Foto no grāmatas “Padomuju Latvijas 15 gadi”

Viens no padomju laika mītiem ir apgalvojums, ka Latvija ne tikai atbrīvota no nacistiskajiem iebrucējiem, bet pēc kara arī saņēmusi dāsnu un nesavtīgu PSRS saimniecisko palīdzību. PSRS Latvijas attīstībā esot ieguldījusi aptuveni divus miljardus rubļu piecu gadu laikā, tā vismaz apgalvots Latvijas PSR laika vēstures grāmatās. 


Lasītākie

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174

TV24

Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā

Viedoklis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 170

Lasīt citas ziņas

Padomju gadu mītu par “nesavtīgo palīdzību” 1946. – 1950. gadā, kā arī to, ka Baltijas valstis no PSRS budžeta regulāri saņēmušas dotācijas līdz pat neatkarības atgūšanai, diemžēl nekritiski kā neapstrīdamu lietu pieņem arī liela daļa mūsdienu pētnieku. Vācot materiālus topošajai grāmatai, kas būs veltīta 40. gadu notikumiem Latvijā un tos salīdzinot ar joprojām dzīvo versiju par dāsno pēckara palīdzību, nespēju atrast atbildi uz jautājumu: kur atrast dokumentālus pierādījumus šādai palīdzībai. Pēckara gados padomju režīms Latvijā taču saimniekoja kā okupētā teritorijā, to nežēlīgi ekspluatējot un apspiežot jebkādas pašnoteikšanās tieksmes.

To, ka Latvijā ar sovjetizāciju “šauts pār strīpu”, atzina pat daži no Krievijas iesūtītie latvieši, piemēram, nākamais Latvijas Universitātes rektors Jānis Jurgens. Par mutes palaišanu pēc Maskavas ierēdņu pieprasījuma viņš augsto Latvijas PSR kompartijas centrālkomitejas sekretāra amatu drīz zaudēja. Savukārt tā laika Latvijas komunistiskās partijas līderis Jānis Kalnbērziņš pēc tam, kad 1948. gada rudenī atļāvās apšaubīt ātras lauksaimniecības kolektivizācijas un represiju nepieciešamību, pat tika uzaicināts “uz pa-klāja” pie Josifa Staļina kopā ar pārējiem Baltijas kompartiju vadītājiem, kas bija atļāvušies līdzīgas vaļības. Sekas – 1949. gada marta deportācija un strauja “sociālisma uzvara” laukos. Vai tiešām tāda politika gāja roku rokā ar ekonomisku palīdzību?

Ziemeļkorejā izdota jauna dziesma, kura slavina tās līderi kā “draudzīgu tēvu”

Vīrs pārdzīvo, ka esmu augstākā amatā. Kā izglābt attiecības?

Agresorvalsts Krievija plāno uz paralimpiskajām spēlēm Parīzē sūtīt vairāk nekā simts sportistus

Jautājums “kas kam un par ko parādā” pirmo reizi aktualizējās 1990. gadā, kad kļuva skaidrs, ka Baltijas valstis apņēmušās izstāties no PSRS. Toreiz Maskava piestādīja rēķinu. Arī Latvijā īpaši izveidota darba grupa veica aprēķinus un nāca pie gluži pretējiem secinājumiem. Šo rezultātu apkopojumu 90. gadu sākumā publicēja ekonomists Modris Šmulders.

Savos aprēķinos piedāvāju ne tikai Latvijas PSR budžeta ieņēmumu un izdevumu analīzi (vadoties pēc kuras patiesi var nākt pie maldīgiem secinājumiem, ka Latvija tika finansiāli atbalstīta), bet gan vispārējās finanšu plūsmas analīzi. Tas nozīmē, ka aprēķinos iekļauti arī visi ieņēmumi, kas iegūti no Latvijas teritorijas, kā arī izsekots to tālākajam liktenim – cik palika Latvijā, cik aizplūda Maskavā.

“Sociāli 
kulturāli mērķi”

Lielākā daļa finanšu lietvedības dokumentu, kur apkopoti dati par PSRS un Latvijas budžetu izpildi un naudas sadali, padomju laikā tika mērķtiecīgi iznīcināti. Tomēr daļa papīru, kas nomaldījušies dziļāk finanšu lietvedībā, ir saglabājušies un pietiekami precīzi ataino kara un pēckara finanšu politiku. Nav noliedzams, ka Latvijas teritorijā pēckara gados rūpniecības izaugsme notika. PSRS režīms gan ievērojami pārspīlēja izaugsmes tempus, bet daudzās ražošanas nozarēs, īpaši mašīnbūvē un metālapstrādē, 1950. gadā jau tika pārsniegti neatkarīgās Latvijas pirmskara rādītāji. Tika paplašināti un apvienoti daudzi uzņēmumi, ievērojami pieauga rūpniecībā strādājošo skaits, taču aktuāls ir jautājums kas izaugsmi finansēja.

