Pasaulē
Vēsture

Mirušo neticamie piedzīvojumi: slavenību pēcnāves ceļojumi no kapavietas uz kapavietu 16

Foto: mali maeder/Pexels



Čārlija Čaplina līķa nozagšana

Bieži vien cilvēka liktenis kļūst piedzīvojumiem bagātāks tieši pēc viņa nāves. Nelaiķus mēdz nozagt, pārvest no vienas vietas uz citu, atkārtoti tiesā un pat… izpilda tiem nāves sodus. Interesantāki varētu būt gadījumi, kas skāruši vairāk vai mazāk slavenus cilvēkus.

Piemēram – Mikelandželo, kurš savā darbnīcā Romā mira 1564. gada 18. februārī. Romas pāvests pavēlēja viņa mirstīgās atliekas apglabāt Svētā Pētera katedrālē, taču diženā skulptora radiniekiem bija citi plāni. Viņi slepus “noformēja” diženā radinieka līķi par auduma baķi 
un izveda to uz Florenci… Diemžēl tieši tobrīd noslēgumam tuvojās šīs valstiņas kārtējais politiskais apvērsums, un jaunajiem valdītājiem iepriekšējā režīma vadītāja līķis vairs nebija vajadzīgs. 

Angļi līdzīgi izrīkojās ar Oliveru Kromvelu, kura pīšļus, kas bija apglabāti Henrija VII zvanu tornī Vestminsteres abatijā, izcēla no kapa un… publiski pakāra.

Čārlijs Čaplins visu dzīvi bija nesaudzīgi smējies par nāvi, taču tā tomēr pamanījās ar viņu izstrādāt ļaunu joku. Vēl nebija pagājuši pilni divi mēneši pēc Čaplina nāves, kā visu pasauli apskrēja sensacionāla ziņa: 1978. gada 2. martā Šveices pilsētiņas Vevē anglikāņu baznīcas kapsētas sargs pārsteigts atklāja svaigi atrakto kapu, tūlīt pat metoties par to ziņot policijai, ka nozagts aktiera zārks ar visu līķi. Pēc vairākām diennaktīm, kuru laikā policija mocījās pilnībā neauglīgās pārdomās, mēģinot saprast, kas gan spējis pastrādāt šo dīvaino zādzību, situācija kļuva skaidra.

Kāds kungs, nosaucot sevi par Kohu, piezvanīja Čaplina atraitnei, pieprasot par zārka atdošanu izpirkšanas maksu 600 000 šveiciešu franku. 
Policistiem izdevās pierunāt Čaplina atraitni turpināt sarunas ar zvanītāju, lai izdotos novilcināt laiku un pacen
stos atklāt viņu un iespējamos līdzzinātājus. Un zvanītājs patiešām nelikās mierā, zvanot desmitiem reižu dienā, un, raugi, 27. reizē policistiem izdevās noteikt zvanītāja atrašanās vietu.

Pati aizturēšanas operācija bija veiksmīga, savā ziņā pat spoža, taču izrādījās, zagļi nav nekādi starptautiski profesionāļi, bet gan absolūti diletanti – divi jau gana pieauguši vīri: 24 gadus vecais poļu autoremontētājs Romans Vardass un 38 gadus vecais bulgāru emigrants, arī mehāniķis, Gančo Gaņevs.

No avīžu ziņām uzzinājuši par itāļu bagātnieka Salvatores Mataressa līķa zādzību, draugi izlēma atkārtot šo “varoņdarbu”. Vispirms viņi bija nolēmuši zārku nemaz nenest nekur prom, tikai imitēt tā nozagšanu, ierokot dziļāk tajā pašā kapa vietā, un tūlīt pat pieprasīt izpirkuma maksu. Taču šā plāna izpildīšanu iztraucēja pēkšņa laika apstākļu maiņa. Ļaundarībai ieplānotajā naktī pēkšņi sākās pamatīgas lietavas, pat neļaujot zagļiem īsti uzsākt rakšanu. Zārku (svina sarkofāgu) viņi tomēr izraka, taču bedrē pa to laiku bija satecējis tik daudz ūdens, ka vairs nevarēja būt nekādas runas par tās padziļināšanu. Nekas cits neatlika – vajadzēja stiept zārku cauri visai kapsētai, ielādēt autofurgonā un aizvest uz citu vietu.

Tūlīt pēc aresta Vardass un Gaņevs uzrādīja vietu, kur atkārtoti aprakuši Čaplina zārku. Tas bija gana mājīgs kviešu lauks, kur jau teju bija nobrieduši jauno dīgstu stiebri. Iespējams, šī nebūtu vissliktākā vieta uz šīs planētas – vieta, kur virs tevis šūpojas nobriedušas labības vārpas, turklāt pats lauks arī bija visnotaļ gleznainā Šveices nostūrī – Ženēvas ezera austrumkrastā, tomēr diženā aktiera zārkam bija jāatgriežas iepriekšējā apbedījuma vietā. 
Vardasam piesprieda 4,5 gadus cietumsoda, Gaņevam – pusotru gadu nosacīti. Bet Novilas ciematiņa fermeris, kura kviešu lauks piedzīvoja minētās izdarības, īslaicīgās Čaplina kapavietas piemiņai tur uzstādīja koka krustu. Vietējais kokgriezējs uz tā atainoja spieķīša kontūras.

Mirušā Ļeņina pārbraucieni
Čaplins no savas oriģinālās apbedījuma vietas bija pazudis mazliet ilgāk par vienu mēnesi, taču Vladimiram Uļjanovam–Ļeņinam ārpus sava dzimtā mauzoleja sienām reiz vajadzēja pavadīt gandrīz četrus pilnus gadus. Tikko bija sācies karš ar Vāciju un regulāri bombardētāju uzlidojumi Maskavai, un tūlīt arī radās šis “ārkārtīgi svarīgais jautājums par vadoņa mūmijas kā valstiski vissvarīgākā objekta nosargāšanu un saglabāšanu”.
Pavadot mierīgā dusēšanā 17 gadus, Ļeņins pēkšņi devās ceļojumā uz Sibīriju, ierodoties tur klusā pilsētiņā Tjumeņā.

