Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. jūnijs, 2013
Drukāt

“Minhauzena precību” galvenajā varonī liriskā stīga jaušama visu laiku


Foto - Ziedonis SafronovsFoto - Ziedonis Safronovs

Kas tad patiesībā ir teātris? Aktieri ar veselu palīgu pulku, līdzās stāvot uz skatuves, izliekas par izdomātiem cilvēkiem, cenšoties panākt, lai skatītāji kaut uz mirkli sajustu, ka šie cilvēki ir vai varētu būt īsti uz skatuves radītajā pasaulē. Varētu teikt, ka aktieri uz skatuves ar to vien nodarbojas – viņi no meliem taisa patiesību, bet skatītājiem, darbinot iztēli, jāmāk šiem meliem noticēt.


Varbūt tāpēc teātrim ļoti piestāv Mārtiņa Zīverta, iespējams, populārākā luga “Minhauzena precības” – skatuves stāsts par skaistajiem meliem, kas uzvar parastu patiesību, un par iespēju patverties iztēles pasaulē, ja nu gadījumā tā saucamajā īstajā dzīvē kļūst pārāk salti, bet varbūt vienkārši – asprātīgs teatrāls notikums par to, kā brīvkungs fon Minhauzens no dumpīga, kauslīga kirasiera tapa par sirsnīgu laulāto draugu. Savā ziņā lugu “Minhauzena precības” grāmatnīcā varētu likt arī plauktā, kur stāv piedzīvojumu žanra literatūra – titulvaronis ir nelabojams piedzīvojumu meklētājs, lai gan daļu no piedzīvojumiem atradis tikai savā galvā, visticamāk – mēģinot saskatīt krāšņas iztēles gleznas nebūt ne krāšņajā realitātē, pārspīlējot esošo un radot jokainas variācijas par faktiskajām situācijām. Taču labākajās piedzīvojumu žanra grāmatās un filmās galvu reibinošiem notikumiem pārpilnais sižets būtībā nemaz nevēsta par šo notikumu gaitu vien, bet ved uz vispārinājumu, uz cildenu jūtu un svētu patiesību atklāsmi. Tātad – vēsta par kvalitātēm, kas, tiešā veidā ar autora muti slavētas, sevišķi mūsdienu kairinājumiem pārblīvētajā pasaulē varētu izklausīties pliekanas un garlaicīgas, bet, atklātas asprātīgos piedzīvojumos, trāpa ļoti precīzi un dziļi.

“Minhauzena precības” ir tieši tāda luga, ja vien režisoram pietiek dulluma to šādā veidā uzvest un nepiemetas tieksme ar pārāk dziļu cieņu un lielu tiešumu izcelt autora – latviešu drāmas dižgara – lugā ielikto sentimentālo stīgu.

Valdim Lūriņam Liepājas teātra jauniestudējumā ir daļa no abām īpašībām – daudz triku, joku, pārsteigumu un spraiguma izrādes pirmajā cēlienā un mazliet par daudz liriskās stīgas otrajā, tomēr kopumā šiem skaistajiem skatuves meliem jeb, citiem vārdiem sakot, teātra mākslai gribas ticēt.

Šobrīd Valdis Lūriņš vairs nav režijas novators, viņš turas pie pārbaudītām vērtībām un paņēmieniem, par kuriem ir pārliecība – tie strādās. Pastāvīgajiem teātra krēslu deldētājiem, piemēram, kritiķiem, tas katrā režisora jaunajā darbā, protams, laupa daļu pārsteiguma, toties šī pieeja izrāžu veidošanai, ko mēdz smalki dēvēt par režisora rokrakstu, garantē to, ka lielākā daļa publikas mājās dosies, skatuves emociju pārņemti. Viens no režisora iecienītākajiem instrumentiem izrādes stāsta nodošanai skatītājiem ir muzikāli iespraudumi – varoņu monologs vai saruna kulminācijā pārvēršas par dziesmu, varoņi lugas autora domu turpina risināt ar dzejnieka vārdiem un komponista notīm. Izrādē visiem vadošajiem varoņiem dota viena vai pat vairākas iespējas šādi izpausties, dziesmu tekstus radījis Jānis Peters, komponists Valdis Zilveris, turklāt muzikālajos iespraudumos solistiem pievienots arī kordebalets un pavadošais vokāls vienā personā – Liepājas teātra jauno aktieru grupa, kas izrādē atveido neskaitāmu tautību un dažādu nodarbošanos ļaudis atkarībā no tā, kuram no vadošajiem varoņiem kordebalets tobrīd kalpo. Gan režisora daiļradē, gan teātra mākslā kopumā visai ierastais paņēmiens, kvalitatīvi izpildīts, ir iedarbīgs un pat aizraujošs un kopā ar Alberta Kivlenieka ierasti asprātīgo un daudzveidīgo horeogrāfiju kļūst par interesantu un pozitīvu piedevu izrādes sižetiskajam plūdumam.

Izrādē izdomātas arī citas ēverģēlības – spriedzes pilni kāršu triki pie Minhauzena un Uksena spēles galda, Jukuma (šajā apsviedīgā, tomēr skumjā klauna lomā, nebaidos teikt, lielisks ir Rolands Beķeris) galvu reibinošās izdarības ar spieķi savas dziesmas laikā, šaušana ar lielgabaliem un tā tālāk – kā jau piedzīvojumu stāstam pieklājas.

