Kultūra
Kultūrpolitika

Aivars Eipurs: Ministru gaidot1


Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto: Karīna Miezāja

Pirms nedēļas gan partijas “VL”/”TB”/LNNK valde, gan Saeimas frakcija atsevišķos balsojumos vienbalsīgi lēma par atbalstu Naurim Puntulim kā potenciālajam kultūras ministram. Pēc partijas valdes sēdes partijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars žurnālistiem teica, ka uz šo amatu bijusi liela konkurence, tostarp no partijas biedru vidus un ar partiju nesaistītu cilvēku vidus.

Iespējams, ka Nauris Puntulis būs labs kultūras ministrs, taču Dzintara teiktais par konkurenci no partijas biedru vidus gan ir tukša retorika. Te atkal kā bumerangs nāk atpakaļ tas, ka lielais vairākums lepojas ar to, ka nav nevienā partijā. Ja cilvēki būtu iestājušies tajās partijās, par kurām gāja balsot, tad mums gan jau būtu vairāki desmiti kultūras cilvēku klāt arī partijā, no kuras nāks jaunais kultūras ministrs.

Partija nav bubulis, tā ir daļa sabiedrības, pie mums drīzāk grupa, kuru vieno uzskati un mērķi. Cilvēki pārāk saista jēdzienu “partija” ar okupācijas laika komunistisko partiju. Taču tas nekādi nav sasaistāms ar kritisku prātu.

Par augšminēto liecina arī tie, kuri lepni saka, ka viņi nupat ir savā pirmajā partijā. Tostarp arī es. Taču nekas slikts, ja būtu arī otrajā. Nu, nesanāca, vīlāties jaunajos līderos vai jutāt, ka jūsu uzskati tomēr atšķiras, bet gribat iesaistīties – ejiet tur, kur prāta radniecība!

Staigātāji? Nu, tie būs tie, kuri jau pabijuši trīs četrās un vairāk partijās. Kopumā tikai nedaudz vairāk kā 1% Latvijas iedzīvotāju ir kādas partijas biedri.

Gan Igaunijā, gan Lietuvā partijās ir vairāk nekā 4% iedzīvotāju, bet Lietuvas lielākajā partijā ir gandrīz tikpat daudz biedru kā visās Latvijas partijās kopā. Rietumeiropas valstīs pārsvarā partijās ir iestājušies 5–11% iedzīvotāju.

Pirms pāris dienām cits ministrs trāpīgi secināja, ka pie mums Rubikonu ir pārgājis tikai 1% pilsoņu, un tie tad arī ir politiski iesaistītie.

Pārējie 99% paliek, Rubikonu nepārgājuši, un ir vienkārši sociāli norūpējušies…

Un ko tas dod, ka tu esi sociāli norūpējies, ja pie tā viss arī apstājas? Daudz lielāks biedru skaits partijās tomēr nozīmē ciešākas attiecības starp politiķiem un sabiedrību.

Bet nu atpakaļ pie kultūras. Simtgades svinības bija uz Daces Melbārdes pleciem, un nav īsta pamata teikt, ka neizdevās. Daudzreiz var vēl labāk, taču arī naudas un cilvēku resursi ir tādi, kādi ir. Varētu likties, ka jaunajam ministram būs vieglākas dienas, taču vismaz sākumā ne, jo… Kur cels akustisko koncertzāli? Uz dambja nav nepieciešams un pārāk dārgi, celtniecības procesā sadārdzināsies divtik.

Kāda mana paziņa, kura sarūpē sev ķibeles, mēdz teikt: “Citi uz grābekļiem vienkārši uzkāpj, bet es uz tiem dejoju valsi!” Vai mums šo valsi vajag? Nē, taču.

Apsveicami, ka protesta avangardā nāk tie, kuriem koncertzāli vajag visvairāk, – mūziķi.

Un iedomājieties, kā izskatīsies Daugava Rīgas vidū, ja vienlaikus vairākus gadus tiks celta Nacionālā jeb Rīgas akustiskā koncertzāle uz AB dambja un turpat tālāk – Baltijas dzelzceļa tilts.

Tas, protams, ir vēsturiski, ka Rīgas Kongresu namā noticis Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress un arī interfrontes dibināšanas kongress. Jau atkal piemineklis? Vēstures? Vai tad arī arhitektūras? Hmm… sārtais dolomīts, vara skārds… Varbūt tomēr vēsturiski izšķirsimies Kongresu namu nojaukt? Tā ir brīnišķīga vieta koncertzālei. Tā ir iespēja Rīgas domei. Vai tiešām lēmumi ir akmenī iecirsti? Māra Bērziņa Gūtenmorgens teiktu: “Kā paskatās…”

Kas vēl? Jāturpina simtgades izrāviens latviešu literatūras tulkošanā un izdošanā ārzemēs. Arī turpmāk jānodrošina drukātās literārās periodikas (“Kultūrzīmju grāmatplaukts” – divreiz mēnesī, laikraksts “Konteksts” – ik mēnesi, žurnāls “Domuzīme” – ik ceturksni) iznākšana līdztekus portāliem.

Dzejniekiem un prozaiķiem, tāpat tulkotājiem un atdzejotājiem, jābūt regulārai iespējai publicēt savus oriģināldarbus, tāpat latviskojumus, un saņemt par to honorārus.

Savukārt kritiķiem un esejistiem arī jāsaņem adekvāta atlīdzība par publikāciju, jo talants, zināšanas un pūles nav izmērāmi vienkārši zīmju skaitā. Periodika ir literārā procesa asinsrite. Tā ir arī tilts uz grāmatu kvalitāti.

LA.lv