Viņu veda ar speciālu vilcienu, ko vilka trīs lokomotīves. Pirmā bija tā dēvētā izlūklokomotīve, otrā – pamatlokomotīve jeb galvenā vilcēja, trešā noslēdza sastāvu. Pamatlokomotīvei bija piekabināti trīs vagoni. Divos brauca apsardze, mediķi, inženieri un citi speciālisti, kas uzlaboja kristāla sarkofāga gaismas atstarošanas spēju, kā arī līķi apkalpojošais personāls, viņu visu ģimenes locekļi. Trešajā vagonā ceļoja “pats Ļeņins”, un viņa lepno vientulību mazliet traucēja tikai mauzoleja komandants un daži apsardzes kaujinieki. Ķermeņa pilnīgas drošības garantēšanai Ļeņina vagonā bija ierīkoti īpaši amortizatori un nepieciešamā mikroklimata uzturēšanas ierīces. Jāpiebilst, ka no Maskavas aizceļoja tikai diženā proletariāta vadoņa ķermenis, bet parafīnā iegremdētās smadzenes palika galvaspilsētā.

Patiesībā šāds ceļojums pa dzelzceļu Ļeņina ķermenim nebija nekāds jaunums, jo savulaik no Gorkiem uz Maskavu to arī veda ar vilcienu. Šoreiz ceļojums gan bija nesalīdzināmi garāks – 12 diennaktis. Toties ceļš bija pilnībā drošs, jo visur un vienmēr šim sastāvam bija zaļā gaisma, pārmijas allaž pārslēgtas pareizajā kombinācijā, ikviens cits sastāvs automātiski novirzīts strupceļā, lai nerastos pat vismazākā sadursmes iespēja. Visu pēdējo ceļojuma posmu no Sverdlovskas līdz Tjumeņai apsargāja milicijas un armijas vienības, savukārt pilsētā Ļeņina sarkofāgu veda sevišķi apsargātā un aprīkotā automobilī – sak, ka tikai neuzrodas kādi spiegi vai ekstrēmisti, kas varētu iecerēt kādu diversiju pret iebalzamēto līķi!

Sarkofāgs ieradās Tjumeņā 1941. gada 10. jūlijā, un tur to izvietoja lauksaimniecības tehnikuma ēkā. Trīs gadus un deviņus mēnešus goda sardze dimdināja savus soļus uz pagaidu mauzoleja ozolkoka grīdas, līdz 1945. gada 29. martā Kremļa komandants ģenerālis Spiridonovs pavēlēja vest Ļeņina līķi atpakaļ uz Maskavu.
Atgriezies dzimtajā mauzolejā, Ļeņina līķis atkal vismaz 14 gadus dusēja savā īpaši radītās un uzturētās atmosfēras miegā. “Vismaz” tāpēc, ka 1959. gada 20. martā tomēr notika pret šo līķi vērsts terora akts. Kāds garāmejošs apmeklētājs meta sarkofāgam ar pasmagu veseri. Kristāla vāks sašķīda, taču pats Ļeņina ķermenis necieta. Atkārtots uzbrukums – šoreiz ar nopietnākām sekām – notika 1973. gada 1. septembrī. Toreiz uzbrucējs uzspridzināja paštaisītu spridzekli, ko bija piestiprinājis pie sava ķermeņa zem apģērba. Pats terorists, protams, gāja bojā, taču Ļeņins laikam patiešām dzimis laimes krekliņā, jo viņa ķermenim nebija ne skrambiņas. Lai pasargātos no iespējamiem atkārtotiem uzbrukumiem, mūsdienās Ļeņina sarkofāgs izgatavots no speciāla bruņu stikla.

Sociālistisko draugu balzamēšana
Veiksmīgā Ļeņina ķermeņa iebalzamēšana vilināja daudzu valstu valdības savus līderus “uzglabāt” līdzīgā veidā. PSRS pašu balzamēšanas metodi glabāja dziļā noslēpumā, tāpēc ikvienam gribētājam vajadzēja prast izpatikt, lai saņemtu palīdzību šajā visnotaļ delikātajā jautājumā. PSRS šo palīdzību neatteica, taču pieprasīja, lai mirušos iebalzamēšanai nogādā Maskavā. Tiesa, bieži vien sagadījās, ka sociālistisko valstu līderi nomira Maskavā, un, pretēji gaidītajam, tas vēl vairāk sarežģīja situāciju.

Piemēram, 1979. gada septembrī Maskavā mira Angolas prezidents Agostino Neto, un viņa līķi vispirms lidmašīnā no Maskavas nogādāja Luandā, lai veiktu tur visus rituālos atvadīšanās procesus, taču tūlīt pat operatīvi nogādāja atpakaļ, kur Maskavas Bioloģisko struktūru zinātniski pētnieciskās laboratorijas telpās viņa ķermeni iebalzamēja un tikai pēc vairākiem mēnešiem atkal aizveda uz dzimto Angolu, kur tobrīd jau bija pabeigta vadoņa mauzoleja būvniecība un aprīkošana.
Savukārt vjetnamieši spēja tiktāl iespītēties, ka neatdeva sava sociālistiskā līdera Ho Ši Mina līķi balzamēšanai Maskavā, izlūdzoties iespēju, lai visus balzamēšanai nepieciešamos līdzekļus atvestu uz Vjetnamu. Tomēr arī mirušajam Ho Ši Minam, gluži tāpat kā Ļeņinam, vajadzēja vēlāk mazliet paceļot. Viņš mira 1969. gada septembrī, kad vēl pilnā sparā risinājās Vjetnamas karš.

