Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. decembris, 2013
Drukāt

Tā svarīgākā ir dzīvība. Saruna ar ugunsdzēsēju un mācītāju Ilmāru Rubeni (4)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ilmārs Rubenis ir gan ugunsdzēsējs glābējs, gan viens no Mežaparka un Baldones luterāņu draudžu mācītājiem. Zolitūdes traģēdijas naktī viņš brauca pie bojāgājušo kolēģu ugunsdzēsēju tuviniekiem, lai kā mācītājs būtu kopā ar ģimenēm viņiem tik neizsakāmi lielo sāpju brīdī. Bet nākamajā naktī pats strādāja traģēdijas vietā kopā ar citiem ugunsdzēsējiem. Šoreiz – saruna gan par cilvēku fizisko glābšanu nelaimēs, gan par dvēseles glābšanu, gan par Ziemassvētku vēsti.

Jūs TV dokumentālajā filmā stāstījāt par vienas ģimenes zēnu, kurš runāja par Dievu.

I. Rubenis: Puika pateica būtībā to, ko šādā situācijā ir svarīgi dzirdēt un apzināties: no mūsu vidus paņemtais, mūžībā aizsauktais cilvēks nav pazudis, nav aizgājis nebūtībā, bet viņš ir pārgājis mūžībā, un būs iespēja satikties. “Es zinu, ka viņš ir pie Dieva, es zinu! Es to zinu, ka viņš tur ir, ka viņam ir labi. Viņam nekas nesāp,” puisītis sacīja. Jā. Tikai tagad jāpārdzīvo tās ārkārtīgi smagās šķiršanās sāpes un sēras.

Ugunsdzēsēja darbā riska pakāpe ir augsta. Var būt situācijas, kurās nevaram paredzēt notikumu attīstību. Pat kādu šķūnīti dzēšot, ir risks, ka tur varbūt atrodas degvielas kannas vai gāzes baloni, kas var uzsprāgt. Tāpēc glābēji visupirms ļoti rūpējas par savu drošību. Jo, ja kādā nelaimes gadījumā glābējs rīkosies neapdomīgi un viņam pašam vajadzēs palīdzību, tad viena glābjamā vietā būs jau divi… Ja nelaimes vietā iekštelpās ir cilvēki, glābējs noteikti riskēs, ies tajā mājā iekšā, cik vien var, ievērojot noteikumus, drošības prasības. Tie paši Zolitūdes glābēji pavisam nesen pirms šī notikuma tika dzēsuši ugunsgrēku ķīmiskā rūpnīcā, kur bija ar atklātu liesmu dedzis angārs. Turpat blakus bija biroja ēkas, un, kad glābējs iegāja angārā, notika sprādziens, kas aizmeta viņu 15 metrus tālu; otru ugunsdzēsēju biedri ieveda citā telpā, kur viņš šokā par sprādzienu un milzīgajām liesmām bija vairākas minūtes skaļi kliedzis.

Svētajos rakstos lasām, ko pats Kungs Kristus apliecina, ka nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod drauga dēļ.

Glābējs patiešām reāli izglābj cilvēkus. Apziņa, ka tu reāli esi kādam izglābis dzīvību, dod lielu gandarījumu.

Mūsu biedri gāja bojā, glābjot citus. Daži ir atdevuši savu dzīvību, lai citi dzīvotu. Šie cilvēki ir reāli šodienas varoņi. Jo – kas tad mums Latvijā ir dārgākais? Mums ir dārga brīvība; ir dārga pati valsts – mums ir vieta, kur dzīvot. Un tā svarīgākā ir dzīvība.

Ja kādā valstī, tautā kaut kas tāds kā Zolitūdes traģēdija notiek, tas padara nāciju stiprāku. Mums nevajadzētu taupīt neko un dot visu iespējamo kā savu varoņu piemiņai, tā viņu tuviniekiem.

Arī Anglijā ugunsdzēsēji savās darbavietās rīkoja piemiņas pasākumus – ar Latvijas karogiem, ar svētbrīžiem. Šo solidaritāti izjuta glābēji visā pasaulē.

