Latvijā
Izglītība

Pūkaini cimdi vai cirvis izglītības reformētāju rokās. Saruna ar Robertu Ķīli 16


Roberts Ķīlis
Roberts Ķīlis
Foto – Karīna Miezāja

Jau ilgāku laiku izglītības nozares vadītāji sola lielas reformas. Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija arī dažas no tām it kā cenšas īstenot un ministrs Kārlis Šadurskis “bauda” nepopularitāti. Ko par to saka bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis?

R. Ķīlis: Apnicis, ka mani visu laiku velk atpakaļ pie izglītības. Tajā pašā laikā saprotu: savulaik sataisīju tādu troksni, ka tā radīto viļņošanos jūtu jo­projām. Toties es nebiju nepopulārākais ministrs. Kādu brīdi biju pat riktīgos plusos. Tātad tas, ka izglītības ministrs ir nepopulārs, nav likums. Tomēr risks kļūt nepopulāram ir liels. Jo tajā brīdī, kad izglītības ministrs ceļ augšā nozares problēmas, automātiski tiek piesaistīta dažādu sabiedrības grupu interese. Par izglītību visiem ir ko teikt – skolēniem, vecākiem, skolotājiem, pašvaldībām utt. Skolas ir ne tikai vieta, kur iegūst izglītību, bet arī naudas avots. Daļā pašvaldību – arī lepnuma un identitātes avots.

Jā, var rasties sajūta, ka ļoti daudzi izglītībā strādājošie nav apmierināti, jo pārsvarā izskan negatīvi viedokļi, piemēram, par skolotāju algām. Taču patiesībā tie, kuri ir apmierināti, nerunā. Runā tikai neapmierinātie.

Grūti izglītības ministriem iet arī tāpēc, ka izglītībā ieinteresētās puses bieži vien ir ļoti spēcīgas un neatkarīgas: kā lielākās pašvaldības vai universitātes. Piemēram, stingru akreditāciju augstākajā izglītībā neizdevās ieviest augstskolu un politiskā lobija sadarbības dēļ.

Ir maz jomu, ko izglītības ministrs var risināt viens pats. Vienmēr ar kādu jārunā, jāvienojas: ar Finanšu ministriju, ar Pašvaldību savienību.

Šadurskis ķēries pie Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA). Man gan rodas sajūta, ka RPIVA tiks likvidēta, lai varētu teikt, ka ir notikusi augstskolu konsolidācija, un Šadurskis cer, ka vairāk neko šajā jomā no viņa neprasīs.

Ja godīgi jāsaka, tā tas varētu būt. Šadurskis nepieļauj tādas kļūdas, kādas bija man – radīju sev opozīciju lielā daļā augstākās izglītības iestāžu.

Sākotnēji gan ministrijas ierēdņi izteicās, ka RPIVA pievienošana LU ir signāls visām augstskolām, no kā visu ko varēja saprast. Taču ātri vien viedoklis mainījās, ka runa esot tikai par RPIVA. Šadurskis izvēlējās konsolidācijai tieši to augstskolu, par kuras slēgšanu augstākās izglītības nozarē ir zināma vienprātība.

Tā vairs nav diskutējama lieta, ka augstskolas ir jāapvieno. Tādas bļaustīšanās kā manā laikā par to nav. Augstskolas, iespējams, domā, ka ar RPIVA process apstāsies. Es arī pieļauju, ka tādu lēmumu kā par RPIVA vairs nebūs. Toties 2019. gada pro­grammu akreditācija varētu būt stingra. Pēc tās daļā augstskolu būs tik maz programmu, ka tās nomirs dabiskā nāvē.

No otras puses, augstākās izglītības lobijs joprojām ir gana liels. To apliecina tas, ka atkal ir ievēlēta Augstākās izglītības padome, kas, visticamāk, neko nedarīs, kaut tieši šai padomei taču būtu jāizstrādā augstākās izglītības ie­stāžu konsolidācijas plāns. Augstskolām ir izdevīgi, ka ir šāda padome, kas no tām neko neprasa.