Ho Ši Mina līķi vajadzēja iebalzamēt izteikti militāros apstākļos. Atbilstoši PSKP CK Politbiroja lēmumam no Maskavas līdz Hanojai ierīkoja savdabīgu gaisa tiltu, pa kuru nogādāja jaudīgos kondicionētājus un pārējo nepieciešamo aparatūru. Vjetnamieši operatīvi pārvērta kādu kara hospitāļa telpu speciālā operācijas vietā. Tieši tajā laikā amerikāņi uzsāka drausmīgu Hanojas bombardēšanu, speciālistiem likās – improvizēto laboratoriju tūlīt noslaucīs no zemes virsmas. Tad pieņēma lēmumu telpu operatīvi evakuēt uz kādu rezerves laboratoriju vairākus desmitus kilometru attālumā no Hanojas.

Tagad tam gūti noticēt, taču mūsdienīgu medicīnisko laboratoriju, kas aprīkota ar visām nepieciešamajām komunikācijām un klimata nodrošināšanas aparatūru, izdevās burtiski uzsliet no jauna mežonīgu džungļu apvidū nepilnu divu nedēļu laikā. Taču tad bija jāsastopas ar jaunām grūtībām. Arī šā punkta tuvumā drīz sākās bombardēšana, savukārt tikai 10 kilometru attālumā no jaunās laboratorijas izcēlās amerikāņu helikopteru desants. 
Katrā ziņā bija reālas briesmas, ka tūlīt atklās Ho Ši Mina līķa atrašanās vietu. Tad vjetnamieši ieteica atkal pārvākties uz kādu citu vietu. Jaunais punkts bija aiz Melnās upes, nu jau gluži necaurejamos džungļos, kādā milzīgā alā stāvas klints pakājē. Tajā vietā beidzot izvietojās pēdējā padomju balzamētāju laboratorija. Dienā, kad parakstīja tā dēvēto Parīzes vienošanos un pārtrauca bombardēšanu, slēgtā sēdē pieņēma lēmumu, ka tagad Ho Ši Mina līķi var droši pārvest atpakaļ uz pirmo laboratoriju, kas
visu kara laiku iekonservētā veidā bija lieliski saglabājusies.

Un tad noteiktā stundā naktī pie slepenā punkta beidzot piebrauca bruņu transportieris ar izslēgtām gaismām. Tajā ievietoja konteineri ar cienījamā vadoņa mirstīgajām atliekām, un visstingrākajā slepenībā un pārmērīgi bruņotas apsardzes pavadībā procesija devās ceļā. Pats ceļš šeit allaž bijis vienkārši briesmīgs: dangas un bedres, džungļu slīkšņas un purvi. Taču vjetnamiešu karavīri iepriekšējā naktī bija pamatīgi nostrādināti, un tagad tas jau atgādināja gluži līdzenu ātrgaitas šoseju, lai gan jau nākamajā dienā pēc šā brauciena pa šo ceļu atkal faktiski nebija iespējams normāli pārvietoties… Palikušajā punktā nepalika ne mazāko pēdu, kas liecinātu par speciālas laboratorijas esamību. Toties pirmā iekārtotā laboratorija Hanojas tuvumā vēlāk eksistēja un darbojās daudzus gadus. Tajā Ho Ši Mina iebalzamētais ķermenis glabājās līdz mauzoleja celtniecības pabeigšanai Hanojā.

Var uzskatīt, ka Ho Ši Minam savdabīgi paveicās, jo tik gludi un veiksmīgi savukārt nerisinājās Gajānas Republikas prezidenta Lindona Bernhema līķa saglabāšana. Viņš nomira 1985. gada oktobrī, un sērojošie līdzgaitnieki strauji vērsās Maskavā ar lūgumu – visu svēto vārdā, lūdzu, saglabājiet mūsu diženā līdera ķermeni! Izrādot cieņu mazās valstiņas politiskajai orientācijai, Maskava piekrita. Bernhema līķi no Latīņamerikas pārveda uz Maskavas laboratoriju, kur attiecīgo iebalzamēšanu paveica godam. 
Pa to laiku viņa dzimtenē galdnieki klaudzināja cirvjus un akmeņkaļi – ķīļus, strauji būvējot mauzoleju. Taču diezin cik operatīvi viņiem neveicās.

Paejot gadam un vēl vairākiem mēnešiem, izbeidzās Maskavas pacietības limits. Gajāniešiem delikāti apjautājās, vai viņu cienījamam līķim tomēr neesot laiks atgriezties karsti mīļotajā dzimtenē, kuras laimei un uzplaukumam viņš savulaik veltījis tik daudz pūļu. Diemžēl tieši tobrīd noslēgumam tuvojās šīs valstiņas kārtējais politiskais apvērsums, un jaunajiem valdītājiem iepriekšējā režīma vadītāja līķis vairs nebija vajadzīgs. Tiesa, viņi tomēr pakļāvās Maskavas spiedienam, organizējot tā pārvešanu atpakaļ uz dzimteni, taču apglabāja to parastā kārtā bez sevišķas cieņas un parastā kapsētā.


Voltēra un Paganīni līķu ceļojumi
Iepriekšējos gadsimtos dažādu slavenību līķu paceļošanai par iemeslu nereti bija reliģiskie aizspriedumi un neiecietība pret citādi domājošajiem, kā rezultātā valdošā kristiešu baznīcas un laicīgā vara nereti atteicās apglabāt cilvēkus, kuriem bijuši neortodoksāli uzskati.

Tā, piemēram, bija ar Voltēru. Diženais šķelmis un seno jūdu izgudrotā dieva esamības noliedzējs nomira 1778. gadā, un Parīzes garīdzniecība kategoriski atteicās vispār izsniegt atļauju viņa apglabāšanai. Bija saprotams, ka tas pats sagaidāms jebkurā vietā Francijā. Tad iniciatīvu uzņēmās filosofa gados jaunais radinieks abats Miņjo, halātā un naktsmicē ietērpto tēvoča līķi iesēdinot karietē un veicot mežonīgi strauju pārskrējienu, 12 stundu laikā nogādāja to Seljēras abatijā Šampaņas provincē. Tur arī Voltēru apglabāja. Tas bija gana veikls manevrs, jo jaunajam abatam izdevās par veselu diennakti apsteigt bīskapa Truā sūtni, kurš izvadāja aizliegumus par Voltēra apglabāšanu. 
Bija cerība, ka neviens neliks rakt laukā jau apglabāto, un tās piepildījās.