Ja ticam PSRS oficiālajai versijai, finansējums nāca no Maskavas, no PSRS budžeta. Dokumentu kopsavilkumi patiešām apstiprina, ka no tā Latvijas teritorijā tērētas ievērojamas summas, krietni lielākas par sākumā pieminētajiem diviem miljardiem piecu gadu laikā. Lielākā daļa tēriņu kopsavilkumos norādīti kā “sociāli kulturāli mērķi”. Mazāk naudas tērēts tautsaimniecības finansēšanai.

Pirmajā mirklī šķiet, ka apstiprinās PSRS laika oficiālā versija, bet, ieskatoties, kas bija “sociāli kulturālie mērķi”, rezultāts iegūst citu nokrāsu. Izrādās, ka pārliecinoši lielāko daļu savu izdevumu Latvijā PSRS virzīja militāriem mērķiem.

Summa, ko Maskava tērēja militāro un represīvo ministriju finansēšanai Latvijā pēckara gados, bija lielāka par visu kopējo Latvijas PSR budžetu. Piemēram, 1946. gadā PSRS izdevumi Latvijā bija 1,6 miljardi rubļu, no tiem 1,2 miljardi veidoja militāro un represīvo iestāžu izdevumi (PSRS bruņoto spēku, PSRS Iekšlietu ministrijas, PSRS Valsts drošības ministrijas izdevumi). Kopumā no PSRS budžeta Latvijā 1946. – 1950. g. tika iztērēti 11 miljardi rubļu, no tiem vairāk nekā 7,5 miljardi bija saistīti ar militāri represīviem mērķiem.

Lielāka daļa “nemilitāro” izdevumu tika novirzīti Latvijas PSR budžeta sabalansēšanai. Taču realitātē tā bija nauda, kas iegūta no Latvijas nodokļu maksātājiem. Tāpat kā tautsaimniecības finansēšanai no PSRS budžeta 1946. – 1950. g. it kā atvēlētie kopumā 774 miljoni rubļu. Pēc brīža to pierādīšu ar skaitļiem.

Tā kā no PSRS budžeta līdzekļiem Latvijas teritorijā tika tērētas ievērojamas summas, tad, neraugoties uz lielo militāro izdevumu īpatsvaru, var rasties iespaids, ka zināmu finansiālu palīdzību no Maskavas esam pēckara gados tomēr saņēmuši. Bet šo pieņēmumu apgāž aina nodokļu ieņēmumos no Latvijas teritorijas un to sadalē.

Latvija maksā

PSRS budžetā galvenais ieņēmumu avots bija nodokļi. Pārliecinoši pirmo vietu tajos ieņēma apgrozījuma nodoklis. Ar to aplika visu saražoto un realizēto produkciju. Pirmajos pēckara gados vislielākās summas tika iekasētas no alkohola un tabakas, vēlāk pieauga arī citu produkcijas veidu – pārtikas un tekstilrūpniecības – apgrozījuma nodokļa īpatsvars.

Līdz 1947. gada nogalei valsts kasi ievērojami papildināja komercveikali. 1945. gadā vien par 253 miljoniem rubļu. Lielas summas tika iekasētas arī no tieši iedzīvotājiem uzliktiem nodokļiem – ienākuma nodokļa, lauksaimniecības nodokļa un tā sauktā vecpuišu nodokļa.

1945. gadā kopā ar kara nodokli PSRS režīms no Latvijas iedzīvotājiem iekasēja vairāk nekā pusmiljardu rubļu. Vēl tajā pašā gadā iedzīvotāji bija spiesti iegādāties valsts parādzīmes 165 miljonu rubļu vērtībā un ziedot ievērojamas summas PSRS armijas fondam, kā arī lidmašīnu, tanku ražošanai.

Arī turpmākajos gados nodokļu likmes bija augstas, īpaši pieauga nodokļi lauciniekiem kolektivizācijas priekšvakarā, 1947. gadā lauksaimniecības nodoklī iekasēja 316 miljonus rubļu, bet 1948. gadā – 362 miljonus. Puse no lauksaimniecības nodokļa pienācās Maskavai, kuras apetīte auga. 1949. gada plānā tika ierakstīts lauksaimniecības nodokļa iekasējums jau 390 miljonu rubļu apmērā, kuru nevarēja izpildīt, jo Latvijā tika realizēta lauksaimniecības kolektivizācija.