Domāju, ka Eiropas struktūrfondu finansējums tiek pārāk maz izmantots, lai motivētu sakārtot skolu un augstskolu tīklu. Un kāpēc tas netiek vairāk izmantots, lai veicinātu institūciju sadarbību? Piemēram, nosakot, ka augstskolas var saņemt šo finansējumu, ja veido kopīgas doktorantūras studiju pro­grammas. Tas būtu ar pūkainiem cimdiem, nevis ar cirvi, kā tas varēja būt manā laikā. Ja sistēmas sakārtošana notiktu ar finanšu pīrāgu palīdzību, droši vien neviens ministra demisiju neprasītu.

Jūs pats pieminējāt to cirvi. Ar to draudējāt: runājāt par augstskolu konsolidēšanu, tomēr nevienu augstskolu neapvienojāt un neslēdzāt. Ministrs Šadurksis neko daudz par konsolidāciju nerunāja, bet nu virza lēmumu par RPIVA pievienošanu Latvijas Universitātei (LU). Vai viņš tagad veic tās reformas, ko iesākāt, vai arī dara pavisam ko citu?

Šadurskis īsteno pavisam cita veida politiku. Es neesmu tādas politikas pārstāvis. Iespējams, tas izskaidro to, kāpēc šodien es jums pretī sēžu džemperī un man vairs nav preses sekretāra.

Man likās, ka pareizi ir darīt tā: vispirms ir diskusijas par to, kādas pārmaiņas nepieciešamas, lai rodas redzējums, kas ir pamats reformām. Gribēju sakārtot sistēmu vienlaikus ar struktūrfondu ietecēšanu sistēmā. Tas bija mans stratēģiskais redzējums.

Vēlējos, lai studiju programmas tiktu neatkarīgi subjektīvi izvērtētas. Konkursā uzvarēja atbilstoša vācu aģentūra, taču pie vērtēšanas tā arī netika. Tas bija viens no manas demisijas iemesliem, jo programmu akreditācija notika tā, ka es to nebūtu varējis parakstīt. Akreditācijai vajadzēja atsijāt 300 – 400 programmas, bet tā atsijāja tikai dažus desmitus.

Kādi, jūsuprāt, varētu būt zemūdens akmeņi lēmumam par RPIVA? Iespējams, ne velti LU rektors Indriķis Muižnieks universitātes administrācijā darbā pieņēmis divas bijušās ministres – Inu Druvieti un Baibu Broku.

Un esošā Ministru prezidenta dzīvesbiedri Laini Kučinsku iecēlis par LU Komunikācijas departamenta vadītāju! Kad paskatījos uz Muižnieka komandu, nodomāju: nu vāks, tas gan ir spēcīgs signāls.

Es tomēr brīnos, ka Šadurskis nedara vēl ko vairāk. Viņš jau ir visnepopulārākais ministrs, viņam vairs nav ko zaudēt.

RPIVA nav vienīgais gadījums, kad Šadurskis izvēlējies neveikt būtiskas reformas, bet tomēr kaut ko izdarīt. Piemēram, jaunajam skolotāju atalgojuma modelim vajadzēja kļūt par skolotāju motivācijas pro­grammas sastāvdaļu. Taču Šadurskis izvēlējās grāmatvedisku reformu, kurā mainīts faktiski ir tikai algu aprēķināšanas veids, bet ne būtība. Nav izstrādāta sistēma, kādā vērtēt skolotāju darba kvalitāti. Nav izveidota trepe, kā saskaņā ar kvalitāti pieaugs viņu atalgojums.

Diemžēl ir jau otrā reize, kad neizmantojam iespēju būtiski mainīt izglītības sistēmu. Pirmā neizmantotā iespēja bija tad, kad bija ekonomiskā krīze.

Toreiz ieviesa principu “Nauda seko skolēnam”, kas gan bija diezgan radikāli.

Nu jā, to ieviesa, bet daudz kas cits tika palaists garām, piemēram, attiecībā uz augstāko izglītību. Naudas tāpat tobrīd nebija, lai finansētu visu, tāpēc politiskā līmenī daudz ko varēja dabūt cauri.

Tagad savukārt ir naudas laiks: IKP aug, ir struktūrfondi, ko var ieguldīt pārmaiņās. Citāds, bet atkal labvēlīgs laiks reformām. Vajadzētu apjomīgu, izsmeļošu redzējumu, kā tuvākajos 5 – 10 gados attīstīsies augstākā izglītība. Tā vietā ir tikai nesagatavota RPIVA un LU konsolidācija, kas izskatās pat pēc tāda kā testa gājiena, kam varētu arī noraut kliņķi un neko beigās neizdarīt.