Taču šī tomēr nebija diženā filosofa pēdējā un vienīgā kapa vieta. Marķīzs de Viljets, kurš Fernas 
 pilī ierīkoja Voltēra muzeju, saglabāja viņa sirdi. Vēlākos gados to pasniedza kā sevišķu dāvanu Francijai un ievietoja Nacionālajā bibliotēkā izvietotās Voltēra ģipša statujas cokolā. Savukārt, sekojot 1791. gada 10. jūlijā izdotajai Lielās franču revolūcijas vadības pavēlei, Voltēra pīšļus no Seljēras abatijas pārveda uz Parīzi, kur ievietoja Francijas diženāko cilvēku Panteonā.

Voltēra jaunais radinieks itin veiksmīgi tika galā ar slavenā tēvoča apglabāšanu, taču ne tik ļoti paveicās Nikolo Paganīni dēlam Atilam. Pēc traģiskās nāves diloņa lēkmē 1840. gada maijā Nicā Paganīni mirstīgās atliekas iebalzamēja un izvietoja zālē. Nicas bīskaps Domeniko Galvāno apsūdzēja muzikantu ķecerībā, aizliedzot viņu apglabāt kapsētā. Paganīni draugi nolēma viņa līķi pārvest uz viņa dzimto pilsētu Dženovu, kurai viņš bija novēlējis savu vijoli. Taču Dženovas gubernators Filipe Pauluči dvēselē bija gļēvs ierēdnis, viņš pieprasīja konkrētus norādījumus no vietējās garīdzniecības, un, kamēr tādu nebija, Paganīni pīšļus bija aizliegts ievest hercogistes teritorijā. Neskatoties uz karaļa Kārļa Alberta atbalstu, Dženovas arhibīskaps kardināls Tadīni tomēr neatcēla Galvāno izsludināto aizliegumu. Nepalīdzēja ne karaliskajam senātam Nicā iesniegtie lūgumi, ne arī jebkādi citi pūliņi.

Pēc trim mēnešiem Atila devās uz Romu, lai apmeklētu pāvestu Gregoriju XVI. Paganīni pīšļus pārveda uz grāfa Česoles pagrabu. Vēlāk tos no šā pagraba pārveda uz vietējo slimnīcu, tad uz Villafrankas lazareti, jo bija uzradušies ļaudis, kuri ievērojuši, ka “vijolnieka ķermenis reizēm mēdzot savādi iemirdzēties, savukārt citi aizvien skaidri dzirdot viņa vijoļspēles burvestīgās skaņas”. Taču arī lazaretē Paganīni pīšļi ilgi neuzkavējās. Bija daudz kalpotāju sūdzību, kuriem allaž likās, ka vēlās vakara stundās Paganīni līķis sten, vaid un nopūšas, un tas piespieda grāfu aizvest to prom. Viņš izlēma to pagaidām apglabāt pie olīveļļas fabrikas sētas, taču arī no turienes drīz viņu piespieda to izrakt.

Un šeit dzima jauna Paganīni leģenda, ko aizrautīgi uztvēra arī allaž romantiski noskaņotais Gijs de Mopasāns: “Tuvojoties Sentonoras salai, mēs ejam garām kailai, sarkanīgai klintij, ko sauc par Senferiolu. Uz šā brīnumainā rifa atklātā jūrā piecus gadus bija noglabāts Paganīni. Dēls uzcēla tēva līķi uz kuģa klāja un devās Itālijas virzienā. Taču Dženovas garīdzniecība atteicās savā zemē apglabāt šo apmāto cilvēku. Arī Romas kūrija neuzdrošinājās izsniegt tādu atļauju. Tad līķi sadomāja izkraut no kuģa, taču to apturēja vietējā mērija, par ieganstu izmantojot informāciju, ka aizgājējs miris no holēras. Tolaik Dženovā plosījās šīs sērgas epidēmija, tomēr varas vīri vienalga nolēma, ka viņiem nav nepieciešams vēl viens tās upuru līķis. Paganīni dēls atgriezās Marseļā, kur viņam tieši tā paša iemesla dēļ arī aizliedza izkāpt krastā. Tā viņš arī palika jūrā, uz viļņu mugurām aijājot šā savādā ģēnija līķi, kuru ļaudis trenca prom no jebkuras vietas. Dēls vairs nezināja, ko vēl varētu pasākt, kurp doties un kam uzticēt sev tik ļoti dārgā miroņa atliekas, līdz pēkšņi jūrā ieraudzīja kailo un stāvo Senferiolas klinti. Tur viņš izcēla un apglabāja tēva mirstīgās atliekas. Tikai 1845. gadā, atgriezies tur kopā ar diviem draugiem, viņš savāca tēva pīšļus un pārveda tos uz Dženovu…”

Taču grāfs Česole piedāvāja citu versiju, apgalvojot, ka diženo vijolnieku apglabājis kādā no grāfa īpašumiem Pjerlā, Sentospisas ragā, blakus sarāceņu tornim. Varbūt arī nav tik svarīgi, kuram šeit taisnība – Mopasānam vai Česo-
lem, taču katrā ziņā jau pēc dažiem gadiem Paganīni pīšļus atkal pārvietoja. 
Mūziķa biogrāfi stāsta par kādu jūrnieku, kurš apgalvojis, ka zārks ar Paganīni līķi 1844. gadā pārvests uz Nicu. Toreiz muitnieks jautājis kuģa kapteinim: “Kas jums tur ir?” Kapteinis atbildējis: “Paganīni. Tas Paganīni, kurš tik labi spēlēja.” Kuģa pavadzīmē esot bijis ierakstīts: “Apliecinām, ka uz šā kuģa “Marija Maddalēna” (Sardīnijas), īpašnieks Džo-Batists Reijete, tiešā ceļā no Dženovas uz šo ostu nogādāts nelaiķa barona Paganīni zārks, kas savulaik iebalzamēts atbilstoši visiem šā aroda priekšrakstiem. Ievietots labi noslēgtā cinka kastē, kas ievietota lielāka izmēra riekstkoka kastē, un kas savukārt ievietota vēl lielākā gaiša koka kastē, kurai bija paralelepipēda formula un iezīmēta burtiem MDS (veselības pārvalde). No šīs ostas tas tālāk virzās uz Dženovu, no kurienes nekavējoties to pārvedīs uz Paganīni māju Polčeverē. Lūdzam visas pārvaldes, intendantus, glabātājus un citas oficiālas veselības pārvaldes personas šai pārvietošanai nelikt nekādus šķēršļus.”

