Pasaulē
Eiropa

“Miss USSR” un šķībais vainadziņš 65

Londonā notiek skaistumkonkurss, kura dalībnieces saista “vienotā postpadomju valstu koalīcija”. Ekrānuzņēmums no youtube.com

“Viktorija Kalniņa, Latvija. 18 gadus veca. Pusi dzīves pavadījusi Lielbritānijā. Tēvs bulgārs, māte krieviete.” Šādas ziņas sniedz britu laikraksts “The Sun” par meiteni, kura pārstāvēja Latviju Londonā notiekošajā konkursā “Miss USSR UK” (USSR – latviski PSRS, saīsinājums no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības; valsts, kas beigusi pastāvēt pirms 25 gadiem). Viņa nebija vienīgā, kas aprīļa beigās notikušajā konkursā nesa Latvijas vārdu. Latvijā gan tas netika pamanīts – kāda Latvijas iedzīvotāja sociālajā tīklā parādījās tikai pāris ierakstu ar fotogrāfijām, kurā redzamas konkursa dalībnieces peldkostīmos, īsos pseido tautas brunčos, šķību vainadziņu galvā. “Nevienu nemulsina tas, ka “USSR” viņas nav, pat autiņos satītas, redzējušas…” secināja kāds komentētājs. Bet cita tviterlietotāja rakstīja: “Kurš to ņem par pilnu? Nebūtu ielicis bildi, neviens i nezinātu.”

Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā skaistumkonkurss notiek jau piekto gadu. Tajā piedalās sievietes no bijušajām padomju republikām. Konkursa dibinātāja ir Jūlija Titova. “”Miss USSR” misija ir cildināt individuālu skaistumu, kultūras mantojumu un zīmolus, sasaistot vienotā postpadomju valstu koalīcijā,” teikts konkursa mājaslapā internetā.

Konkursa nosaukums visus šos gadus ir raisījis dažādas diskusijas, Lietuvas vēstniecība ir prasījusi izņemt Lietuvas vārdu no visiem ar konkursu saistītajiem materiāliem. Pasākuma organizētājiem tika pārmesta vēstures nepareiza interpretēšana, norādot, ka Lielbritānija bija to rietumvalstu vidū, kuras nekad neakceptēja Lietuvas piespiedu inkorporāciju Padomju Savienībā. Taču konkursa organizatoriem, šķiet, no tā silts, ne auksts.

Latvijas presē konkurss vairāk tika apspriests pirms četriem gadiem, kad žūrija no 25 finālistēm par uzvarētāju atzina Rīgā dzimušo Viktoriju Jerjominu. Pērn uzvarējusi 26 gadus vecā lietuviete Agne Skopaite, šogad – krieviete Anastasija Boila.

Galerijas nosaukums


Latviski runā tikai viena

Šā gada konkursā esot startējušas piecas meitenes no Latvijas, latviski esot runājusi tikai viena, stāsta 27 gadus vecā šā gada konkursa dalībniece Diāna Bārzdiņa, kura pati nāk no Daugavpils, taču Lielbritānijā dzīvo jau astoņus gadus un darbojas skaistumkopšanas jomā. “Pārējās meitenes latviski nerunāja. Neesmu pārliecināta, vai viņas nesaprot, bet runāt… nu, viņas nāk no krievu ģimenēm un šeit ilgi dzīvo, viņas ir jaunas.”

Diāna savulaik ir apguvusi kordiriģēšanu Daugavpils mūzikas vidusskolā, tagad rudenī ieplānots sākt mācīties grāmatvedību. Ļoti patīkot viss, kas saistīts ar meikapu, matu un tērpu dizainu, tādēļ arī izlēmusi piedalīties konkursā.

“Esmu dzirdējusi ļoti daudz sliktu atsauksmju tieši par konkursa nosaukumu. Zinu, ka bija strīds ar Lietuvas un Igaunijas vēstniecību, viņi nevēlējās, ka izmanto viņu karogus. Taču daudzi nezina, ka konkurss notiek angļu valodā. Vienkārši nosaukums tāds, domāts meitenēm, kuras runā krievu valodā un nāk no 15 bijušajām Padomju Savienības republikām. Protams, varētu arī mainīt nosaukumu, taču domāju, ka tas tieši pievērš uzmanību, tas ir tāds reklāmas gājiens, jo nekādas ideoloģijas tur nav. Tik vien, ka domāts postpadomju valstīm,” spriež Diāna.

Krievu valodas zināšana gan neesot obligāts priekšnosacījums, jo šogad konkursā piedalījušās divas meitenes no Moldovas, kuras vispār nezinājušas krievu valodu. Tādēļ mēģinājumi notikuši divās valodās – angļu un krievu. “Protams, pieaicina populārus cilvēkus no Krievijas, dziedātājus, dizainerus, bet pats konkurss notiek angļu valodā. Par politiku tur nav runas!” stāsta Diāna Bārzdiņa. “Zinu, kā es sevi pasniedzu, un zinu, ka Latvijai par mani kauns nebūs.”

Diāna Bārzdiņa nebija plānojusi piedalīties konkursā, taču draudzene pierunājusi pamēģināt, jo pirms 10 gadiem Daugavpilī Diāna skaistumkopšanas konkursā bija uzvarējusi. “Gribēju redzēt, kā tas notiek Londonā. Konkurss skaitās diezgan populārs krievvalodīgo vidū. Atlase notika angļu valodā, pirmo atlasi filmēja “Channel 4″ (viens no lielākajiem britu televīzijas kanāliem. – Aut.). Vajadzēja pastāstīt par sevi, aizpildīt anketas. Gatavošanās ilga apmēram deviņus mēnešus, notika daudz visādu treniņu, kā pasniegt sevi publikas priekšā, kā runāt. Sekoja divi pusfināli ar izgājieniem vakarkleitās, rādījām dizaineru tērpus, bija arī talantu šovs. Finālā ir 10 meitenes, kuras piedalās peldkostīmu skatē. Es tiku tajā skatē, bet tālāk – labāko sešniekā – netiku. No 220 meitenēm tiku desmitniekā, tas ir brīnišķīgs rezultāts! Visvērtīgāk ir tas, ka varēju iepazīties ar dizaineriem, ar sponsoriem.”

