Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
12. marts, 2013
Drukāt

“Mīt Dieva varenība lietās sīkajās” 


Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Eduards Aivars (Aivars Eipurs) dzimis 1956. gadā Pabažos, mācījies Saldū un Limbažos. Dzīvo Jelgavā. Strādājis skolā, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, vairākos muzejos un laikrakstos, kā arī bijis alkoholterapeits Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā.

 

Darbojas kā konsultants Literārajā akadēmijā, “Lata romānu” konkursa žūrijas loceklis. Iznākuši astoņi dzejoļu un nupat – otrais īsprozas krājums “Minimas jeb zemestrīce zābakā”. Dzejas dienu balva par krājumu “Es pagāju” (2002. g.), Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balva “Sudraba tintnīca” par krājumu “Sakvojāžs” (2012).

 

– Atnāk Ziedonis un latviešu literatūrā ievieš epifānijas. Atnāk Eipurs – un rodas minimas. Kāds lasītājs tās nosaucis par blogu, tikai grāmatā. Kā pats vērtē – kādas minimās ir realitātes un izdomas attiecības?

E. Aivars: – Ja runājam par jaunievedumiem latviešu literatūrā, jāteic, ka man vēl ir arī dzejoļi ar gariem virsrakstiem.

Minimas par blogu dēvēt gan nebūs pareizi, varbūt dažreiz kādu bloga fragmentu varētu nodēvēt par minimu. Minimas ir ļoti atšķirīgas. Tās nav viscaur filozofiskas, viscaur sadzīviskas vai dialoģiskas, vienojošais elements varētu būt ironija.

Bet, ja runā par realitātes un izdomas attiecībām – pieņemot, ka reālā dzīve ir arī tas, kas notiek man galvā, ne tikai apkārt, –, tad realitāte ir 65 un izdoma – 35 procenti.

– Reiz esi teicis, ka raksti par ikdienišķām, sīkām lietām, tādēļ tevi neviens neaicinās runāt svinīgos sarīkojumos. Bet faktiski jau, aprakstot dzīvi, sīkumu nav – viss ir vienlīdz nozīmīgs.

– Es piekrītu uzskatam, ka ir svarīga gan daļa, gan arī kopums. Taču, runājot par svinīgiem sarīkojumiem, tā ir: arī Atmodas laikā necentos tikt citiem priekšā un panākt, lai publicē tieši manus patriotiskos dzejoļus, man šķita svarīgi, ka tādi dzejoļi vispār parādās, nevis kas tieši tos rak-stījis. Ja nebūtu citu patriotiskās dzejas, dotu savējo…

– Ilgi domāju: jautāt tev par alkoholu vai seksu; beidzot nolēmu – tomēr par seksu. Jo starp latviešu literātiem visās paaudzēs bijis maz tādu, kas atļaujas pievērsties šai tēmai – laikam jau aiz bažām, ka lasītāji pārāk tieši saistīs uzrakstīto ar rakstītāja personību…

– Nodarbojoties ar mākslu, drosme nepieciešama nepārtraukti – izņēmums varētu būt dabas apraksti.

Reiz pie manis kā dzejas konsultanta atnāca dzejniece ar ļoti vājiem dzejoļiem. Bet viens bija ļoti spēcīgs, atklāts, uzrunājošs. Jautāju: kādēļ viņai nav vairāk tādu, un viņa atbildēja, ka esot, bet nevienam nerādot, jo… tie esot pārāk personiski!

Man šķiet, svarīgi ir literatūrā runāt par visu, kas skar cilvēkus, un man nav problēmu ar to, ka lasītāji domās: tā reāli manā dzīvē ir vai nav noticis. Par manām astoņām dzejas un divām īsprozas grāmatām nekad arī neviens nav pārmetis, ka pārāk tieši ticis ierakstīts – šajā krājumā varētu gan sanākt, ka viens cilvēks apvainojas, jo puse minimu ir par viņu, bet otra puse – par kādu citu…

 

 

 

Līdz šim nepublicētās minimas

 

< >

 

Jau otro reizi pie tā paša bankomāta pirms manis ir šī tante. Viņa izņem no bankomāta naudu, tad izvelk no somas lupatu un kārtīgi noslauka ekrānu un taustiņus. It kā tas nebūtu lielveikals, bet viņa mājās slaucītu televizoru. Trīs varianti: a) viņa ir ku-kū b) viņa ir pedante, kas ir tas pats ku-kū, tikai maigāks; paasinājums uz loģikas bāzes c) viņa ir jaunībā bijusi bandīte, kas iekritusi uz pirkstu nospiedumiem un, savu atsēdējusi, vairs iekrist negrib. Arī loģisks ku-kū.

