“Mini Monē”: britu brīnumbērns, kurš iekarojis pasaules mākslas tirgu 0
Nupat oktobra sākumā Lielbritānijā notika labdarības izsole, kurā, lai atbalstītu bērnus no nelabvēlīgas vides, tika pārdoti apgleznoti pūķi. Viens no ienesīgākajiem izsoles rīkotājiem izrādījās “Ludo” pūķis – to pārdeva par 20 000 mārciņu, un tas iezīmīgs ar faktu, ka autors ir 13 gadus vecs zēns.
Kīrons Viljamsons (Kieron Williamson) izskatās pēc gluži parasta padsmitnieka, tikai viņš nav parasts. Protams, visi bērni zīmē, bet Kīrons nepilnu piecu gadu vecumā sāka gleznot, un jau septiņu gadu vecumā mākslas tirgū nonāca pirmie Kīrona darbi. 19 pasteļa glezniņas tika pārdotas par kopumā 36 000 mārciņu, ļaujot mazā mākslinieka ģimenei pārcelties no šaura divistabu dzīvoklīša virs gāzes uzpildes stacijas uz lauku māju.
Kopš tā laika zēns ir kļuvis par ražīgu mākslinieku un miljonāru, pasteli nomainījis pret eļļas krāsām, un uz viņa izstādēm un darbu izsolēm dodas ne tikai briti, bet arī vācieši, itāļi, amerikāņi, kanādieši un pat japāņi.
Tas, ka Kīrons izvēlas pamatā dabas motīvus, – laikrakstam “The Guardian” viņš aizrautīgi stāstījis par savas ģimenes mājas apkārtnes neparastajām gaismām un krāsām, kas atspoguļojas mitrajā bruģī, – kā arī glezniecības maniere zīmolu kārajai sabiedrībai likusi nodēvēt Kīronu par “mini Monē”.
Zēnu neviens nespiež gleznot, uzsver gan galerijas pārstāvji, gan vecāki. Viņa paša iekšējā nepieciešamība liek pētīt dzimtās Norfolkas un ģimenes iemīļotās atpūtas vietas Kornvolas ainavas, kā arī debesis. Kīronu fascinē debesis, pat futbola spēles laikā viņš ir gatavs apstāties un vērot pāri lidojošus putnu kāšus vai neparastu gaismas atblāzmu, kas diezin vai iepriecina viņa komandasbiedrus.
Tieši Kīrona iekšējā nepieciešamība būt saskarē ar dabu likusi viņu vecākiem pieņemt lēmumu par mājmācību. Māte Mišela, kas ir dēla galvenā skolotāja, novērojusi – Kīrons pats labprātāk iedziļinās priekšmetos vairāk, nekā to prasa skolas programma, un arī viņa desmit gadus vecā māsa Billija Džo, kaut arī, kā vecāki teic, ir “sabiedrisks zaķēns”, tomēr izvēlējusies mājmācību kopā ar brāli.
Mišela ir arī Kīrona kompānijas “Kieron Williamson Ltd.” direktore, savukārt Kīrona tēvs Keits, kurš ir mākslas dīleris, vada mākslas galeriju, pārdodot Kīrona darbus un iepērkot viņa kolekcijai citu autoru gleznas. Kīronam pašam īpaši tuvs šķiet britu ainavists Edvards Sīgo (1910-1974).
Vai tas šķiet neprāts, ka 13 gadus veca zēna ģimene pilnībā nodarbināta viņa labā? Mišela teic, ka diezgan bieži saņem pārmetumus no cilvēkiem, kuri viņus labi nepazīst, par to, ka Kīrons saviem vecākiem maksā algu. “Taču vienīgā alternatīva ir nolīgt kādu citu, un viņš droši vien pieprasītu lielāku atalgojumu,” piebilst Mišela.
Vecāki vienmēr atgādina Kīronam, ka gleznošana ir viņa izvēle. Vai tas, ja zēns pēkšņi pārstātu nodoties mākslai, ģimenei radītu problēmas? “Nedomāju vis,” apgalvo Mišela. “Mēs vienkārši atgrieztos pie plāna A.” Proti, – Keits turpinātu darbu kā galerists, bet Mišela ir diplomēta uztura speciāliste.
Starp citu, brīžos, kad Kīrons neglezno, nemācās un nespēlē futbolu, viņš raksta gotisku šausmu stāstu, kura darbība risinās 1818. gadā. Kas zin, varbūt zēns pievērsīsies rakstniecībai?
Bet iespējams, virsroku ņems lopkopība. Ģimene nopietni apsver iespēju iegādāties nelielu govju ganāmpulku – Šarolē ir Kīrona iecienītākā šķirne, – jo viņš vēlas reiz uzgleznot govis, kas iebridušas strautā. Tādēļ patlaban vecāki ved pārrunas ar apkaimes fermeriem.
Vai tas izklausās mazliet dīvaini? “Jā,” piekrīta Mišela, “visiem tas var nešķist normāli. Bet tāda ir mūsu ikdiena.”