Bet šāda konsolidācija jau nav vienīgais ceļš, kā kārtot augstākās izglītības sistēmu. Maigāks ceļš ir konsorciju variants, kāds ir Francijā. Tur augstskolas var palikt neatkarīgas vienības, mierīgi mācīt savus bakalaurus, tomēr maģistra un doktora studijas jau ir apvienotas. Arī izglītības nozarē šobrīd piecās dažādās augstskolās var iegūt doktora grādu. Tas ir par daudz!

Tomēr daļa Šadurska “draudu” arī ir pietiekami nopietni: gan mācību gada pagarināšana, gan sešgadnieki skolā.

Domāju, ka neko no tā viņš nepagūs īstenot. Partneri koalīcijā nobīsies no politiskā trokšņa, ko šādi lēmumi varētu izraisīt.

Izmaiņas Izglītības likumā, kas attiecas uz sešgadniekiem, Šadurskis sola jau līdz Lieldienām aiznest uz Saeimu.

Lai tik nes! Tai jau visu ko var nest. Visādus idiotismus pieņem.

Par kādiem idiotismiem runājat?

Par lojalitātes grozījumiem Izglītības likumā.

Vai domājat, ka skolās nav problēmu, ko šie grozījumi varētu risināt?

Neilgi pirms tam, kad stājos amatā, bija Valsts valodas aģentūras pētījums, kas atklāja, ka mazākumtautību skolās nav lojalitātes trūkuma. Drīzāk tur pret valsti bija mērojams mērens, kaut kritisks, pozitīvisms. Grozījumi rada rīku, ar kuru var selektīvi sodīt konkrētus skolotājus. Tas būtu ne jau taisnības, bet kādu citu iemeslu dēļ.

Bet, runājot par sešgadniekiem, tāds lēmums jau bija tapis pirms vairākiem gadiem, un es kā ministrs to atsaucu, jo izglītības nozares eksperti teica, ka skolas telpas un arī mācīšanās veids nav piemērots sešgadniekiem. Runa nav par ideju kā tādu, taču to nevar ieviest strauji.

Ko sakāt par skolu tīkla sakārtošanu? Kādai jābūt šai reformai?

Nepieciešamas divas dažādas skolu finansēšanas sistēmas: viena mazajām skolām un cita – pārējām. Vispirms gan jāsaprot, kuras ir tās mazās skolas, kas noteikti jāsaglabā – vai nu tāpēc, ka tā ir stratēģiski svarīgā vietā, vai tāpēc, ka cita skola pārāk tālu, vai tāpēc, ka tur ir augsta izglītības kvalitāte, vai kas cits īpašs. Ja skola ir vajadzīga, bet kvalitātes tur nav, ir pastiprināti jāstrādā, lai šī kvalitāte būtu.

Starp citu, izglītības kvalitāti nevar mērīt tikai pēc eksāmenu un starptautiskā PISA pētījuma uzdevumu rezultātiem. Attīstītajās valstīs izglītības kvalitātē iekļaujas arī, piemēram, emocionālā inteliģence, spēja sadarboties.

Mārīte Seile sacīja, ka politikai nav bijusi piemērota, jo nav gatava melot vai teikt puspatiesības. Vai jūs ministra amatā esat melojis vai noklusējis ko būtisku?

Saistītie raksti

(Ilga pauze). Es mēģinu atcerēties… Tā kā joprojām strādāju pie grāmatas, tad esmu pārskatījis savas runas. Domāju, ka priekš politiķa esmu teicis pat pārāk daudz taisnības. Iespējams, bija lietas, ko nevajadzēja teikt.

Jūs jau vairākus gadus solāt, ka uzrakstīsiet grāmatu. Kad būs gatava?

Grāmata būs. Taču secināju, ka mana iesaiste procesos bijusi pārāk liela, lai turpinātu to rakstīt kā antropoloģisku grāmatu, kāda bija sākotnējā iecere. Grāmatā atspoguļoju dažādas sabiedrības grupas un viņu darbību noteiktās situācijās. Tādas grāmatas top ilgākā laika posmā.

LA.lv