Bet kā seno laiku notikumus padarīt mūsdienīgus? Šoreiz palīdz iestudējuma vizuālais noformējums. Artūrs Arnis radījis lakonisku, bezlaicīgu baltu scenogrāfiju, kas bez lielām tehniskām pārbūvēm izrādes laikā viegli transformējas par jebkuru lugas darbības vietu, vienlaikus asociējoties ar salto ziemas laiku, kādā risinās notikumi Duntes muižā, un iztiekot bez pseidovēsturiskiem rekvizītiem, mēbelēm, interjera elementiem – darbība, šķiet, notiek jebkad. Lienes Rol-šteinas kostīmi, kas veidoti kā senatnīgu tērpu stilizācijas vai arī stilizēti priekšstati par dažādu kārtu ļaudīm – Edgara Pujāta Nariškina drānās jaušams kāds bajārs no krievu pasakām, Lauras Jerumas apburoši kaprīzā princese Sofija līdzinās pār-sliņai no baleta “Riekstkodis”, augļotājs Uksens Kaspara Kārkliņa atveidojumā dižojas ar platu, apaļu zvērādas cepuri gluži kā hrestomātiskās ainiņās no ebreju tautas pārticīgajām gaitām (aktieris jau otro reizi šosezon pierāda, cik dabisks un savdabīgs viņš māk būt komiskajās, ne tikai dramatiskajās vai dziedošajās lomās).

Bet kāds tad ir pats titulvaronis? Mārtiņa Kalitas Minhauzens šarmē ar neslēpto līdzību Džonija Depa varonim no daudzdaļīgās piedzīvojumu sāgas “Karību jūras pirāti” vai varbūt izplatītajam priekšstatam par to, kādam vajadzētu izskatīties karstasinīgam pirātu kapteinim.

Pasaku sapnis katrai dumpinieciskai meitenei, kurai zēniņi, kas pārvietojas baltos zirgos, šķiet vienkārši vārguļi. Šis Minhauzens “atjāj” uz segveja (vēl viens pārlaicīgais scenogrāfijas elements), viņa žesti ir skarbi lakoniski, bet aktiera balss pretstatā maiga, pat klusa, liriska.

Apbrīnojami piemērots apvienojums Minhauzena lomai – skarbs no ārpuses, maigs no iekšpuses. Tomēr tieši Mārtiņa Kalitas maigumā slēpjas visādā ziņā labās izrādes trauslais punkts. Iestudējuma veidotāji Minhauzenu – asprāti, balamuti, talantīgāko meli pasaulē – iespējams, interpretē daudz maigāk, nekā vēlējies pats lugas autors. Mārtiņa Zīverta darbā Minhauzens ir delverīgs piedzīvojumu meklētājs, kuram nejaušības dēļ sanāk atklāt savu maigo sirdi karnevāla maskā pārģērbtajai Jakobīnei (smalka un pašcieņas pilna šajā lomā Everita Pjata), bet izrādē liriskā stīga Minhauzenā jaušama teju visu laiku un pat aktiera centieni savos solo dziedājumos demonstrēt skarba vīra sūro dzīves pieredzi nespēj to noslēpt, jo aktiera balss pārliecinošāk skan dziesmu klusajās, maigajās vietās. Dumpinieks ar jūtīgu sirdi, nevis skumjais un jūtīgais puisis, kas skarbumu spēlē, – gan skatītājiem, gan, šķiet, arī Duntes muižas saimniecei Jakobīnei tas atstātu daudz pievilcīgāku un smeldzīgāku iespaidu par brīvkungu fon Minhauzenu.

 

Iestudējums “Minhauzena precības” Liepājas teātrī

Valdis Lūriņš, Jānis Peters un Valdis Zilveris atdzīvinājuši Mārtiņa Zīverta romantisko sapņotāju un meli Minhauzenu, lai vēlreiz visiem apliecinātu, ka ērkšķaina ceļa galā tiek dāvāts Brīnums, Ulubele un Mīlestība.

Lomās: Mārtiņš Kalita, Everita Pjata, Laura Jeruma, Sigita Jevgļevska, Edgars Pujāts, Armands Kaušelis, Gatis Maliks u. c.

Tuvākā izrāde: 17. septembrī.

 

Viedokļi

Ilga Erba, Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore: “Viegla, pacilājoša izrāde. Lugas materiāls ļoti piemērots šai muzikālās leģendas variācijai. Priecē aktieru ansambļa spēle, ir atbilstoša horeogrāfija. Skatuvi dara acij baudāmu oriģināli kostīmi. Īpaši varētu uzteikt Nariškina un aukles Irmes lomas atveidotājus. Arī Jakobīne bija brīnišķīga. Ļoti patika Minhauzena kalpa spēle. Šī varbūt tā reize, kad galms nospēlē savu karali.”

Benedikts Kalnačs, literatūrzinātnieks: “Tas bija 21. gadsimta Minhauzens. Šī interpretācija noteikti atšķiras no tā, kas bijis iepriekš. Valdis Lūriņš daudz tēmu no sevis licis, bet saglabāta arī Zīverta lugas pamatlīnija. Neraugoties uz to, ka svarīga loma dziesmām un dejām, luga ir uzmanīgi lasīta. Interesantas interpretācijas virknei tēlu, kas jau bija apauguši ar zināmu rutīnu – Uksena, arī Nariškina un Irmes tēlam. Jau Harijs Liepiņš teica – netaisīsim Minhauzenu tik romantisku! Šī varbūt ir viena no pirmajām versijām, kur tas tā arī izdarīts – nav pārliekas romantikas, bet ir pietiekami dziļa emocionalitāte.”

Māra Bērtaite, juriste: “Izrāde patīkami pārsteidza. Priecājos par muzikālajiem aktieriem, labo vokālo sniegumu. Arī scenogrāfiski bija atrasti ļoti labi risinājumi. Prieks, ka šis stāsts, kas nav nesen radīts, nemaz nelikās smagnējs. Ja es būtu vīrietis, tad Jakobīnē varētu iemīlēties – aktrise likās tēlam ļoti atbilstoša.”

ILUTA DREIMANE

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+