Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
27. jūnijs, 2012
Drukāt

Misija – saglabāt latviskās tradīcijas


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pēc nedēļas Latviju pāršalks nu jau 25. starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Šogad ievērojami palielinājies tā Latvijas dalībnieku skaits – pagājušajā festivālā 2009. gadā piedalījās 137 ansambļi, bet 2012. gadā – jau 173. Festivāla priekšnojautās “LA” vēlējās noskaidrot, vai var runāt par tautas mūzikas kustības agrākā spožuma atgriešanos.


 

Dzīvo tradīciju izzūdošās saliņas

Aptaujātie folkloras jomas pārstāvji, atbildot uz šo jautājumu, gan drīzāk ir skeptiski. Lai gan nenoliedzams, ka pašlaik vēl varam lepoties, ka Latvijā joprojām pastāv tā dēvētās autentiskās folkloras nesēji – etnogrāfiskie ansambļi. To vidū – Aulejas sievas Krāslavā, suitu sievas Alsungā, Rucavas, Bārtas, Vaboles etnogrāfiskie ansambļi. Šie kopumā 23 kolektīvi ir tradīciju saliņas, ar kurām varam lepoties citu eiropiešu acīs. “Šajā ziņā mums tuvu stāv Bulgārija, Slovākija, Slovēnija, Balkānu un Alpu reģions, taču šāda veida tautas mūzikas tradīciju pārmantojamība tiešā veidā praktiski nemaz nav novērojama Vācijā, Holandē, Dānijā, Beļģijā. Tur uz mums raugās ar lielu skaudību,” uzsver Latvijas folkloras biedrības vadītājs Andris Kapusts.

Muzikālo tradīciju tiešās pārmantojamības process, kas ir etnogrāfisko ansambļu galvenais pamats, kopumā tomēr pamazām iznīkstot pavisam vienkārša iemesla dēļ – arvien mazāk paliek tā dzīvo nesēju. Pat ja pārmantošana notiek – jo ir folkloras kopas, kas darbojas kā ģimenes, tad tā šobrīd jau notiek tā dēvētajā postfunkcionālajā situācijā. Jo vairs taču īsti nav nedz to tīrumu, kur, pie dakšām stāvot, pulciņā dziedāt, piemēram, talkas dziesmas, nedz ganību, kur skanēt ganu dziesmām.

 

“Pārsvarā, tāpat kā daudzviet Eiropā, pie mums pastāv tā dēvētās folkloru reproducējošās grupas – folkloras kopas, kas mācās no ierakstiem, notīm, pierakstiem, bet pārmantojamība, ja tā arī ir, norit kultūras namā, koncertā, festivālā. Vienīgā, kas pagaidām pie mums saglabājusies kā funkcionējoša, ir tradicionālo svētku prakse, tā ir unikāla bagātība, ko vajadzētu saglabāt pēc iespējas ilgāk.”

 

No tautas kustības par nišas parādību

Latvijas vēsturē zelta burtiem ierakstīts pirmais folkloras festivāls “Baltica”, kas 1988. gadā izvērtās par īstu pašcieņas piestrāvotu latviešu nacionālās pašapziņas un patriotisma jūtu kulmināciju. Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra (KNMC) folkloras nozares eksperte Gita Lancere uzsver, ka tobrīd festivāls nāca ar savu nacionālo piedāvājumu. Šobrīd gan vairs nevar runāt par tik vērienīgu festivāla sociālo lomu, taču, pēc G. Lanceres domām, “tik vērienīgs masveidīgums arī nav īsti savietojams ar to, kas ir pati folklora. Tradicionālajā kultūrā ir nišas un nišiņas, slāņi, kopējā aina veidojas no maziem klucīšiem”. Arī A. Kapusts norāda – folkloras kustība šobrīd ir tik dažāda un daudzveidīga, ka tagad jau vairs nevar runāt par to kā vienotu kultūrsociālu parādību, kāda tā bija astoņdesmitajos gados. “Šobrīd folklora nav uzskatāma par pašdarbību jeb amatiermākslu. Tajā neiesaistās cilvēki, kas vēlas kaut kā pavadīt brīvo laiku. Jūs dzirdēsit citu motivāciju – vēlmi saglabāt tradīcijas. Nevar noliegt, ka tajā ir kāds patriotisma, misijas aspekts.”

Tautas mūzika nav un nebūs plaša pieprasījuma lieta, novērojis arī interneta folkloras raidstacijas “Radio Oira” dibinātājs Edgars Skrāģis. Viņš atzīst, ka liela daļa radioklausītāju ir ārzemēs mītošie tautieši.

 

Vai jaunais vilnis?

Pašlaik mūzikas tirgū nonāk pat divreiz mazāk tautas mūzikas ierakstu nekā šā gadu tūkstoša sākumā, secina E. Skrāģis. Aktīvi gan turpina darboties “vecie kareivji”, piemēram, folkloras grupa “Iļģi”, bet šobrīd fondu līdzekļi, galvenais šādu projektu finansējuma avots, mazinājušies. Tomēr ir sākusi darboties jauna paaudze, kas iedvesmu smeļ tautas mūzikā un bieži darbojas, vien entuziasma vadīta.