Uz Latvijas PSR vadības lūgumu ņemt vērā zemniekiem solītās nodokļu atlaides pēc iestāšanās kolhozos Maskava stingri norādīja, ka Latvijas PSR vadībai ir jāatrod citi nodokļu iekasēšanas avoti, ja lauksaimniecības nodokļa iekasēšanas plāns nepildās. Budžetu papildināja arī uzņēmumu maksājumi un atskaitījumi no peļņas. Dokumenti apliecina, ka pēckara gados Latvijas PSR budžetā tika novirzīta tikai aptuveni ceturtā daļa no Latvijas teritorijā iekasētajiem nodokļiem un citu veidu maksājumiem.

PSRS donors

Iegūstot datus par ieņēmumiem un izdevumiem no Latvijas teritorijas, varam aprēķināt, kāda bija patiesā Latvijas teritorijas finansiālā bilance PSRS tautsaimniecībā. Realitātē ieņēmumi no Latvijas teritorijas nosedza pat visus PSRS militāros izdevumus un okupācijas karaspēka uzturēšanos Latvijā. Pat pieskaitot PSRS militāros izdevumus Latvijas teritorijā, no Latvijas 1945. – 1950. g. aizplūda aptuveni seši miljardi rubļu. Tomēr nebūtu korekti, ja mēs okupācijas karaspēka tēriņus pieskaitītu Latvijas izdevumiem, tāpēc kopsavilkumā PSRS armijas tēriņus no bilances izslēdzu. Patiesībā izslēgšanu būtu pelnījušas arī Iekšlietu un Valsts drošības ministrijas, jo tās vairāk nodarbojās ar tiesiskuma apkarošanu, nevis nodrošināšanu, bet pieņemsim, ka tās vismaz daļēji darbojās iedzīvotāju interesēs, cīnoties arī pret noziedzību.

Skaitļi apliecina, ka no Latvijas tika ievērojami vairāk ņemts, nekā tai dots. Neraugoties uz kara postījumiem un abu okupācijas režīmu politiku, iedzīvotāju turība pēckara gados Latvijā saglabājās augstāka nekā PSRS kopumā. Loģiski, ka Latvija šādā situācijā bija PSRS tautsaimniecības donors. Latvijā tika saimniekots kā okupētā teritorijā, un viens no ekspluatācijas veidiem bija mērķtiecīga finanšu līdzekļu izsūknēšana.

Pirmajos pēckara gados pilsētās, īpaši Rīgā, glābjoties no bada, ieradās milzīgs daudzums ekonomisko bēgļu no citiem PSRS reģioniem. Līdzīgi procesi notika laukos – Krievijas un Baltkrievijas kolhoznieki bēga uz Latviju un pieteicās par kalpiem pie mūsu zemniekiem. Tomēr atšķirības dzīves kvalitātē strauji saruka, kad Latvijas iedzīvotāji tika pakļauti ļoti smagam nodokļu slogam.

Nodokļu politika nebija vienīgais veids, kā mazināt Latvijas iedzīvotāju labklājību. 1947. gada konfiscējošās naudas reformas laikā Latvijas iedzīvotāji pazaudēja 413,6 miljonus rubļu skaidrā naudā un 15,9 miljonus krājkasēs. 152 miljonu rubļu vērtībā tika konfiscēta manta un īpašumi 1949. gada martā represētajiem.

Ļoti smags trieciens bija arī deportācijai sekojošā kolektivizācija.

Tikai pēc Staļina nāves Latvijas ekonomika sāka atkopties, proporcionāli mazinoties to līdzekļu apjomam, kas aizplūda uz PSRS. 50. gadu otrajā pusē ievērojami pieauga republikāniskā budžeta nozīme kopējā naudas plūsmā. 50. gadu beigās Latvija atgriezās PSRS līmeņa labklājības līderpozīcijās, sasniedzot labākos fiskālos rādītājus starp PSRS republikām, gan ne uz ilgu laiku. 1959. un turpmāko gadu notikumi pielika punktu daudzām labām iecerēm, kurām nebija lemts piepildīties.

Ieņēmumi no Latvijas teritorijas 1945. – 1950. g. (miljonos rubļu) un to sadalījums

Latvijas teritorijas finansiālā bilance 1945. – 1950. g. (miljonos rubļu)