa bijušie pedagogi, kuri no sirds dzīvo līdzi viņu gaitām. Šī atbildības sajūta man laikam paliks līdz mūža galam. Ja par kādu bijušo studentu pasaka – viņš nerunāja tik labi, man slikta oma ir klāt. Un otrādi – ir ļoti patīkami, ja manus skolniekus paslavē – ja balss ir pilnskanīga, dikcija korekta un runā ir loģika.” Pašlaik Rūtas Vītiņas padomu par to, kā pārliecinoši runāt publikas priekšā, var gūt arī mācību centrā “Triviums”. Viņas klienti ir cilvēki, kuri vēlas uzlabot publiskas runas prasmi, sabiedriskas personības, mediju ļaudis. Aktrise teic – skoloties gribētāju esot tik daudz, ka reizēm nākoties pat atteikt. “Runas prasmi nekad nevajag novērtēt par zemu, sevišķi mūsdienās, kad par tevi spriež pēc tā, kāds tu parādies publikas priekšā. Vari būt labs, godīgs cilvēks, taču neproti sevi pasniegt, un vienā mirklī tu publiskā telpā vari izskatīties pavisam nepievilcīgi. Pats galvenais, ko mācu cilvēkiem, – lai tavs sacītais būtu veiksmīgs, galvenais ir vēlme kaut ko pateikt. Lai vai kādi kreņķi būtu, tev ir jāgrib runāt, jābūt gatavam uzspiest “gāzes pedāli” un vest citus sev līdzi!”

Skatuves runas pasniegšana nav likusi Rutai pagriezt muguru skatuvei un aktierspēlei. “Aktrise ir un būs mana pamatprofesija,” saka Ruta, priecājoties, ka viņu aicina spēlēt dažādi režisori. Par sava veida radošo mājvietu jau vairākus gadus aktrisei kļuvis teātra klubs “Austrumu robeža”. Tur spēlētā komēdija “Salidojums”, ko Ruta veidojusi kopā ar kolēģiem Enriko Avotu un Antu Eņģeli, izrādīta jau 370 reižu, un nekas neliecinot, ka izrādes neturpināsies – iestudējums joprojām ir viens no skatītāju iecienītākajiem. Rutīnā neļaujot ieslīgt iespēja improvizēt. “”Salidojums” man ir ļoti mīļa izrāde. Esam tā saspēlējušies, ka man pat vairs nav ierastā uztraukuma pirms izrādes. “Austrumu robeža” ir īpaša vieta, kur skatītāji ir ļoti tuvu, un galvenais ir mūsu saspēle ar publiku. Savulaik Jaunajā Rīgas teātrī izgāju improvizācijas meistarklases pie šveiciešu saskarsmes psihologa, režisora, aktiera un pedagoga Markusa Connera. Tā bija ļoti laba skola. Protams, “Austrumu robeža” nav akadēmisks teātris, un mēs esam savā ziņā komedianti, taču improvizācija nav viegls žanrs – esam izrādes veidotāji no sākuma līdz beigām – nereti paši esam kostīmu mākslinieki, rekvizitori un arī lugas autori!”

Ruta teic, enerģiju daudzajiem pienākumiem smeļoties saskarsmē ar studentiem un skatītājiem. Varu būt nogurusi, neizgulējusies, bet, ienākot auditorijā un sajūtot atgriezenisko saiti no cilvēkiem, es uzlādējos, un nogurums pazūd. Teātris dod cita veida gandarījumu. Jā, mēģinājumos mēdz būt grūti un bieži pirms pirmizrādēm sev jautāju – kāpēc tev atkal to vajadzēja, bet labi izdevies darbs kompensē to visu. Vasarā izvēdināt galvu Rutai palīdzot ceļošana un lielie ūdeņi –- kopā ar draugiem viņa kuģo Grieķijas salās vai makšķerē Norvēģijas fjordos. “Ziemeļu pusnakts saule, kalnu gaismojums un mirklis, kad pie āķa tur, dzīlēs, pieķēries deviņus kilogramus smags jūras vilks, ir neaprakstāms. Ir vērts visu gadu cītīgi rosīties viena šāda mirkļa dēļ!”

Šajā rudenī Ruta pirmoreiz spēlēs neatkarīgajā teātrī “Dirty Deal Teatro”, kur režisors Dāvis Auškāps uzved dramaturģes Ingas Gailes lugu “Tēvs varonis ’69”. Šis ir stāsts par vīrieti un sievieti, kuri satiekas 1969. gadā Rīgā. Viņi ir jauni, viņi viens otram patīk, ir maijs, un viņiem priekšā ir visa dzīve. Tomēr jaunajam vīrietim tūlīt ir jādodas dienēt armijā, un viņu var aizsūtīt uz jebkuru no pārmēru plašās Padomju Savienības vietām. Ja vien viņa tēvs, kurš strādā kādā īpašā vietā, viņam nepalīdzēs. Izrādes varoņa prototipi ir dramaturģes vectēvs, Valsts drošības komitejas darbinieks, un tēvs, kurš tāds nebija, kā arī citas vēsturiskas personas.

