Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. marts, 2012
Drukāt

Ministres paraugstunda rakstniekiem


grende3_km_9

“Latvijas Avīzes” sarīkotajā apaļajā galdā, kurā piedalījās kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende un rakstniecības pārstāvji, panākta vienošanās par kopīgas darba grupas izveidi, lai latviešu kultūru un valodu atzītu par prioritātēm Nacionālās attīstības plānā (NAP) 2014. – 2020. gadam.


 

Apaļā galda diskusijā piedalījās kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, dzejnieki Liāna Langa un Jānis Vādons, rakstniece Inga Jēruma, Latvijas Literatūras centra direktors Jānis Oga un Latvijas Grāmatniecības padomes priekšsēdētāja Renāte Punka. Diskusijas mērķis bija vēlreiz atgriezties pie jautājumiem, kurus rakstnieki uzdeva kultūras ministrei Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas sēdē, un izprast, kā ministre plāno uzlabot stāvokli nozarē.

 

L. Kusiņa: – Rakstnieki ir izvirzījuši savas prasības kultūras ministrei. Vai kopsavilksiet problēmu loku, ko vēlaties risināt ar prasīto 300 000 latu palīdzību?

L. Langa: – Mūsu cīņu par kultūru sabiedrība saprot vulgārā līmenī – mēs prasām algu… Rakstnieki neprasa algu sev, viņi visus divdesmit neatkarības gadus ir rakstījuši ziedojoties, taču jāsaprot, ka bez literatūras nav iespējams attīstīt valodu.

I. Jēruma: – Patlaban Latvijā valodas izpratnes līmenis ir sasniedzis kritiski zemu punktu. Ja paklausās, kā runā televīzijā, kā tulko filmas, un palasa uzrakstus ielās, pārņem šausmas.

J. Oga: – Lielākais absurds ir tas, ka oriģinālliteratūras un vērtīgo tulkojumu tirāžas ir divas un pat četras reizes mazākas nekā bibliotēku un skolu skaits, nemaz nerunājot par to, ka šādām grāmatām būtu jābūt katra literatūras skolotāja plauktā. Risinājums izdevējiem un arī rakstniekiem varētu būt konkrēts iepirkums.

R. Punka: – Problēma tā, ka skolu programmās iekļauti tikai literāro darbu fragmenti, skolotājus vairs negatavo darbam ar saturu, bet māca tikai metodiku, un viņi nepārzina mūsdienu literatūras ainu – ne latviešu, ne pasaules.

L. Langa: – Tas nozīmē, ka nepieciešama diskusiju platforma starp Izglītības un zinātnes ministriju un Kultūras ministriju.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Pirms referenduma notika interesantas diskusijas ar intelektuāļiem, ko darīt pēc tam. Mani patiesi pārsteidza atziņa, ka latviešu un krievu skolās ir atšķirīgs izglītības saturs.

 

Tādēļ ar IZM noteikti jārunā, ka nepieciešams noteikt zināšanu apjomu – varam to saukt par kultūras kanonu –, kas jāzina ikvienam, lai viņš būtu beidzis latviešu, lietuviešu, poļu vai krievu skolu. Kādi vēl ir ceļi, lai mainītu sabiedrības uzvedību, lai vairāk sāktu pirkt un lasīt latviešu literatūru?

 

L. Langa: – Jāmaina valsts attieksme pret kultūru, izceļot valodu, rakstniecību, grāmatniecību kā prioritāras nozares, kas pēdējos divdesmit gados diemžēl par maz novērtētas un atbalstītas. Valoda ir nācijas svarīgākā banka. Ja sabrūk finanšu banka, nācija dzīvos, bet, ja sabrūk valodas banka, tauta vairs nedzīvo.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Sākot strādāt pie jaunā NAP, nolēmu to izlasīt vēlreiz ar šīsdienas acīm un, sev par lielu pārsteigumu, atklāju, ka Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2020. – 2030., izrādās, kultūra, valoda, identitāte – tieši tas, par ko iestājaties, – ierakstīts kā prioritārs uzdevums. Ar šo dokumentu esmu gatava apbraukāt visas pašvaldības, jau esmu sākusi to darīt, un jautāt viņiem: jūs maksājat 1,5 miljonus latu par grāmatu iegādi. Vai pirmās grāmatas, ko tur iegādājas, ir latviešu autoru sarakstītas?

