Latvijā
Vēsture

Miruši no “sirds vājuma”: Kā PSRS slēpa un falsificēja patiesos nāves apstākļus 11


Simtiem tūkstošu Staļina laika represijās nogalināto piederīgie gadu desmitiem tika krāpti, padomju iestādēm stāstot, ka radinieki “miruši” ieslodzījuma vietās vai viņu atrašanās vieta ir nezināma. 1937./38. gada terora laikā nošauto slepenā apbedījumu vieta Ļevašovas mežā pie Sanktpēterburgas.
Simtiem tūkstošu Staļina laika represijās nogalināto piederīgie gadu desmitiem tika krāpti, padomju iestādēm stāstot, ka radinieki “miruši” ieslodzījuma vietās vai viņu atrašanās vieta ir nezināma. 1937./38. gada terora laikā nošauto slepenā apbedījumu vieta Ļevašovas mežā pie Sanktpēterburgas.
Foto – EPA/LETA

PSRS plaši izvērsto politisko represiju laikā daudzus latviešus nošāva pēc dažādu ārpustiesas surogāttiesu lēmumiem. Tā 1937. – 1938. gada Lielā terora laikā Padomju Savienībā dzīvojošie tika slepkavoti pēc bēdīgi slaveno “divnieku” lēmumiem, bet 1941. gada 14. jūnijā deportētie un gulaga nometnēs ieslodzītie – pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Sevišķās apspriedes lēmumiem. Gandrīz 50 gadus viņu patiesās bojāejas apstākļus rūpīgi slēpa, bet nāves izziņas falsificēja. Padomju režīma politisko represiju pētniecībā tas ir viens no pagaidām vismazāk izpētītajiem jautājumiem – kā notika melīgo izziņu fabricēšana, represēto piederīgajiem noklusējot upuru patiesos nāves datus un apstākļus.

Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhen­šteins 1944. gada 17. maija iesniegumā PSRS valsts drošības tautas komisāram Vsevolodam Merkulovam rakstīja: “1937. vai 1938. gadā tika arestēti divi mani brāļi: Rūdolfs Mārtiņa dēls Kirhenšteins un Hermanis Mārtiņa dēls Kirhen­šteins. Man zināms, ka Rūdolfs Mārtiņa dēls Kirhen­šteins strādāja IeTK sistēmā un arestēts Maskavā, bet otrs brālis Hermanis strādāja kā inženieris un arestēts Ļeņingradā. Precīzi galvot par šīm ziņām es nevaru, jo sarakstes man ar viņiem nebija. Manu abu brāļu aresta iemesls man nav zināms, tāpat nav zināms, kādā tiesā un par ko viņi bija notiesāti. Sakarā ar to, ka līdz šim laikam es neko nezinu par viņu likteņiem, lūdzu Jūs dot norādījumu atbilstošajai nodaļai uzzināt manu brāļu atrašanās vietu, kā arī viņu aresta iemeslus un paziņot man. Man zināms, ka viens Kirhenšteins 1940. gadā atradās Sibīrijas nometnē – Tomskas dzelzceļš, stacija Jugra.”

Nav zināms, ko tautas komisārs Merkulovs atbildēja LPSR AP priekšsēdētājam A. Kirhenšteinam, taču tajā laikā saskaņā ar PSRS IeTK 1939. gada pavēli tamlīdzīgiem iesniedzējiem tika paziņots, ka patiesībā jau nošautie radinieki it kā notiesāti ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un soda izciešanai nosūtīti uz Sevišķa režīma nometnēm bez sarakstes un sūtījumu nodošanas tiesībām. Brīdī, kad A. Kirhenšteins rakstīja savu lūgumu, Sarkanās armijas izlūkošanas darbinieks pulkvedis Rūdolfs Kirhen­šteins, arestēts 1937. gada 2. decembrī, bija miris. Viņu nošāva pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmuma 1938. gada 25. augustā.

 

Sistēmas “pilnveidošana”