Izrādes veidotāji uzdod jautājumu par to, cik brīvi varēja būt cilvēki padomju Latvijā un kas bija tās nodevas, kuras viņi maksāja par drošību un komfortu? Par to, cik brīvi var būt divi cilvēki personīgajās attiecībās? Un kas ir tās nodevas, ko viņi un mēs maksājam par drošību un atbalstu? Un vai laikā, kas mūs šķir no mūsu vecāku un vecvecāku jaunības, kaut kas ir mainījies?

“Tēma ir ļoti sāpīga mūsu tautai – par padomju laika atstāto sistēmas mantojumu, kura liecības slēpjas tā dēvētajos čekas maisos. Jā, stāsts daļēji risinās manos jaunības gados, un es ļoti labi atceros šo laiku. Prieks, ka režisors ir ļoti tolerants un ieklausās mūsu, aktieru, pieredzē un ieteikumos. Es atveidoju reālu vēsturisku personu, un arī pārējie varoņu prototipi ir reāli cilvēki, no kuriem vairāki ir joprojām dzīvi. Tā ir milzīga atbildība. Jāpiebilst, ka šis tomēr nav dokumentāls stāsts, bet mākslas darbs.”

Izrādes gatavošanas procesā kopā ar radošo komandu iecerētais “stūra mājas” apmeklējums Rutai izvērties pamatīgā emocionālā satricinājumā – tieši tur nāves spriedumu pasludināja viņas tēvam, tāpēc ielūkoties kādreizējās pratināšanas kamerās bijis smagi. “Pēc Staļina nāves tēva nāves spriedumu nomainīja pret mūža ieslodzījumu. Čekists, kurš to pasludināja, vēl vaicājis, par ko tēvs priecājas? Viņi būtu to ātri “nodarījuši”, bet tagad viņš mocīsies un sapūs lēģerī. Kļūdījās! Mans tēvs izdzīvoja, pārcieta lēģeri, atgriezās un nodzīvoja ilgu mūžu – līdz 86 gadiem. Par to laiku viņš runāja ļoti maz, bet, ja runāja, tad ar tādu cinisku humoru, sakot – pēdējās pratināšanas bija sīkums. Uzveda augšā, “pieštaukāja”, tu zaudēji samaņu un tevi noveda lejā. Protams, Kurzemes katls, pēckara filtrācijas nometne un lēģeris atstāja milzīgu iespaidu uz viņu. Izturējis šos notikumus, viņš bija ļoti stingra rakstura cilvēks, kurš spēja tikt pāri, pierādīt sevi no jauna un sākt dzīvi no nulles. Viņš bija ļoti labs inženieris arhitekts, kas ārkārtīgi priecājās, ka Latvija ir brīva. Tagad, veidojot izrādi, man viņam būtu daudz jautājumu. Uzskatu, ka mums vajag ieskatīties savā pagātnē, bet ir arī jādzīvo tālāk. Vai vajadzētu atvērt maisus? Nezinu. Domāju, ka to nepieļaus – ir spēki, kas ir ļoti ieinteresēti, lai neatvērtu. Scenogrāfija gan ir savā ziņā nežēlīga pret aktieri. Skatītāji ir no visām pusēs, dekorāciju un rekvizītu nav – varam paļauties tikai uz sevi, nav aiz kā paslēpties, nav pie kā pieturēties.”

Domāju, ka “Dirty Deal Teatro” ir vieta, kur pamatā nāk jaunieši – brīnišķīga vieta, kurā esmu redzējusi patiesi vērtīgas izrādes – īpaši spilgti prātā palikušas “Kartupeļu ēdāji” un “Jūras roze”. Tagad, spēlējot kopā ar jaunajiem aktieriem, mani mazliet pārsteidz tas, ka atsevišķas pagātnes lietas, kas mūsu paaudzei ir pašas par sevi saprotamas, viņiem izrādās jaunums. Jaunieši nezina, ko nozīmēja, piemēram, militārais dienests padomju armijā. Mūsdienās dienests ir brīvprātīga lieta, tāda kā vīrišķības pārbaude, bet toreiz tas bija nežēlīgs režīma instruments cilvēku salaušanai, daudzi no turienes neatgriezās, bet mammas un sievas nosirmoja gaidot. Un, jā, bija ceļi, kā varēja izvairīties no sistēmas, bet arī par to jāmaksā nodevas. Mūsdienu jaunieši nevar iedomāties to gaisotni, kāda bija toreiz – to, ka skolā runāja vienu, bet mājās – citu. Skolās pionieru soļošanas sasauksmē saucām – esmu vienmēr gatavs tēva pēdās iet! Mans tēvs vienmēr mājās smējās par to. Lai arī izrādes sižets varētu šķist padrūms, arī mēs cenšamies atstāt vietu cilvēcīgam smaidam un skatīties uz notikumiem no citas puses.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+