Miris bijušais Vācijas prezidents Hercogs 1
82 gadu vecumā miris bijušais Vācijas prezidents Romāns Hercogs, otrdien apstiprināja prezidenta kanceleja.
Hercogs 1994.gadā kļuva par pirmo atkalapvienotās Vācijas prezidentu, un ieņēma šo amatu līdz 1999.gadam.
Pirms tam viņš ieņēma Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja amatu.
Lai gan Vācijas prezidenta loma pamatā ir ceremoniāla, Hercogs, kurš pārstāvēja kristīgos demokrātus (CDU), baudīja lielu morālo autoritāti un savas prezidentūras laikā aktīvi iestājās par sociālām un ekonomiskām reformām.
Tomēr viņa ievēlēšana neritēja gludi, un Federālā sapulce, kuras vienīgais uzdevums ir valsts galvas ievēlēšana, Hercoga kandidatūru apstiprināja tikai balsošanas trešajā kārtā.
Viņš nemaz nebija CDU sākotnējais kandidāts, jo prezidenta amatā konservatīvie vēlējās redzēt Saksijas federālās zemes toreizējo tieslietu ministru Štefenu Heitmanu. Tomēr Heitmans pats sevi diskvalificēja ar pretrunīgi vērtētiem izteikumiem par vāciešu lomu holokaustā.
Hercogs amata zvērestu nodeva 1994.gada 1.martā, nomainot Rihardu fon Vaiczekeru, kurš prezidenta krēslā atradās divus pilnvaru termiņus pēc kārtas, un neskatoties uz sākotnējām grūtībām jaunais prezidents drīz vien iekaroja arī to simpātijas, kas iestājās pret viņa kandidatūru.
“Es darīšu visu ko spēju, lai vadītu šo administrāciju tā, ka jūs nožēlosiet, ka nebalsojāt par mani,” jau tūlīt pēc savas ievēlēšanas paziņoja Hercogs.
Hercogs dzimis 1934.gadā Landshūtē Bavārijas dienvidaustrumos. Sākotnēji viņš izvēlējās akadēmisku karjeru, taču 1970 gadā viņš iestājās CDU un trīs gadus vēlāk pievērsās aktīvai politikai.
1983.gadā Hercogs tika ievēlēts par Konstitucionālās tiesas tiesnesi, bet 1987.gadā kļuva par tās priekšsēdētāju un ieņēma šo amatu līdz par kļūšanai par 7.Vācijas Federatīvās Republikas prezidentu.
Hercogs īpaši atmiņā palicis ar savu 1997.gada 26.aprīļa runu, kurā, mudinot īstenot radikālas reformas, viņš paziņoja, ka “jāsatricina visa Vācija. Mums jāatsakās no savām iesildītajām vietām. Uzrunāts ir katrs, katram jānes upuri, katram jāpiedalās.”
Tajā pašā laikā visu savu politisko karjeru Hercogs veltīja likuma varas un tiesu neatkarības nodrošināšanai, izpelnoties cieņu ne tikai Vācijā, bet arī aiz tās robežām.
Pašreizējais Vācijas prezidents Joahims Gauks, izrādot cieņu no dzīves aizgājušajam Hercogam, norādīja, ka viņš bijis “izcila personība”, kam piemitusi “nākotnē vērsta drosme”.
“Ar savām zināšanām, gudrību un milzīgo pieredzi viņš iestājās par mūsu valsti un tās brīvo konstitūciju,” uzsvēra Gauks.
Ārvalstīs viņš īpašu cieņu izpelnījās ar uzdrīkstēšanos atklāti runāt par Vācijas pagātni.
1994.gadā viņš apmeklēja Poliju, lai piedalītos piemiņas pasākumos par godu 50.gadadienai kopš Varšavas sacelšanās sākuma, kuras laikā viņš lūdza piedošana par nacistiskās Vācijas nodarījumiem, izpelnoties ne tikai poļu, bet arī pārējās pasaules atzinību.
Viņš spēja panākt arī visu Vācijas politisko partiju atbalstu, lai 27.janvāri, kad 1945.gadā tika atbrīvoti Aušvicas koncentrācijas nometnes ieslodzītie, pasludinātu par Holokausta piemiņas dienu.
Hercogs prezidenta amatu atstāja 1999.gadā jau pēc pirmā pilnvaru termiņu. Viņš atteicās no jebkāda īpaša testamenta atstāšanas savam pēctecim, norādot, ka viņš “vienkārši atstāj amatu, nevis aiziet no dzīves”.