Tādā veidā, šķiet, beidzot 1844. gada 22. aprīlī lieliskā vijolnieka mirstīgās atliekas atgriezās tajā vietā, kur viņš uzsāka savas dzīves gaitas. Un “policijas pārvalde spēra atbilstošus soļus, lai pīšļu pārvešana uz Paganīni villu Polčeverē ritētu netraucēti un nemanāmi, bez jebkāda apglabāšanas pompa, lai pildītu viņa augstības norādījumu par apglabāšanu pieticīgā, neuzkrītošā vietā”.

Taču… tās aizvien vēl nav Paganīni līķa epopejas beigas. Vienu gadu vijolnieka pīšļi, ievietoti trijās drošās kastēs, nogulēja namiņā, kamēr dēls Atila cīnījās par tiesībām veikt tēva piemiņas godināšanas mesu baznīcā. Visbeidzot Parmas bīskaps atcēla aizliegumu ievest pīšļus hercogistē, un 1845. gada maijā beidzot virs zemē ieraktā Paganīni ķermeņa sāka šalkot grāfa Česoles villas parka cipreses. 
Taču – taču! Arī tas vēl nav fināls. Gan viņa dēls un vēlāk arī mazdēls nepārtrauca rūpēties, lai iegūtu tiesības diženā vijolnieka pīšļus apglabāt īstā kristiešu kapsētā. Šīs pūles vainagojās panākumiem tikai 1876. gadā. Bet 1893. gadā Paganīni mazdēla čehu vijolnieka Františeka Ondržičeka klātbūtnē zārku atkal izraka un atvēra. Nostāsti vēsta, ka Paganīni seja aizvien bija lieliski saglabājusies, bet ķermenis tomēr cietis un pamatīgi izdēdējis. Zārku atkal apraka, lai… pēc trim gadiem kārtējo reizi celtu laukā. Šoreiz tas bija nepieciešams, lai to pārvestu uz jauno Parmas kapsētu. Tā esot pagaidām pēdējā Nikolo Paganīni mirstīgo atlieku pārvietošana.

Nedienas ar negantu valdītāju līķiem
Nelāgi izgājis arī bijušajam Igaunijas prezidentam Konstantīnam Pjatem, kuru pēc tā, kad PSRS anektēja Igauniju, izsūtīja uz Ufu Krievijas vidienē, bet vēlāk arestēja un ieslodzīja, un līdz pat nāves dienai viņš pārvērtās pastāvīgā 
cietumu un speciāla režīma slimnīcu iemītniekā. Pjate mira 1956. gada 18. janvārī Burašovskas psihoneiroloģiskajā klīnikā Tveras apgabalā, kur vietējā kapsētā viņu arī apglabāja.

Kad PSRS iesākās tā dēvētā pārbūve (perestroika), Igaunija atcerējās savu pirmo prezidentu. Speciāla ekspedīcija uzsāka Pjates pīšļu meklēšanu. Tās gaitā atraka 46 (!) anonīmas kapa vietas, un vienā beidzot identificēja prezidenta pīšļus. Ekspertīze apliecināja, ka ekspedīcijas locekļi nav kļūdījušies. 1990. gada 21. oktobrī pulksten 12 dienā visā Igaunijas teritorijā iezvanījās zvani. Galvaspilsētā Tallinā pareizticīgo Preobraženska katedrālē notika svinīgs dievkalpojums. Tad bēru procesija virzījās uz Kadriorgu, kur izvietots republikas Augstākās padomes prezidijs. Šeit notika svinīga ceremonija, un vēl viena ceremonija bija arī meža kapos-memoriālā Metsakalmistu. Grūti pateikt, vai tas ir daudz vai maz, bet sanāk, ka Konstantīns Pjate svešā zemē nogulējis 34 gadus…

Atgādināsim, ka Napoleona pīšļi atgriezās no Svētās Helēnas salas Parīzē 1840. gadā, 19 gadus pēc slavenā imperatora nāves. Rosīni nomira 1868. gadā, un arī viņu 19 gadus pēc nāves no Parīzes slavenās Perlašēzas kapsētas pārveda uz Florenci, lai apbedītu blakus Mikelandželo un Galilejam. Fjodora Šaļapina mirstīgās atliekas no Francijas atgriezās Krievijā tikai pēc pusgadsimta. Taču dažkārt šādi ceļojumi ilgst arī gadsimtiem…

Prūsijas karalis Frīdrihs II, kuru mēdza dēvēt arī par Brandenburgas makgrāfu, Pomerānijas un Magdeburgas hercogu, Mindenes un Halberštates kņazu, bet visbiežāk par “Sansusī filosofu”, savā testamentā bija norīkojis: “Esmu dzīvojis filosofa dzīvi, tāpēc vēlos, lai mani apglabā kā filosofu, bez lieka trokšņa, greznības un ceremonijām. Lai lukturu apgaismojumā un bez pavadītājiem mani aizved uz Sansusī un klusi apglabā terases augstumos, labajā pusē pēc mana speciāla pasūtījuma izbūvētajā vietā.”