Konkursa fināls noticis zālē ar 2000 skatītājiem, desmitvietīgie galdiņi skatuves priekšā maksājuši 3000 – 6000 britu mārciņas (3500 – 7100 eiro), balkonā bijušas pieejamas arī lētākas biļetes, sākot no 40 mārciņām (47 eiro).


“Izrādes koncepcija ir apkaunojoša”

Gan konkursa noliedzēji, gan atbalstītāji piekrīt, ka nosaukums noteikti nav veiksmīgs. Lauris Lauskis, diasporas ziņu portāla “Anglo Baltic News” īpašnieks, nedomā, ka pats konkursa fakts būtu īpaši briesmīgs. “Esmu runājis ar vairākiem pasākuma menedžeriem un producentiem. Primāri tas ir biznesa projekts. Un cilvēki meklē savu piederību un iespēju parādīt sevi. Tāpat kā latvieši iet uz “Daugavas vanagiem” un dejo tautas dejas, tā šiem cilvēkiem ir citas lietas, kas viņus vieno. Jā, konkursa nosaukums nav veiksmīgs. Man kāda Anglijas žurnāliste arī šo pašu jautājumu uzdeva. Bet tad nonācām pie tā, ka nav skaidrs, kā šie cilvēki var sevi sazīmēt kaut kādā vienotā kopumā, kas visiem būtu skaidrs un saprotams. Kā vēl nosaukt – Austrumeiropas meiteņu skaistumkonkurss? Protams, daudziem nosaukums varētu būt aizskarošs.”

Lietuvas vēstniecība Lielbritānijā vienmēr ir bijusi pret šo konkursu: “Mēs uzskatām, ka šīs izrādes koncepcija ir apkaunojoša. Padomju Savienības mantojums noteikti nav nekas tāds, ko vajadzētu sargāt un lolot. PSRS bija totalitāra valsts, kas brutāli anektēja Baltijas valstis Otrā pasaules kara laikā. Tā ir katra brīva izvēle – piedalīties šādā izrādē vai ne, taču Lietuvas vēstniecība piedalīšanos neatbalsta.”

Arī Latvijas vēstniecība konkursu neatbalsta: “Minētais skaistumkonkurss ir privāti un likuma ietvaros organizēts pasākums. Tā nosaukuma dēļ neatbalstām Latvijas pilsoņu dalību tajā un aicinām tam nepiešķirt publicitāti.”

Aivars Sinka, “Daugavas vanagu fonda” valdes priekšsēdis: “20. gadsimtā Latviju postīja un Latvijas tautu mocīja un verdzināja divas asinskāras lielvalstis – Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Nav iedomājami un nebūtu pieņemami jebkurā civilizētā valstī, ka kāds nosauktu skaistuma konkursu, piemēram, par “Miss Third Reich” (“Miss Trešais Reihs”)! Tikpat greizi un pretīgi būtu rīkot konkursu, kas nosaukts Staļina diktatūras vārdā.”

Mēģināju sazināties ar konkursa organizatoriem, taču viņi sarunai neatsaucās.


Tautastērpi vai karnevāls?

Konkursa gaitā ir arī nacionālo tērpu izgājiens. Meitenēm netiekot pieprasīts vilkt tieši tautastērpu, taču nacionāliem elementiem ir jābūt. Diāna Bārzdiņa: “Man bija ļoti grūti atrast tērpu nacionālajai skatei, bet, tā kā es kādreiz Latvijā dziedāju korī, tad iedomājos, ka vajadzētu ko tematisku no kora, no Dziesmu svētkiem. Konkursa rīkotāji teica, ka varam ģērbt, ko gribam, taču jābūt ar nacionālu ievirzi. Zināju, ka negribu pārveidot, jo tautastērps ir tautastērps, un noteikti negribu kaut ko pārāk īsu, pārāk atklātu. Klasesbiedrene iedeva jostiņu ar latgalisku rakstu, jo nāku no Latgales puses, aizņēmos arī vainadziņu, bija izšūta lina blūzīte, klāt nopirku lina svārkus tumši brūnā krāsā.”

Žurnāla “Praktiskie Rokdarbi” galvenā redaktore Dace Deksne par Diānas Bārzdiņas izvēlēto tērpu: “Lai kāda arī būtu versija par tautastērpu, tas nekādi nesader ar augstpapēžu kurpēm un auskariem! Ja būtu lina kleita vai svārki ar attēlā redzamo balto blūzi un austo jostu, tad vēl pieļaujami auskari ar etnogrāfisku rakstu.”

Diāna gan bija nedaudz sašutusi par pārējo Latviju pārstāvošo meiteņu apģērba izvēli. “Jā, meitenes ļoti pārveido, vienīgais, ko es redzēju nacionālu, bija vainadziņš vienai meitenei. Citai meitenei bija kaut kas ar latviešu rakstiem, bet tas arī viss.”

Fotogrāfijās vērojot citu dalībnieču tērpus, kas atttālināti atgādina latviešu tautastērpus, ilggadējā cīnītāja pret padomju režīmu, publiciste Zigrīda Daškevica saka: “Tā tiešām ir cūcība – šādi apieties ar mūsu tautastērpiem. Ja grib tērpties kā uz karnevālu, tad lai pārģērbjas par kazu!”

LA.lv