L. Kusiņa: – Ja valsts neiegulda nekādus līdzekļus grāmatu iegādei, ko tā var prasīt no pašvaldībām?

Ž. Jaunzeme-Grende: – Es aicinātu vienmēr lietot jēdzienu “publiskie līdzekļi”. Ja esam izvēlējušies taktiku, ka grāmatas publiskajām bibliotēkām iegādājas pašvaldības, par to gadā tērējot 1,5 miljonus latu, tad kādas tieši grāmatas tās ir? Ja esošajā sistēmā ieliksim citus līdzekļus – teiksim, 300 000 latu –, kurus minējāt Saeimas komisijā, nauda tik un tā nenonāks pie rakstniekiem. Mums jāmaina uzvedība, jo pirmais jautājums, kas radīsies: cik tad vajag, lai mēs sasniegtu mērķi, kurā latviešu valoda ir prioritāte?

J. Oga: – Tā kā Bibliotēku likums nenosaka, kā publiskās bibliotēkas veido savus fondus, tad tas ir katras pašvaldības ziņā. Bet tas, cik naudas vajadzētu iepirkumam, ir puslīdz zināms.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Pastāstiet, kur jūs šos skaitļus dabūjāt? Es cenšos atbildēt uz jautājumu, cik šim mērķim vajag 2013. gadā, un man nav atbildes.

J. Oga: – Modeļi var būt dažādi. Par pamatu varētu ņemt, teiksim, to, ka ir aptuveni 800 publisko bibliotēku un vairāk nekā tūkstotis skolu bibliotēku. Lai nodrošinātu kultūras pieejamību ikvienam iedzīvotājam, mums būtu jāpieņem, ka ikvienā no šīm bibliotēkām jābūt vismaz vienam, vēlams, diviem eksemplāriem no katras par vērtīgu atzītas grāmatas.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Ļoti labs punkts. Mēs runājam par valodu, rakstniekiem un bibliotēkām, bet vajadzētu šajā lokā iekļaut vēl vienu personu – Latvijas iedzīvotāju.

 

Valsts jau iegulda nevis rakstniekā vai bibliotēkā, bet gan iedzīvotājā. Šobrīd vācam datus no pašvaldībām un bibliotēkām, lai saprastu, kā tas var būt, ka, ieguldot grāmatu iepirkumā aptuveni divus miljonus latu, nejūtam uzlabojumu. Cik vēl jāiegulda, lai Latvijas iedzīvotājs saņemtu nacionālu, profesionālu un pieejamu literatūras pakalpojumu?

 

L. Langa: – Nu kaut vai tikpat cik Igaunijā. Kāpēc mēs nevaram balstīties uz Igaunijas modeli?

Ž. Jaunzeme-Grende: – Es nevaru aiziet uz valdību un teikt: darīsim kā Igaunijā. Tad nepieciešams nākotnes modelis, jāsaprot, ko tajā iegūs iedzīvotāji. Iezīmēsim stāvokli, ko gribam sasniegt, tad vietu, kur esam, un tad ejam maziem solīšiem – mainām Ministru kabineta noteikumus, izveidojam vērtīgo grāmatu sarakstu, pierunājam bibliotēkas pirkt tieši šīs grāmatas. Tad arī redzēsim, cik vajag, lai sasniegtu optimālo stāvokli.

Šobrīd rit Nacionālā attīstības plāna veidošana, un tas noteiks turpmākos septiņus gadus. Pirmajai redakcijai jābūt gatavai līdz Jāņiem, un tajā mums ļoti gudrā, igauniski gudrā veidā jābūt iekšā. Šobrīd kopējā gaisotne tam vēl nav gatava, bet mums tas jāpanāk. Labā ziņa – valdība apņēmusies, lai visa nauda sekotu NAP, kas līdz šim nenotika. Mums jāfokusējas uz 2013. – 2015. gada budžetu – man ir dažas idejas šim gadam aptuveni 100 000 latu apjomā, bet iemest tos esošajā sistēmā, lai pazūd, būtu muļķīgi.

