Pūkaini cimdi vai cirvis izglītības reformētāju rokās. Saruna ar Robertu Ķīli 5
Jau ilgāku laiku izglītības nozares vadītāji sola lielas reformas. Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija arī dažas no tām it kā cenšas īstenot un ministrs Kārlis Šadurskis “bauda” nepopularitāti. Ko par to saka bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis?
R. Ķīlis: Apnicis, ka mani visu laiku velk atpakaļ pie izglītības. Tajā pašā laikā saprotu: savulaik sataisīju tādu troksni, ka tā radīto viļņošanos jūtu joprojām. Toties es nebiju nepopulārākais ministrs. Kādu brīdi biju pat riktīgos plusos. Tātad tas, ka izglītības ministrs ir nepopulārs, nav likums. Tomēr risks kļūt nepopulāram ir liels. Jo tajā brīdī, kad izglītības ministrs ceļ augšā nozares problēmas, automātiski tiek piesaistīta dažādu sabiedrības grupu interese. Par izglītību visiem ir ko teikt – skolēniem, vecākiem, skolotājiem, pašvaldībām utt. Skolas ir ne tikai vieta, kur iegūst izglītību, bet arī naudas avots. Daļā pašvaldību – arī lepnuma un identitātes avots.
Jā, var rasties sajūta, ka ļoti daudzi izglītībā strādājošie nav apmierināti, jo pārsvarā izskan negatīvi viedokļi, piemēram, par skolotāju algām. Taču patiesībā tie, kuri ir apmierināti, nerunā. Runā tikai neapmierinātie.
Grūti izglītības ministriem iet arī tāpēc, ka izglītībā ieinteresētās puses bieži vien ir ļoti spēcīgas un neatkarīgas: kā lielākās pašvaldības vai universitātes. Piemēram, stingru akreditāciju augstākajā izglītībā neizdevās ieviest augstskolu un politiskā lobija sadarbības dēļ.
Ir maz jomu, ko izglītības ministrs var risināt viens pats. Vienmēr ar kādu jārunā, jāvienojas: ar Finanšu ministriju, ar Pašvaldību savienību.