Saprotams, simtiem tūkstošu ar IeTK surogtāttiesu – “divnieku” vai “trijnieku” – un Kara kolēģijas lēmumiem, kā arī tā sauktajā “sevišķajā kārtībā” notiesāto un nošauto radinieki ar melīgām atbildēm par “10 gadu ieslodzījumu” negribēja samierināties un arvien neatlaidīgāk pieprasīja patiesas ziņas. Īpaši tad, kad šis termiņš sāka tuvoties beigām. Šī iemesla dēļ represīvo iestāžu vadībai vajadzēja izdomāt jaunu melīgo ziņu izsniegšanas kārtību un sistēmu. To izdarīja 1945. gada rudenī. 1945. gada septembrī PSRS IeTK 1. specdaļas priekšnieks pulkvedis Kuzņecovs sagatavoja un PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam iesniedza priekšlikumus par pastāvošās nāves izziņu izsniegšanas kārtības “pilnveidošanu”. Lēmuma sagatavošanu Berija uzdeva PSRS valsts drošības tautas komisāram Merkulovam un saviem vietniekiem – B. Kobulovam un V. Černiševam. Berijam iesniegtajā ziņojumā viņi norādīja, ka turpmāk “būtu mērķtiecīgi” rīkoties šādi: “Uz pilsoņu pieprasījumiem par viņu radinieku, kurus 1934. – 1938. gadā ar augstāko soda mēru notiesājuši IeTK trijnieki, PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija un kuri notiesāti sevišķā kārtībā, paziņot viņiem mutiski, ka notiesātie ir miruši ieslodzījuma vietās. Šādu izziņu izsniegšanu izdarīt 1. specdaļā, katrā gadījumā tikai ar savienotās (autonomās) republikas iekšlietu tautas komisāra, IeTK novada (apgabala) pārvaldes priekšnieka sankciju. Attiecībā uz PSRS IeTK Sevišķās apspriedes ar augstāko soda mēru 1941. – 1945. gada Lielā tēvijas kara laikā notiesātajiem dot mutiskas izziņas ar IeTK un IeTK pārvalžu starpniecību iepriekšējā kārtībā (notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, atņemot sarakstes un sūtījumu nodošanas tiesības). Par izziņu izsniegšanu personām, kuras notiesātas ar augstāko soda mēru, izdarīt atzīmes IeTK un IeTK pārvaldēs un nosūtīt attiecīgus paziņojumus PSRS IeTK 1. specdaļai, lai to atspoguļotu operatīvajā izziņu kartotēkā. Vienlaicīgi ar izziņu izsniegšanu par ieslodzīto nāvi paziņot viņu radiniekiem, ka attiecīgas apliecības viņi var saņemt civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļās. IeTK un IeTK pārvalžu 1. specdaļām civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļām paziņot par augstāk minēto izziņu izsniegšanu, bet tām, ja gadījumā pie tām grieztos notiesāto radinieki, izsniegt apliecības par nāvi saskaņā ar norādīto kārtību.” Uz šī dokumenta Berija 1945. gada 29. septembrī uzrakstīja rezolūciju: “Piekrītu”.

1951. gada 30. oktobrī arī PSRS valsts drošības ministrs S. Ignatjevs sagatavoja un iesniedza PSRS kompartijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) Politbirojam lēmumprojektu par izziņu izsniegšanas kārtību ar augstāko soda mēru notiesāto personu radiniekiem. Šis projekts galvenokārt bija radies tamdēļ, ka 1951. gadā Padomju Savienībā atjaunoja 1947. gadā atcelto nāvessodu, kā arī tamdēļ, ka daudzas Iekšlietu ministrijas funkcijas šajā laikā nodeva Valsts drošības ministrijai. Ignatjeva priekšlikumus nepieņēma, uz projekta norādot: “Pagaidīt”.

1955. gada 24. augustā ar PSRS augstāko instanču ziņu un pēc saskaņošanas ar PSRS Prokuratūru un Valsts drošības komiteju (VDK) izdeva direktīvu “Nr. 108”, kura noteica kārtību, kādā jāizskata to pilsoņu iesniegumi, kuri interesējās par to personu likteņiem, kuras nošautas ar ārpustiesas orgānu (bijušās Apvienotās politiskās pārvaldes kolēģijas, AVPP-IeTK un IeTK pārvalžu pilnvaroto pārstāvju “trijnieku” un PSRS IeTK un PSRS prokurora komisijas – “divnieku”) lēmumiem. Saskaņā ar direktīvu valsts drošības ie­stādēm bija jāpaziņo pilsoņiem, ka viņu radinieki notiesāti uz 10 gadiem labošanas darbu nometnēs un miruši brīvības atņemšanas vietās. Risinot īpašuma un citus tiesiskus jautājumus, nošauto nāvi reģistrēja civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļās, izsniedzot apliecības, kurās nāves datums tika norādīts 10 gadu robežās no aresta dienas, bet nāves iemesls – izdomāts.