 

< >

 

Kad mana draudzene reiz pirms pasākuma rakstīja un aizpildīja pie krūts nēsājamu atpazīšanas zīmi, mūsu paziņa pajautāja: “Ko tu tur raksti? Krotālijas?” Tad viņš kā pieredzējis lopkopis detalizēti izstāstīja, kas tās tādas. Arī, ka, piemēram, liellopu apzīmēšanai izmanto divpusējas, elastīgas plastikāta krotālijas, uz kurām neizdzēšami uzdrukāts dzīvnieka identitātes numurs un datu apstrādes centra logo. Katru liellopu apzīmē ar divām krotālijām, kuras satur identisku informāciju. Krotālijas iestiprina abās ausīs starp abām auss skrimšļa līnijām.

Nereti arī cilvēkiem, retāk saietos, biežāk darba vietās, pie krūts ir piesprausta plāksnīte ar vārdu, norādīts arī amats. Taču draudzene man šo informāciju bija pamanījusies iedvest tā, ka biju pilnīgi pārliecināts, ka arī cilvēku gadījumā šīs plāksnītes sauc par krotālijām.

Kādu dienu man bija jānopērk zināms daudzums šādu plāksnīšu paziņu kāzām, kur tās nēsātu dažādu izrīcību izpildītāji. Liels bija mans apmulsums, kad Jāņa Rozes grāmatnīcā uz manu mundro vajadzību: “Man, lūdzu, 29 krotālijas!” pārdevēja reaģēja strupi: “Krotālijas ir govīm, cilvēkiem ir identifikatori.”

 

< >

 

Iedomājieties, ka mēdz būt cilvēki, kuriem viss tā kut, ka viņiem savā mūžā ar seksu neiznāk nodarboties ne reizi. Taču tā dzīvot var. Daudz trakāk būtu, ja tā kutētu barības vads, ka ne reizi nevarētu ieēst.

 

 

< >

 

Lauris Reiniks ir talantīgs cilvēks. Viņam labi padodas raidījumu vadīšana, viņš bija lielisks šovā “Dejo ar zvaigzni”. Man patika arī trio, kur Lauris bija kopā ar Mārtiņu Freimani un Janu Key. Tikai… viņa dziesmas tādas saldas… “Sirds sadeg neparasti” un tamlīdzīgi. Man viņš būtu daudz tuvāks, ja dziedātu “Aknas sadeg neparasti…”

 

< >

 

Nu jau vairums cilvēku vismaz par daļu no dažādiem maksājumiem norēķinās internetbankā. Pārsvarā tās ir iestādes, kam tiek pārskaitīti maksājumi par īri, elektrību vai telefonu tēriņiem. Taču pienāk brīdis, kad tu pārskaiti internetā kādam paziņam. Arī tur vari norādīt, kādā sakarā tas ir, lai nebūtu pārpratumu. Taču, tā kā lielas nozīmes tam nav, var atļauties rakstīt dažādas muļķības. No pavisam nevainīgām, piemēram: “Par draudzību un skolas gadiem”, “Par Pizas torņa stiprināšanu”, “Dāsnās rokas atdevums”, “Uz dzimšanas dienu”, “Naudiņa tev nedēļai” līdz “Nav, kur naudu likt”, “Ložmetēja iegādei” vai “Še, sūc mans asinis!”.

Bankā parasti to nelasa, bet var pienākt brīdis, kad tur nav nekas cits, ko darīt. Nauda rēķinos neienāk, darbinieks atlaists vēl nav, un viņam uzrodas labs laika kavēklis.

 

< >

 

Lūk, ko man pastāstīja viena no sekojoša dialoga dalībniecēm.

Tirgū pārdevēja saka pircējai: – No jums lats astoņdesmit!

Pircēja izbrīnā: – Kā, tik daudz?

Pēkšņi pārdevēja: – Vai tad lats četrdesmit ir daudz?

Pircēja: – Jūs tikko teicāt, ka lats astoņdesmit!

Pārdevēja: – Kā es varēju teikt, ka lats astoņdesmit, ja pēc svariem sanāk lats četrdesmit! Jūs neesat pamodusies!

Pircēja: – Esmu gan! Protams, ja jūs pirms pāris minūtēm arī cerējāt, ka nebūšu pamodusies, tad jūsu plāns bija blēdīgi labs.

 

Dzejas ABC

Minima – jēdziens, ko izmanto matemātikā un ētikā, apzīmējot vai nu mazāko iespējamo funkcijas vērtību, vai arī ētisko principu “iztikas minimumu”. Šajā gadījumā – īsprozas žanra apzīmējums specifiski Eduarda Aivara (Aivara Eipura) daiļradē.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+