×
Mobilā versija
Brīdinājums +21.6°C
Rasma, Rasa, Maira
Trešdiena, 20. jūnijs, 2018
25. maijs, 2018
Drukāt

Mirdza, Milvi, Tuike, Žiba: personvārdu tradīcijas septiņās valodās (2)

Personīgā arhīva fotoPersonīgā arhīva foto

Priekšvārdu paralēles latviešu un kaimiņtautu valodās: Puķe un Ziedīte – mums, igauņiem – Kanni, somiem – Kukka, lietuviešiem – Gèlè, krieviem – Цвeтa, vāciešiem – Blomma…

Nesen publicētajā valodnieka Paula Baloža monogrāfijā “Ne tikai Bērziņš, Kalniņš, Ozoliņš…” analizēti 780 latviešu priekšvārdi un salīdzināti ar igauņu, somu, lietuviešu, poļu, krievu un vācu personvārdiem. Pavisam pētījumā izmantoti 1980 priekšvārdi, kā arī ap 3 800 Latvijā sastopamo uzvārdu un vēl ap 10 000 citu tautu uzvārdu.

Tā, piemēram, viens cilvēka ārējo izskatu raksturojošu personvārdu salīdzinājuma paraugs: latviešiem ir Mirdza, Mirga, Marga, Lāsma, Vizulis, Vizols, Zaiga un Zaigonis, savukārt igauņiem Hele (vārda semantika – gaišs, spilgts, skaidrs), Milvi (gaišs, spīdošs), Ere (spilgts), Ergas (spilgts, gaišs, centīgs), Ergav (spilgts, karsts, degošs), Valev (balts, gaišs, spilgts), Valve (balts, gaišs, spīdošs). Somiem ir priekšvārds Tuike ar semantiku mirdzēšana un Leimu (mirdzums). Lietuviešu valodā atrodam vārdus Mirga, Žiba, Žybantas, Žybartas, Žubartè, Žibuolè, Žibutè.

Pauls Balodis ir devis ieskatu kā latviešu, tā kaimiņtautu priekšvārdu un uzvārdu sistēmu attīstībā un pētniecībā. Viņš raksta, ka vissenākie latviešu vārdi varēja būt debess objektu, koku, puķu, putnu, zvēru nosaukumi. Ap 13. gadsimtu Latvijas teritorijā sākas kristīgās ticības laikmets ar tam raksturīgajiem svēto vārdiem. Somijā kristīgo vārdu kopums zināms kopš 11. gadsimta.

Grāmatā pieminēti 1923. gadā Ausekļa ieteiktie krustāmie vārdi. To vidū ir gan tādi pazīstami vārdi kā Miervaldis, Spodra, Milda, Mirdza, Valda, Lauma, Viesturs, Imants, Marģers, gan arī vārdi, kuri mūsdienās šķiet neparasti. Piemēram – Brīvaitis, Tautgodis, Saldmiers, Glaima, Burtons, Valdons, Puķaja, Mīlvaris, Medainis, Rūriķis, Varabalss, Zeltsprodze, Zvaigstīgs, Dievredzis, Ziedokla, Krietniņš, Lēnprāts, Strāduls, Svētredzis.

Rakstot par uzvārdu pētniecības vēsturi, P. Balodis citē valodnieka Ernesta Bleses 1929. gadā izteikto secinājumu: “Mūsu dienās īsti latviskos uzvārdu ir tikai drusku vairāk par pusi no visiem uzvārdiem, pārējie ir sveši – vācu, krievu, poļu u.c.”. Savukārt Velta Staltmane 1981. gadā izdotā monogrāfijā “Latviešu antroponīmija. Uzvārdi” vēstīja, ka pēc viņas pētījumiem, tikai apmēram 34 procentus no latviešu uzvārdiem var uzskatīt par latviskas cilmes vārdiem.

Mums viens no cilvēka augumu raksturojošiem uzvārdiem ir “Mazais” (tāpat arī Maziņš, Mazītis, Mazulis, Madžulis un Mazvīriņš); igauņiem atbilstīgi ir Väike, Väikene, somiem – Vähä, Vähälä (arī Pieni- (tikai salikteņos)); lietuviešiem – Mažeika, Mažuika, Mažukaitis, Mažukna, Mažis, Mažeikis, Mažinskas, Mažuta, Mažutis, Mažiukas, Maželis, Mažilis, Mažylis, Mažiulis, Mažulytis, Mažulaitis, Mažulevičius, Mažulis. Poļiem ir uzvārdi Mały, Małysz, Małek. Krieviem – Maлов, Малыгин, Малишев, Малышкин, Малыкин, Малыхин, фурсов (фурсик – zema auguma cilvēks). Vācu valodā – Klein, Kleine, Kleinen, Kleiner, Kleinert, Kleeman, Kleen, Kleinecke, Kleinicke, Kleinke, Kleinmann.