Šogad desmit gadu jubileju svinēs Iecavas bērnu folkloras kopa “Tarkšķi” – liels pulks mazu un jau pieaugušu meiteņu un zēnu, kā arī pavecāku ļaužu, kuri ļoti labprāt spēlē vijoli, kokli, stabuli, cītaru, dūdas, mandolīnu un citus mūzikas instrumentus, dzied un danco. Pašlaik mazie dziedātāji aktīvi veido jubilejas ierakstu, kas iznāks decembrī. “Tarkšķu” vadītājai Kristīnei Karelei mazo dziedātāju audzināšana ir sirdslieta. “Vācot dziedamo materiālu, gan nebraucu ekspedīcijās, izmantoju grāmatas – Andreja Jurjāna, Emīla Melngaiļa pierakstus.”

Savukārt vijolniece Ieva Mūrniece (29) jau vairākus gadus muzicē Rīgas Danču kluba kapelā. Tradicionālās vijoļspēles prasmi apguvusi, darbojoties Skolēnu pils bērnu un jauniešu folkloras kopā “Kokle” Dinas Liepas vadībā, arī bērnu un jauniešu nometnēs “Trejdeviņi spēlmanīši” pie Ilgas Reiznieces, muzicējusi arī postfolka grupā “Miglas asni”.

 

“Mani saista iespēja savienot tradicionālo ar mūsdienīgo,” stāsta Ieva. “Arī 19. gadsimtā muzicēšanu ietekmēja viss jaunais – tieši tā ir dzīvā tradīcija. Jūtu arī zināmā mērā misijas apziņu.”

 

A. Kapusts ir pārliecināts, ka folkloras zināšanas jauniešiem jāapgūst vispārizglītojošā līmenī, nevis fakultatīvi. Pārstāvot pašmāju folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus, biedrība jau tuvākajā laikā Kultūras ministrijai iesniegs priekšlikumus un aktualizēs diskusiju par tradicionālās kultūras integrēšanu bērnu un jauniešu vispārējā izglītībā. “Mēs vēlētos izveidot metodisko materiālu, ko būtu iespējams izmantot integrētai tradicionālās kultūras ieviešanai dažādos mācību priekšmetos, pat fizikā,” atklāj A. Kapusts.

 

Folklora pret postfolkloru?

Šogad par festivāla “Baltica” vadmotīvu izvēlēts autentiskums. Ko tad īsti šobrīd domājam, runājot par latviešu tradicionālo mūziku? Gita Lancere skaidro – festivāla ietvaros tā ir bezautora mūzika (gan vokālā, gan instrumentālā), kas pārstāv tradicionālo latviešu zemnieku kultūru līdz 20. gadsimta sākumam, tautas mūzika. “Ir bijuši festivāli, kur šo jēdzienu paplašinām līdz ziņģei, jo arī tas ir tradicionāls slānis, bet šogad festivālā skanēs folklorizējušies 19. gadsimta psalmu dziedājumi no Latgales.”

Tautas mūzikas speci-ālisti uzskata, ka pašlaik folkloras jomā norit transformācijas process. Senajām pārmantojamības tradīcijām grimstot pagātnē, virsroku gūst citas tautas mūzikas iedzīvināšanas formas, kas saprotamākas jaunākām paaudzēm. Vai šis process ved pie nākotnes vīzijas, kurā globalizācijas un popkultūras ietekmē tautasdziesmas skanēs vairs, piemēram, tikai modernu ritmu pavadītas un zaudēs saikni ar tradicionālo vai, tieši otrādi, uzrunājot jaunatni viņiem saprotamā valodā, tā dēvētā postfolka mūzika vedinās “rakt dziļāk”, meklēt tās pirmsākumus tradīcijās?

 

“Pat ja “Baltica” uzstādījumā ir tieksme uz autentiskumu, mūsu mērķis tomēr nav atgriezt pagātni, bet nest tālāk senču vēstījumu,” uzsver A. Kapusts. Tas, vai eksperimenti tautas mūzikas jomā to saglabā vai tomēr nodara neatgriezenisku postu, būtu vesela pētījuma tēma, uzskata G. Lancere.

 

“Noteikti ir cilvēki, kas labprātāk iet uz “Iļģu”, nevis kādas tradicionālas folkloras kopas koncertiem, tomēr arī Ilga Reizniece nāk no teicēju ģimenes, viņa spēj iedot dzīvo nervu. Ir arī otra puse – ja viss skanēs basģitāru pavadībā un bungu ritmos, tas radītu virspusīgu priekšstatu par tautas mūziku. Manuprāt, eksperimentēt var atļauties cilvēks, kurš zina tradīciju un nenodara tai pāri.”

 

Uzziņa

Folkloras kopas 
novados

Rīgā – 20;

Kurzemē – 27, etnogrāfiskie ansambļi – 7;

Latgalē – 66, etnogrāfiskie ansambļi – 17;

Vidzemē – 42, etnogrāfiskie ansambļi – 0;

Zemgalē – 19, etnogrāfiskie ansambļi – 0.

 

Postfolkloras grupas Latvijā

“Iļģi” (1981), “Auļi” (2003), “Vētras saites” (2008), “Miglas asni” (2011), “Vecpilsētas dziedātāji” (1988), “Lāns” (1999), jauniešu ansamblis “Kokle” (1980), “Raksti”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+