Šis ir kārtējais gadījums, kad aizgājēja vēlme nav ievērota. Prūsijas karalis nomira 1786. gada 17. augustā savā gultā Sansusī pilī. Atvadu periodā aizgājēja ķermenis dusēja zem baldahīna Potsdamas pils audienču zālē. Tad viņa pēctecis Frīdrihs Vilhelms lika viņu apglabāt Potsdamas garnizona baznīcas dārzā blakus savam tēvam “kareivju karalim” Frīdriham Vilhelmam I. Tur Frīdriha II pīšļi nogulēja līdz 1943. gadam. Kad sabiedroto spēki pastiprināja Berlīnes un priekšpilsētu bombardēšanu, Hohencollernu karaliskās dzimtas atvases sāka bažīties par diženo kapeņu likteni. Vispirms abus zārkus nogādāja gaisa spēku štāba bunkurā, taču, tuvojoties padomju armijai, karaļu pīšļus, tiem vēl pievienojot arī Hindenburga un viņa dzīvesbiedres 
pīšļus, smagās automašīnas kravas kastē pārveda uz Bernterodi Tīringā, noslēpjot kālija sāls raktuvju šahtās.

Taču vēlāk sarkofāgus uzgāja nevis krievi, bet amerikāņi. Aizejot no Tīringas, viņi novietoja karaliskos pīšļus Marburgas baznīcā un domāja, ka atraduši tiem iespējami vislabāko vietu. Taču ķeizara Vilhelma mazdēls Prūsijas princis Luijs Ferdinands domāja citādi. 1952. gadā kādā naktī viņš slepus izzaga savu slaveno senču pīšļus un pārveda uz Hohencollernu pils zvanu torni. Luijs Ferdinands bija nolēmis izpildīt pēdējo Frīdriha Lielā vēlēšanos un visbeidzot apglabāt viņa atliekas speciāli ierīkotajā kapličā Sansusī terasē, kas tur vientuļi gaidīja jau kopš 1744. gada. Kapliča bija blakus karaļa mīļoto dzinējsuņu apbedījuma vietai. 1991. gada 17. augustā, 205. nāves dienā, “vecais Fricis” beidzot ieguva mieru tieši tajā vietā, kur to pats bija vēlējies.

Gadījums ar Frīdriha II mirstīgajām atliekām, protams, ir iespaidīgs, taču acīmredzot par pārvietošanas rekordistu miroņu saimē jāuzskata Meksikas nežēlīgais iekarotājs konkistadors Kortess.

Savulaik Kortess iznīcināja lielu skaitu acteku, tostarp arī viņu likumīgo valdnieku Kvotemoku. Pirms soda izpildīšanas Kvotemoks esot teicis Kortesam: “Par to dievs tevi sodīs!” Un patiešām – acteku vadoņa paredzējums pēc nežēlīgā spāņa nāves piepildījās. Kortess nomira savā dzimtenē Seviļjā 1547. gadā, un viņa līķi oficiāli un svinīgi apglabāja hercoga Medīnas Sidenija kapličā svētā Isidora klosterī. Taču pēc 15 gadiem – atbilstoši Kortesa testamentam – viņa zārku atraka un pārveda pāri okeānam. Otrreizējā apglabāšana notika svētā Franciska klosterī Teskoko.

Pagāja vēl 67 gadi, un 1629. gadā konkistadora pīšļus pārapbedīja vēl vienu reizi – tagad jau svētā Franciska baznīcā Mehiko.

Taču tas, protams, vēl nav viss. 1794. gadā 
 notika kārtējā Kortesa pīšļu izrakšana un pārapbedīšana – šoreiz tos apraka Jēzus no Nācaretes hospitāļa teritorijā, virsū uzstādot masīvu konkistadora bronzas bisti.

Arī hospitāļa miera laukos Kortesa kauli dusēja neilgu laiku. 1823. gadā Meksikā uzvarēja sacelšanās, kas atbrīvoja no spāņu kundzības, un vietējie patrioti sadomāja iznīcināt Kortesa kapliču, lai viņa atliekas sadedzinātu un pelnus izkaisītu vējā.

Pēdējā mirklī dzelzs kastīti ar Kortesa kauliem nozaga un slepeni iemūrēja hospitāļa sienā.

Taču arī tā vēl nebija šo pīšļu pēdējā mājvieta. 1946. gadā tos atrada zinātnieki un nosūtīja uz papildu izmeklējumiem laboratorijā. Tādā veidā varam saskaitīt – Kortesa pīšļu atrašanās vieta mainījusies vismaz sešas reizes!

Kortesa gadījums apliecina, ka slavenu personu pēcnāves ceļojumi ir ne tikai pārvešana no necilām vietām uz vairākkārt ievērojamām – panteoniem, memoriāliem un slavenām kapsētām, bet arī pretējā virzienā.

Lūk, vēl pāris iezīmīgi gadījumi – Lielās franču revolūcijas darbinieks Mirabo un Josifs Staļins. Vairākus gadus pēc nāves viņiem vajadzēja pārvākties uz necilākām mājvietām. Pēc tā, kad kļuva zināms par Mirabo saitēm ar karali, viņa atliekas vienkārši izmeta laukā no Francijas ievērojamo cilvēku Panteona, pārvietojot uz noziedznieku kapsētu. Savukārt Staļina mūmiju 1961. gada 31. oktobra naktī slepus iznesa no mauzoleja, kur tā ilgus gadus bija gulējusi blakus Ļeņinam, un apglabāja blakus Kremļa sienai, kas – neapšaubāmi – vērtējams vēl kā gluži cienījams variants, ja salīdzinām ar noziedznieku kapsētu.