J. Vādons: – No rakstnieku puses atbilde nav sarežģīta, to rāda Igaunijas modelis – kaut cik adekvāts VKKF finansējums un nepastarpināts atbalsts rakstniecībai radošo stipendiju veidā.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Mēs ministrijā cīnāmies, lai NAP tiktu iekļautas radošās industrijas – tas varētu interesēt grāmatniekus, šai sadaļai būs Eiropas nauda, un otra būs vērtību sadaļa. Ir svarīgi, lai arī jūs par to runātu. Bet, ja teiksiet: “Dodiet mums 300 000 latu” vai: “Lai būtu kā Igaunijā”, jūs nesadzirdēs. Rakstnieki šobrīd runā tikai par naudu, es aicinu runāt par saturu.

L. Langa: – Nevajag visu reducēt līdz tam, ka mēs prasām naudu.

 

Rakstniekiem vajag stipendijas, lai taptu grāmatas, nepieciešama kultūras periodika, nepieciešams bibliotēku iepirkums – un tas nekādi nevar būt mazāks par šiem 300 000 latu, ko ar jums jau apspriedām. Jūs taču piekritīsiet, ka nav normāla situācija, ja mums iznāk viens literārs žurnāls četrreiz gadā, kamēr Igaunijā ir septiņi ikmēneša literārie žurnāli…

 

Ž. Jaunzeme-Grende: – Mums jāredz, ko tas dos iedzīvotājiem. Labums būs, ja teiksim: izdosim četrus, piecus, septiņus žurnālus, un no katriem tūkstoš iedzīvotājiem to izlasīs simts, tad bērniem skolā lasītprasme uzlabosies no vidēja līmeņa līdz augstam. Mēs nedabūsim naudu, ja nerunāsim valstiskā valodā.

J. Vādons: – Jā, bet ir svarīgi, lai valsts parāda savu attieksmi: ir ieguldījums, un ir arī panākumi.

L. Langa: – Visur civilizētajā pasaulē ir zināma kultūras nozīme. Pie mums nevienam nav jāpierāda, kādēļ jāpiešķir nauda sportam, turklāt jauniešu sports paliek pēdējā vietā aiz dažādiem privātiem klubiem un afroamerikāņu basketbolistu iegādes, bet, tiklīdz runa par kultūru, tā – pierādiet! Tad pateiksim atklāti, ka mums ir barbaru valsts!

I. Jēruma: – Vai pastāv cerība, ka atgriezīsimies pie VKKF finansēšana modeļa no akcīzes nodokļa?

Ž. Jaunzeme-Grende: – Tas nevar notikt, kamēr neesam atdevuši naudu starptautiskajiem aizdevējiem, jo ir noteikts, ka nedrīkst būt speciālie budžeti.

 

Nevajag sisties ar galvu sienā. Domāsim citus variantus, es redzu vairākus ceļus, kā palielināt VKKF finansējumu.

 

J. Oga: – Valdības rīcības plānā ir ierakstīts: “Izvērtēt iespēju nodrošināt VKKF neatkarību, atjaunojot VKKF finansējuma sistēmu.”

Ž. Jaunzeme-Grende: – Jā, taču iespējami arī citi ceļi. Piemēram, patlaban visas valsts kapitālsabiedrības desmit procentus peļņas novirza sportam. Bet tiek runāts, ka šo summu varētu sadalīt vienādās daļās sportam, kultūrai un ziedot.lv. Mūsu uzdevums ir panākt, lai šī sistēma nostiprinātos. Otrkārt, varam VKKF budžetu piesiet pie akcīzes netieši, sakot – no akcīzes ienāk tik un tik, tad attiecīgu summu arī piešķirsim VKKF. Taču jāskatās, cik ētiski tas būtu. Trešais ir jaukts variants, kad VKKF budžetu piesien nevis akcīzei, bet kādam citam nodoklim. Un vēl – mēs mēdzam nodalīt valsts un pašvaldības budžetus, it kā tās būtu divas dažādas pasaules. Bet tā nav. Pasaulē patlaban notiek virzība uz to, lai valstij paliktu arvien mazāk funkciju, pēc būtības valstij jābūt tikai godīgam tiesnesim. Patlaban nodokļi sadalās 20% pašvaldībai, 80% valstij. Ar laiku proporcijai būtu jāmainās, jo cilvēki pirmkārt dzīvo pašvaldībās. Kultūrai ir svarīgi, ka proporcija dalās par labu pašvaldībai. Valsts uzdevums būtu pateikt, kāda ir kultūrpolitika, ka identitāte ir vērtība, un pašvaldības pēc šāda uzstādījumu vadās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+