Egils Līcītis: Kā tas Belēvičs atkal ieberzies! 11
Beidzamajā laikā viss steidzamāk drukājamais attiecas uz veselības ministru Gunti Belēviču. Darbojas kā tāds dūmenis, kas izmet sodrējus, – viss, ko dara Belēvičs, ir greizi šķērss. Viņš ir sabiedrības izklaidētājs pret savu gribu. Te devies komandējumā uz Turkmenistānu ar savu biroja vadītāju, ko laikam taču bildinājis, te izrakstījis aplamas receptes par veselības aprūpes sistēmas uzlabošanu – un, starp citu, Straujumas kabinetā nobalsojis stingri “nē” papildu bēgļu uzņemšanai, tāpēc vien neveselīgs. Lūk, piemēram, no skapja iznācis ārlietu ministrs drīkst valkāt līdzi uz ārzemēm savu biroja vadītāju un citi Straujumas padotie arī, bet taisni Belēvičs, lai kaut dziļā Turkmenistānā ar dzīvesbiedreni noziedējis, allažiņ ieberzīsies grūti paskaidrojamās nepatikšanās. Itin kā viņš nedarīs nekā neatļauta, tomēr cilvēki ar mēslu metamām dakšām ir klāt.
Kā tad politiķi paņem ministra vagu? Papriekšu cilvēka vaigā parādās liels gaišums, kad viņš nonāk ministra krēslā. Tas ir darbošanās prieks – padodiet viņam tik lāpstu, grābekli (un šmeiseri), un viņš sakārtos sistēmu, lai vai tā būtu veselības, tieslietu vai kultūras. Tādējādi uzskrūvēts valsts darbinieks ņemas (piemēram, novāc neatliekamās palīdzības auto īres pārliecīgas dārdzības slogu valsts budžetā), kamēr itin drīz satiekas ar efektīgu pretestību. Ē, kā tad vecs medikamentu tirgotājs nelobēs savu nozari? Vai – ziniet, “Vienotībai” nepatīk, kā Belēvičs darbojas. Vai arī – kur gan tāds veselības ministrs, gandrīz kā dzejnieks.
Kas attiecas uz “Vienotību” viņiem vajadzētu pārlūkot pašiem savu ministru kvalitātes. Piemēram, ja iekšlietu ministrs Kozlovskis, skaidri nostājies “Saskaņas” pusē, nodara mums starptautiski kaunu Ukrainas neatkarības cīnītāju priekšā, tad “Vienotībai” vajadzētu skaitīt pātarus savā baznīcā, nevis līst svešā. Pateikšu skarbi vairāk – daļa no ministriem ir vienkārši lupatas, kas neuzņemsies it nekādu atbildību. Protams, šiem puišiem ir nepieciešama uzmanība. Viņi varētu ilgstoši neēst, lai tiktu pie filmēšanās televīzijā, bet tai pašā laikā visas politiskās blablabla runas ir bez darbu seguma. Nevainosim Laimdotas kundzi, omīti, kad daudzi cilvēki vērtē, ka valstī ieviesies lielā mērā bardaks un pietrūkst stingrākas rokas. Viņas kabinetā nosūtītie politiķi paši ir zīdāmi ministri, kas skaitās pieauguši cilvēki un īsās bikses vairs nevalkā.
Okei, dragāsim ar lielgabalu lodēm pa Belēviču, kurš rīkojas pret pieņemtiem normatīviem un ētiskas uzvedības ABC. Tas ir vīrs pa rokai, jo nav akurāt bezdarbīgs, pie tam runīgs. Nu un, ka ir ministri – nozares kapteiņi nulles! Viņi klusi un draudzīgi darbojas priekš tautas kā folksvāgeni bez kaitīgas izplūdes gāzes emisijas. Viņi nepasper soli ne pa labi, ne pa kreisi ārpus partijas čučhē mācības ietvariem. Čučhē mācība ministriem māca – nekad nerunā bez pī–er speciālistu, politiķu zīmolvežu padoma. Nekad nesaki to, ko domā, runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Krāmējiet vien pa galvu Belēvičam. Dodiet, ka zvaigznītes šķīst no paura! Tas būs par atgādināšanu citiem ministriem – nekad neaizej no uguns drošā sabiedrisko attiecību meistardziedoņu aplenkuma, maksā, lai tevi nesasmērē, un būsi tīri ciešams vecis. Nekādas vētras tev neskries pāri un neapskādēs.