 

Nāves apstākļus nenorādīt

1955. gadā minētās kārtības noteikšanu motivēja ar to, ka masu represiju laikā tika nogalināts tik milzīgs personu skaits, ka paziņojumi par represēto patieso likteni varot “negatīvi ietekmēt viņu ģimenes stāvokli”. Turklāt nošauto patiesā likteņa paziņošanu ģimenei “varētu izmantot atsevišķi naidīgi elementi par sliktu padomju valsts interesēm”. Krimināllietu pārskatīšanas laikā no 1954. līdz 1961. gadam no ārpustiesas kārtībā nošauto skaita apmēram pusi reabilitēja. Vairumam radinieku paziņoja patiesībai neatbilstošas ziņas, ka viņu meklētie nomiruši brīvības atņemšanas vietās. PSRS VDK priekšsēdētājs Vladimirs Semičastnijs 1962. gada 26. decembra iesniegumā PSRS kompartijas centrālkomitejai par represēto nāves ziņu izsniegšanas kārtību norādīja: “Padomju cilvēki ar sociālistiskās likumības masveida pārkāpumiem ir iepazīstināti, un tie motīvi, kuru dēļ 1955. gadā tika noteikta kārtība, kādā radiniekiem paziņo par viņu represētajiem ģimenes locekļiem, tagad ir zuduši. Būtu lietderīgi turpmāk uz pilsoņu pieprasījumiem par to viņu radinieku likteņiem, kuri ārpustiesas kārtībā tika notiesāti ar nošaušanu, atbildēt mutiski, paziņojot šo personu patiesos nāves apstākļus, bet civilaktu stāvokļa reģistrācijas birojos viņu nāvi iereģistrēt ar nošaušanas datumu, nenorādot nāves iemeslu, kā to dara PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija un kara tribunāli par personām, kuras nošautas ar tiesas spriedumiem. (..) Pilsoņu informēšana par notiesāto personu patieso nāves iemeslu dos iespēju viņu ģimenes locekļiem, kuriem ir tiesības saņemt pensiju apgādnieka zaudēšanas gadījumā, iesniegt attiecīgajām iestādēm lūgumus piešķirt pensijas ar atvieglotiem noteikumiem kā to personu radiniekiem, kuras mirušas no sakropļojuma darbā vai izpildot dienesta pienākumus.” VDK priekšsēdētājs Semičastnijs turpat norāda, ka attiecīgo iesniegumu skaits no radinieku puses ar katru gadu samazinoties – 1959. gadā tādu bijis 36 225, bet 1962. gada astoņos mēnešos – 8018. Oficiāli šis priekšlikums tika noformēts ar PSRS VDK 1963. gada 21. februāra direktīvu “Nr.20”.

Melīgo nāves ziņu izsniegšanas prakse tomēr saglabājās vēl daudzus gadus. Tikai 1988. gada 12. septembrī PSKP CK Politbiroja locekļi atbalstīja PSKP CK sekretāra M. Solomenceva iesniegto ziņojumu “Par kārtību, kādā jārisina pilsoņu iesniegumi par to personu likteņiem, kuri nošauti ar ārpustiesas orgānu lēmumiem”. Tajā bija norādīts, ka PSRS VDK 1963. gada 21. februāra slepenais lēmums joprojām darbojas, tomēr tagad VDK “uzskata par mērķtiecīgu, pilsoņiem pieprasot izziņas par viņu radiniekiem, kuri nošauti ar ārpustiesas orgānu lēmumiem, visos gadījumos mutiski paziņot patiesos nāves apstākļus un datumu, bet agrāk izsniegtās apliecības ar patiesībai neatbilstošiem nāves datumiem nomainīt ar civilaktu stāvokļa reģistrācijas biroju starpniecību”.

 

Falsifikāciju piemēri

Bijušo Latvijas robežapsardzības Dagdas rajona priekšnieku Salimonu Lindi LPSR IeTK darbinieki arestēja 1940. gada 25. oktobrī. 1941. gada 11. februārī Baltijas sevišķā kara apgabala 8. armijas kara tribunāls viņam piesprieda augstāko soda mēru – nošaušanu. Spriedumu izpildīja 1941. gada 7. aprīlī. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās no Latvijas Lindes līķi atrada Dreiliņu pagastā. Pēc viņa sievas un meitas, kuras atradās izsūtījumā Krasnojarskas novadā, pieprasījuma Rīgas civilstāvokļa aktu reģistrācijas daļa 1947. gada janvārī sagatavoja izziņu, kurā kā S. Lindes nāves datums tika norādīts “1941.gada maijs vai jūnijs”, bet nāves cēlonis – “sirds vājums”.

1941. gada 14. jūnijā no Jēkabpils apriņķa Krustpils pagasta izsūtīto Jāni Kalniņu nošāva 1942. gada 7. janvārī Vjatlagā. Bet PSRS VDM Kirovas apgabala pārvaldes daļas priekšnieks pulkvedis Tihonovs 1951. gada 25. jūnija paziņojumā VDM Krasnojarskas novada Berjozovskas rajona daļas priekšniekam vecākajam leitnantam Golbačevam norādīja: “Lūgums paziņot izsūtījumā nometinātajai Zelmai Kalniņai, ka viņas vīrs Jānis Kalniņš ir notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē bez sarakstīšanās tiesībām un nosūtīts uz attālām nometnēm. Viņa atrašanās vieta nav zināma.”

LA.lv