Zolitūdes traģēdija parādīja, ka sabiedrība ir līdzjūtīga un līdzcietīga.


Redzējām, kā tauta juta līdzi – ziedojot, klāt esot. Kas tad ir vajadzīgs? Tā reālā klātbūtne. Ar savu silto roku, silto sirdi būt klāt. Tuviniekiem pleca sajūta bija atbalsts, dalīta bēda ir vieglāk pārdzīvojama.

Paldies Dievam, bojāgājušo vidū Zolitūdē nebija mazu bērnu, – varbūt vecāki tomēr vairāk nekā pārējie cilvēki ieklausījās signalizācijas brīdinājumos.


Trīs valodās signalizācija brīdināja un teica – ej ārā! Signalizācija bija skanējusi jau iepriekš, brīdinot. To visu es saku cilvēkam, kurš prasa: “Kur bija Dievs?”

Paies laiks, līdz varbūt sapratīsim, apjautīsim, ko Viņš īsti mūsu tautai ar šo nelaimi gribējis pateikt; baznīcu vadītāji laika gaitā varbūt dos atbildi, ievirzi. Inteliģence jau runā par sabiedrībā sastopamo alkatību, kam ir ārkārtīgi traģiskas sekas.

Tagad smaga lieta būs vainīgo “ķeršana”. Vainīgo meklēšanu instinktīvi salīdzinām ar miera meklēšanu – notiesāsim vainīgos, atradīsim sistēmas kļūdas, un būs labi. Tie ir meklējumi pēc drošības, kura, protams, ir vajadzīga. Bet es kā garīdznieks jautāšu – vai cilvēks par savu drošību parūpējas līdz galam, jo nupat pieminētā ir tikai fiziska drošība. Bet jautājums, ko ikviens, trīs dienas skatoties acīs nāvei, sev apzināti vai neapzināti uzdeva, bija – kā būs ar mani? Šo jautājumu esam iemācījušies ikdienā veiksmīgi nolikt malā. Cik ļoti neērti cilvēki jūtas, kad jādomā par šiem dzīves eksistenciāliem jautājumiem. Atbildi var dot tikai Dievs. Nāve – tas ir vienīgais, par ko simtprocentīgi zinām, ka tā mūsu nākotnē būs, mēs nomirsim. Cik cilvēku gatavi tādam mirklim? Viktors Igo par nāvi teica: “Beidzot es savu Kungu vaigā redzēšu.” Kad paskaties uz nāvi ar tādu skatienu – ka tā nav bezcerība, bet ir brīdis, tad Kristus paņems tevi aiz rokas un aizvedīs uz mūžības mājokļiem, – tad spēj arī šajā grūtajā brīdī iedot kaut kādu cerību, mierinājumu. Bet tiem, kas varbūt saredz savu vainu, ir viens ceļš, kā atgriezties pie Dieva. Sava vaina jāatzīst, jānožēlo, par to ir kaut kā jāsamaksā un jālūdz Dievam piedošanu. Un tad Viņš piedod.

Vai cilvēka sirds šo mācītāja sludināto pieņem vai nepieņem, tas nav mūsu ziņā.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Intervija laba. Tikai mums, kā ugunsdzēsējiem labuma nav. Jo nākas strādāt pa 24 stundām un pat vairāk – 24,5. Maksā tikai par 22 stundām. Jau cik gadus saka, ka pāriesim uz 12 stundām. Tā arī ne kas nemainās. Daudzi no pārguruma bieži slimo. Neiztur nervi, jo tik ilgas stundas pavadīt darbā nav normāli. Vajag beidzot izlemt, vai ejam uz Eiropu vai paliekam kā PSRS.

  2. Ugunsdzēsējs un mācītājs – tas ir labs apvienojums. Visu cieņu.

  3. Teicama intervija, gariigas atzinjas !

  4. Labs pārsteigums bija šovakar “Panorāmā” sižets par I.Rubeni. Interesanti – ugunsdzēsējs un mācītājs 🙂
    Ļoti lepojos ar mūsu ugunsdzēsējiem – glābējiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+