Pauls Balodis analizējamo materiālu radis citu tautu uzvārdu etimoloģijas vārdnīcās – tādas ir somiem, lietuviešiem, krieviem, lietuviešiem, vāciešiem un poļiem. “Igauņu uzvārdi vēl tiek apkopoti: pie to analīzes Tallinā strādā Annika Husara, bet Tartu – Kairita Henno”, norāda autors. Viņš kā pētījuma avotu izmantojis arī Rīgā 2000. gadā izdoto galvaspilsētas telefona abonenta grāmatu, kā arī Tallinas 2000. gada, Helsinku 1998. gada, Viļņas 1999. gada, Varšavas 2001. gada un Maskavas 1999. gada tālruņa abonentu sarakstus. P. Balodis norāda – lai gan iedzīvotāju skaits šajos attiecīgajos gados minētajās pilsētās ir bijis atšķirīgs – Rīgā – 814 000, Tallinā – 415 000, Helsinkos – 546 000, Viļņā – 578 000, Varšavā – 2 180 000, Maskavā – 8 300 000, Berlīnē – 3 450 000 iedzīvotāju, “tomēr šie uzvārdu sakopojumi nosacīti atspoguļo visas valsts antroponīmisko stāvokli – tie veido it kā uzvārdu izlasi”.

Jautāju Paulam Balodim, vai arī citi valodnieki kā avotus ir izmantojuši telefongrāmatas un vai viņš pats tās pētījis bibliotēkās vai ieguvis savā īpašumā. P. Balodis stāsta: “Ideālā gadījumā būtu jāsalīdzina uzvārdu vārdnīcu materiāls, taču uzvārdu vārdnīcas nebūt nav visās valodās sagatavotas. Nav tādas vārdnīcas igauņu valodā, nav arī latviešu… Tālruņu abonentu grāmatas ir ļoti noderīgs avots antroponīmu pētniecībā. Lai salīdzinājums būtu līdzvērtīgs, bija jāizvēlas atbilstīga apjoma antroponīmiskais materiāls, kas būtu pieejams visās salīdzināmajās valodās, tieši tāpēc arī tika izvēlēti šie avoti. Turklāt abonentu grāmatās reģistrētie uzvārdi tika papildināti no citiem avotiem. Antroponīmikā telefongrāmatas kā uzvārdu apkopojumi tiek izmantoti samērā bieži (piemēram, Ojārs Bušs ir pētījis un publicējis rakstu par Somijas telefonu grāmatā sastopamajiem uzvārdiem). Dažādu galvaspilsētu abonentu grāmatas izdevās iegūt ar ārzemju kolēģu palīdzību – liels paldies viņiem!”

Vaicāju monogrāfijas autoram, kuriem latviešu valodniekiem par veikumu personvārdu pētniecības jomā Pauls Balodis sacītu pašu lielāko paldies un kāpēc. Viņš teic: “Noteikti kā pirmo šai jomā es minētu Ernestu Blesi un viņa izcilo monogrāfiju “Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas” (1929), kas ietver 13.-16 gs. antroponīmus. Tā man lielā mērā bija kā rokasgrāmata. Protams, noteikti jāpiemin Juris Plāķis, kas ir apkopojis pa Latvijas pagastiem un publicējis ne tikai vietvārdus, bet arī vietējos uzvārdus un iesaukas. Bez šaubām, Velta Staltmane, kas ilgus gadus strādāja Maskavā, devusi lielu ieguldījumu uzvārdu pētniecībā, publicēdama “Latviešu uzvārdu atgriezenisko vārdnīcu” (1981). Runājot par priekšvārdiem, paradoksāli, bet tieši Klāvs Siliņš, kas bija nevis valodnieks, bet gan grāmatvedis, ir sagatavojis lielāko latviešu priekšvārdu apkopojumu – “Latviešu personvārdu vārdnīcu” (1990), ko pēc autora nāves rediģējis un publicēšanai sagatavojis O. Bušs, kurš bija manas disertācijas vadītājs un kura onomastikas pētījumus es ļoti augstu vērtēju un no kuriem joprojām mācos. Mūsdienās vēsturiskajai antroponīmikai, respektīvi, senajiem vārdiem un uzvārdiem, ir pievērsusies Renāte Siliņa-Piņķe un Ilga Jansone.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Maķenīt par sausu tas viss! Tak ne LA lasītājam domāts. Pietrūkst intriģējošas odziņas..

  2. Nesapratu par tiem Ausekļa ieteiktajiem vārdiem. Auseklis 1923.gadā?! Vai ar to domāts mums visiem zināmais dzejnieks?

Draugiem Facebook Twitter Google+