Izrēķināšanās ar līķiem
Taču, izrādās, pārapbedīšana vēl nav tas ļaunākais, kas var notikt ar aizgājējiem. Vēsturē zināma gūzma gadījumu, kad notikusi arī fiziska izrēķināšanās ar miroņiem…
9. gadsimta beigās asiņaino katoļu pāvesta troni Romā ieņēma bīskaps Formoza. Kad pāvests nomira, viņa pēctecis Stefans VI nolēma savu priekšteci… sodīt. Šajā nolūkā vairākus mēnešus pēc Formozas apglabāšanas viņa atliekas izraka no kapa, ietērpa pāvesta apģērbā, iesēdināja tronī un tiesāja. Tiesas procesa laikā pierādīja visus Formozas grēkus, par ko viņam atņēma pāvesta titulu. Tad viņam izpildīja nāves sodu – vispirms nocirta 3 pirkstus, ar kuriem viņš mēdzis svētīt tautu, pēc tā viņa līķi aiz kājām vilka cauri visai Romai, beidzot iemetot to Tibrā.

Bet angļu reformācijas aizsācējam Džonam Viklifam nāves sodu izpildīja pat 40 gadus pēc viņa fiziskās nāves! Viņš mira 1384. gadā, bet pēc jau minētajiem 40 gadiem viņa atliekas izraka un publiski sadedzināja. Vēl pēc trim gadsimtiem angļi līdzīgi izrīkojās ar Oliveru Kromvelu, kura pīšļus, kas bija apglabāti Henrija VII zvanu tornī Vestminsteres abatijā, izcēla no kapa un… publiski pakāra, pēc kā vēl viņa galvaskausu uzlika uz Vestminsteres nama jumta.

Līdzīgi rīkojušies arī Krievijā, kur 17. gadsimta sākumā, kad bija gāzts un nogalināts tā dēvētais Viltus Dmitrijs I (Grigorijs Otrepjevs), viņa līķi vispārējai apskatei izvietoja Maskavas Sarkanajā laukumā. Taču šeit varai mazliet misējās, jo tauta ieradās, lai izrādītu simpātijas nogalinātajam, tāpēc nolēma viņu pakļaut tā dēvētajai tirdzniecības soda izpildīšanai. Tas nozīmē, ka vispirms līķi novietoja uz speciāla tirdzniecības galda, tad no Kremļa ieradās muižnieki, kuri ilgu laiku šaustīja to ar pletnēm, tad paņēma svētku maskarādei paredzētu masku un uzmeta to uz nogalinātā uzšķērstā vēdera, bet mutē iebāza stabuli. Taču arī ar to vēl nebija gana. Viltus Dmitrija I apgānīto līķi apglabāja anonīmā ceļmalas dangā, kas gan speciāli šim nolūkam bija mazliet paplašināta, sasniedzot paprāvas bedres izmērus, taču pēc neilga laika atkal izraka laukā, sadedzināja, pelnus ielādēja lielgabala lodē un izšāva gaisā.

Arī krievu cara Nikolaja II favorīta Grigorija Rasputina līķi vairākus mēnešus pēc viņa vardarbīgās nāves izraka un sadedzināja tvaika katla kurtuvē. Bet paša Nikolaja II līķi, kā arī boļševiku zvēriski nogalināto visu viņa ģimenes locekļu līķus aplēja ar sērskābi un apglabāja anonīmā, nevienam nezināmā vietā. Vēlākos gados par šo apbedījumu vietu jeb vietām bijušas neskaitāmas spekulācijas.

Piemēram, Parīzē mītošā krievu rakstniece Zinaīda Šahovska savulaik kādam padomju žurnālistam intervijā teikusi, ka gluži precīzi zina, uz kurieni aizveda cara ģimenes locekļu mirstīgās atliekas, taču nezinot, kur tās atrodas tagad. N. Sokolovs (Omskas apgabaltiesas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, kurš laikā, kad Jekaterinburgu bija ieņēmis baltgvardu karaspēks, veica cara ģimenes slepkavības izmeklēšanu un vēlākos gados par to sarakstīja grāmatu) šīs atliekas savāca vairākās kastēs un nodeva ģenerālim Žanēnam, kurš bija franču misijas vadītājs un sabiedroto karaspēku vienību virspavēlnieks Sibīrijā. Žanēns tās aizveda sev līdzi vispirms uz Ķīnu, tad uz Franciju, kur patiesībā īsti nezināja, ko ar tām darīt. Tad viņš šīs kastes atdeva emigrācijā izveidotai Krievu sūtņu padomei, kuras sastāvā ietilpa gan cara laikā, gan Pagaidu valdības ieceltie sūtņi Itālijā, Anglijā, Francijā un citās Eiropas un pasaules valstīs.
Sākumā šīs kastes pie sevis glabājis bijušais sūtnis Itālijā M. Gīrss, taču drīz apstākļi viņu piespieda pārdot savus īpašumus, un kastes nonāca bijušā sūtņa Francijā V. Maklakova pārziņā, kurš tās ievietoja kādas franču bankas seifos. Vēlāk, kad vācieši ieņēma Parīzi, viņi pieprasīja tās atdot, atgādinot, ka cariene Aleksandra bijusi vācu princese. Maklakovs pretojās, taču jau bija vecs, fiziski nespējīgs, tāpēc nenosargāja šīs relikvijas, kas, visdrīzāk, aizceļoja uz Vāciju. Iespējams, tās nokļuva Aleksandras pēcteču no Hesenes īpašumā, kuri tās apglabāja kārtējā slepenā, nevienam nezināmā vietā…

Bet rakstnieks G. Rjabovs apgalvo, ka cariskās ģimenes mirstīgās atliekas nekad nav izvestas ārpus Krievijas robežas. Viņš domā, ka atradis precīzu Nikolaja II apbedījuma vietu netālu no Jekaterinburgas, un jau 1979. gadā kopā ar palīgiem nelegāli izracis cariskās ģimenes pīšļus. Vairākus galvaskausus Rjabovs nodeva ekspertīzei – tolaik rakstniekam bijušas labas attiecības ar PSRS Iekšlietu ministrijas augstākajām amatpersonām –, taču neviens eksperts neesot uzdrošinājies nodarboties ar Romanovu dinastijas pēcteču pīšļu izpēti, un beigās Rjabovs esot bijis spiests šos oficiāli tā arī neatpazītos galvaskausus novietot atpakaļ kapa vietā. 
Bet 1989. gadā Krievijas Federācijas tiesu medicīnas eks-
pertīžu biroja speciālists Sergejs Abramovs negaidīti pats pieteicās palīgos Rjabovam, un, izmantojot galvaskausu fotogrāfijas un atlējumus, viņš paziņoja, ka katrā ziņā Rjabova no kapa izņemtie galvaskausi piederējuši vienas ģimenes locekļiem. Divi galvaskausi piederot 14–16 gadus veciem cilvēkiem (cara bērniem Aleksejam un Anastasijai), bet viens aptuveni 40–60 gadus vecam cilvēkam, un tajā redzamas pēdas, ko atstājuši sitieni ar smagu priekšmetu (iepriekš Japānas apmeklējuma laikā kāds fanātisks policists bija pamanījies iegāzt Nikolajam II pa galvu ar zobenu).

