Mirkļa burvība taureņa lidojumā 0
Tas, ka viens no ne mirkli neapšaubītiem Latvijas jaunās paaudzes scenogrāfu līderiem Reinis Suhanovs pievērsies režijai, nav pārsteidzoši, jau viņa un Viestura Meikšāna kopdarbi liecināja par abu mākslinieku konceptuālu un oriģinālu domāšanu un redzēšanu skatuves telpā un laikā.
Šobrīd Reinis Suhanovs ir oficiāli ieguvis režisora diplomu un jau pierakstījies ar trim izrādēm, tāpēc jo interesantāks kļūst jautājums par to, kas (kādas tēmas, formas, ceļi) teātrī interesē jauno režisoru. Huligāniskajā “Hamleta” dekonstrukcijā Nacionālajā teātrī varbūt nebija sevišķi daudz jaunu patiesību par Šekspīru, tomēr tā noteikti bija jaunu cilvēku veidota izrāde, kas liecināja – režisors eksperimentē, spēlējas, meklē.
Kopā ar Jāni Znotiņu veidotajos “Bezkaunīgajos večos” Valmierā uzrunāja uzmanīgā attieksme pret aktieriem un rakstīto vārdu, bet arī mulsināja interpretācijas un režisoriskās attieksmes trūkums. To pašu var teikt arī par jaunāko Valmieras teātra un Reiņa Suhanova kopdarbu “Taureņi ir brīvi”.
Amerikāņu autora Leonarda Gerša luga ir latviešu publikai pazīstama, jo jau pārsteidzoši daudzus gadus turas Ditas Balčus teātra repertuārā un tiek spēlēta ne tikai Rīgā, bet arī Latvijas reģionos. Lugu raksturo gan veikli un dažbrīd pat ļoti asprātīgi dialogi un situācijas, gan arī neliels daudzums melodramatisma un didaktikas, kas gan pats par sevi nav ne labi, ne slikti. Stāsts par deviņpadsmitgadīga, neredzīga puiša centieniem sākt patstāvīgu dzīvi, aizejot no pārmēru gādīgās mātes patvēruma, iemīloties nejauši satiktā meitenē, rakstot dziesmas un sapņojot par nākotni, uz skatuves var izklausīties gan banāli, gan ļoti patiesi. Nav jau nekā aplama līdz klišejai novazātajā Sent-Ekziperī domā, ka “īsti mēs redzam tikai ar sirdi, būtiskais nav acīm saredzams”, un arī taureņi, šie “Dabas Lielie Smiekli” (I. Ziedonis), ir bezgala pateicīgs tēls, lai mākslā reprezentētu mirkļa trauslo burvību.
Ja šīm universālajām patiesībām pievienojas konkrētā interpreta individuālā sāpe, attieksme, pārliecība, tad stāsts var kļūt par lielisku emocionālu līdzpiedzīvojumu. Valmieras teātra izrādē diemžēl visvairāk pietrūkst tieši tā – režisora subjektīvās balss un klātbūtnes.
Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, ka abu Reiņa Suhanova Valmieras izrāžu darbība, kaut arī atšķirīgās situācijās, tomēr risinās 60. gadu Amerikā. Bet varbūt tā ir jaunā režisora nostalģija pēc hipiju laikmeta kā personības un mākslas brīvības apliecinājuma simbola. Visprecīzāk šī laikmeta motīvus gan izrādē stilizē Emīla Zilberta oriģinālmūzika. Scenogrāfa Rūdolfa Bekiča un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones veidotais izrādes vizuālais tēls ir konsekvents un izteiksmīgs realitātes un nosacītības miksējums – sadzīviski konkrēta telpa, bet tikai zilā krāsā; dažādu faktūru kostīmi, kuru detaļas zīmīgi raksturo to valkātājus.
Inscenējuma līmenī izrādē strīdīgi risinātas divas būtiskas epizodes. Vispirms ainai, kurā Dons un Džila ļaujas intīmai tuvībai, režisors liek notikt aiz skatuves, skatītājiem dzirdot tikai varoņu balsis mikrofonos. Jā, var nojaust iemeslus – iztēlei ir lielāks spēks, un skatītājs šai brīdī Džilu it kā nosacīti redz/neredz Dona acīm. Tomēr ne jau tikai pats pārgulēšanas akts un fakts šeit ir būtisks, bet arī veids, kā Dons atbrīvo Džilu vispirms no šinjona, tad mākslīgajām skropstām, līdz “ierauga” īsto un dabisko meiteni. Izrādē Ineses Pudžas sievišķīgā, bezgala valdzinošā, jutekliskā varone izvirpuļo no guļamistabas tāda pati, kā tur iegājusi – blondo parūku un čivinošo runas manieri nezaudējusi. Varbūt sīkums, bet skatuves patiesība šajā brīdī kļūst nosacīta un varones raksturs vienkāršots. Tas pats attiecas uz izrādes finālu, ko režisors, laikam gribēdams atstāt atvērtu, padara grūti saprotamu un ar varoņu līdzšinējo rīcību nepamatotu, liekot Mārtiņa Meiera jūtīgajam, bet arī gana pašironiskajam un racionālajam Donam, pašcieņu zaudējot, mesties pakaļ tam, kas saskaņā ar izrādes loģiku neizbēgami zaudēts.
Tomēr nenoliedzami – režisoru Reini Suhanovu raksturo prasme strādāt ar aktieriem, panākt acīmredzamu izrādes ansambļa uzticēšanos. Mārtiņš Meiers un Inese Pudža pamatoti kļuvuši par šā brīža Valmieras teātra jauno skatuves varoņpāri, tiešā partnerībā satiekoties jau trešajā iestudējumā, vienlaikus būdami tik saderīgi un dažādi, no lomas uz lomu mainīgi.
Lieliska Dona mātes lomā ir Dace Eversa – bez kariķējuma (lugā asprātīgākās ir tieši šīs varones replikas) un vienkāršojuma aktrise atklāj ļoti pievilcīgu raksturu – māti, kas spēj gudri mīlēt savu lielo un sarežģīto dēlu. Precīzu tipāžu nelielajā Ralfa lomā nospēlē arī Kārlis Neimanis.
Valmieras teātra jaunākajam iestudējumam “Taureņi ir brīvi” ir lielas iespējas kļūt par skatītāju ļoti mīlētu izrādi, jo tās vēstījums ir humāns un aizkustinošs un tajā spēlē ļoti labi aktieri. Bet režisors Reinis Suhanovs turpina meklēt.
Izrāde “Taureņi ir brīvi” Valmieras Drāmas teātrī Leonarda Gerša lugas centrā ir galvenais varonis Dons, kas atbrīvojies no savas labās, bet valdonīgās mātes rūpēm un bagātas savrupmājas, tagad pārcēlies uz Ņujorkas bohēmas un imigrantu rajonu, lai nodotos mūzikai. Režisors Reinis Suhanovs, scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Emīls Zilberts. Lomās: Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Dace Eversa, Kārlis Neimanis. Nākamās izrādes: 4. un 29. septembrī. |