Bet 1991. gadā Jekaterinburgas varas iestādes izrādīja savu iniciatīvu un iespējamajā imperatora ģimenes apbedījuma vietā veica kārtējo atrakšanu. Pēc gada ekspertīze apliecināja, ka atradumi patiešām esot attiecināmi uz Romanoviem. Mūsu dienās šīs par cara ģimenes atliekām oficiāli pasludinātās atliekas apglabātas Petropavlovskas cietoksnī Sanktpēterburgā, bet 2000. gada augustā pareizticīgās baznīcas vadība pēdējo Krievijas caru Nikolaju II un viņa ģimenes locekļus iecēla svēto kārtā.

Taču grūti klājies arī citu Romanovu nama pārstāvju mirstīgajām atliekām. Piemēram, pirms Vozņesenskas klostera uzspridzināšanas 1929. gadā boļševiki atraka un izlaupīja citu carisko ģimeņu sarkofāgus. Esot izzagti pat audekli, kuros ietītas kņazieņu un carieņu atliekas, savukārt visu pārējo kā nevienam nevajadzīgus atkritumus uz ilgiem gadiem noglabāja Maskavas Kremļa Arhangeļskas katedrāles pagrabos.

Līdzīgi ar saviem monarhiem savulaik izrīkojušies arī franči. Piemēram, Lielās franču revolūcijas laikā arī viņi nesaudzēja savu karaļu mirstīgās atliekas. Revolucionāri azartiski grāva un izlaupīja karaliskos kapus Sendenī bazilikā, tostarp nepasaudzējot pat svētās Ženevjēvas piemiņu – viņas relikviju šķirstu vienkārši sadedzināja Grēvas laukumā.

Arī mūsu dienās saglabājusies tendence necienīgi un zaimojoši izturēties pret mirušo piemiņu. Piemēram, Sevastopolē Vladimira katedrāles kapsētā apglabāti četri ievērojami 19. gadsimta krievu flotes komandieri. 1931. gadā katedrāles telpas pārvērta aviācijas motoru remontdarbnīcā. Jau pirmajā piegājienā jaunie saimnieki vispirms uzlauza kapenes un lielāko daļu admirāļu atlieku iznīcināja. Tad tās apbēra ar zemi un aizmūrēja. 1974. gadā katedrāles telpās ierīkoja Sevastopoles varonīgās aizstāvēšanas un atbrīvošanas muzeju, un tad attīrīto kapeņu grīdā atklāja burtiski tikai dažas admirāļu atliekas. Tās aizveda uz Ļeņingradu, kur tās strauji… pazuda.

Vēlāk šo lietu pētīja krievu žurnālisti. “…Runā, ka šīs atliekas uz Ļeņingradu nogādāja kāds arheoloģijas students-praktikants, kur tās noglabājis kāda komunālā dzīvokļa pieliekamajā. Drīz viņš aizbraucis kārtējā ilgstošā ekspedīcijā. Atgriežoties viņš ievācies citā dzīvoklī, par vedumu no Sevastopoles aizmirstot. Nav izslēgts, ka minētās admirāļu atliekas vēl šodien mētājas vecu katlu, velteņu un citu krāmu saimē…”

Arī mūsu dienās mirušo izcilo cilvēku mirstīgajām atliekām ne vienmēr uzreiz izdodas rast mieru savai mūža dusai. Piemēram, izraisījās nopietni strīdiņi par 1990. gadā mirušās kinoaktrises Grētas Garbo mirstīgajām atliekām. Nezināmu iemeslu dēļ viņas pelnu urna nokļuva kāda Ņujorkas apbedīšanas kantora plauktā, nevis paredzētajā kapsētā. Raugi, Grētas Garbo uzvārds pa tēva līniju ir Gustavsone, tātad tam ir izteiktas zviedru saknes. Taču lielāko dzīves daļu Grēta Garbo nodzīvoja ASV. Tad arī pēkšņi radās strīdiņš – kur viņu apglabāt? Zviedri vēlējās, lai tas notiek kādā Stokholmas kapsētā, savukārt vairākas ASV pilsētas piedāvāja urnu apglabāt savās teritorijās. Galīgais lēmums bija jāpieņem lieliskās aktrises mantiniecei Reisfeldas kundzei, kura izvēlējās Stokholmu…

Saistītie raksti

Cita starpā un dažādu nežēlīgu un šausminošu gadījumu fonā, kad bijusi vērojama necienīga izturēšanās pret aizgājēju līķiem, tostarp arī to bezjēdzīga pārvietošana un pat pārdošana, ir vērts atzīmēt arī gadījumus par sevišķi rūpīgu apiešanos.

Maķedonijas Aleksandra, kurš mira karstajā Babilonijas klimatā, tuvinieki viņa līķi ievietoja medus mucā un tad pacietīgi nogādāja dzimtenē. Bet slaveno angļu admirāli Horāciju Nelsonu, kurš gāja bojā Trafalgāras kaujā, Anglijā nogādāja konjaka mucā, kas ļāva viņa mirstīgās atliekas cienīgi apglabāt Vestminsteres abatijā…

LA.lv