Anna Aplbauma
Anna Aplbauma
Anna Aplbauma

Anna Aplbauma: Mīts par Krievijas pazemošanu 18

Raugoties uz pagājušā gadsimta ceturksni, ir grūti saskatīt kādu Rietumu politikas pasākumu, kuru varētu neapšaubāmi vērtēt kā panākumu. Par Rietumu palīdzību attīstībai var strīdēties. Rietumu intervence Tuvajos Austrumos ir neapšaubāmi bijusi posts.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Bet viens Rietumu politikas pasākums izceļas ar fenomenālām sekmēm, īpaši, ja ievēro, cik maz sākumā no tās sagaidīja: tā ir Viduseiropas un Baltijas valstu piesaistīšana Eiropas Savienībai un NATO. Pateicoties abiem šiem pasākumiem, pēdējo divdesmit gadu laikā vairāk nekā 90 miljoni cilvēku ir ieguvuši samērā lielu drošību un labklājību reģionā, kura vēsturiskā nestabilitāte līdzēja izraisīt divus pasaules karus.

Abas šīs paplašināšanās, kuras notika reizē, bet ne vienlīdzīgi (dažas valstis sastāv vienā, bet ne otrā organizācijā), bija pārveidošanās procesi, jo tās nenotika vienā lēcienā, uz ko vārds “paplašināšanās” netieši norāda, bet gan ilgstošu sarunu rezultātā. Pirms pievienošanās NATO katrai valstij bija jānodrošina savu bruņoto spēku civilpārvalde. Pirms pievienošanās Eiropas Savienībai katrai valstij nācās pieņemt attiecīgus tirdzniecības, tieslietu un cilvēktiesību likumus. Procesa rezultātā šīs valstis pieņēma rietumnieciski demokrātiskas valsts iekārtas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet laiki mainās, un brīnumainās pārmaiņas vēsturiski nestabilajā reģionā kļuvušas par garlaicīgu ikdienu. Nācis modē nevis svinēt Berlīnes mūra nogāšanas 25. gadadienu, bet gan uzskatīt, ka šīs paplašināšanās, it īpaši NATO, ir bijušas kļūdas. Un šo politiku aplami uzskata kā ASV triumfālisma iedvesmotu, kas, ieviešot rietumniecisku demokrātiju šajā ļodzīgajā apkaimē, esot pazemojusi Krieviju. Šāda tēze visbiežāk balstās uz aplamu vēstures revizionismu, ko šobrīd veicina Krievijas režīms.

Pārbaudot faktus: nekad nav ticis parakstīts līgums ar Krieviju, kas liegtu NATO paplašināšanos. Tātad solījumi nav lauzti. Nedz impulss NATO paplašināšanai nāca no Vašingtonas. Drīzāk pretēji. Polijas pirmatnējie centieni pievienoties NATO 1992. gadā tika noraidīti. Es labi atceros tā laika ASV vēstnieka Polijā sašutumu par šo lēmumu. Bet Polija un citas valstis neatlaidās, jo tajā brīdī jau parādījās pirmie Krievijas revanšisma dīgļi.

Kad piesardzīgais NATO paplašināšanas process sākās, ik soli tika veltītas pūles, lai Krieviju samierinātu. Nevienā no jaunajām dalībvalstīm netika izvietotas NATO bāzes, un līdz 2013. gadam tajās nenorisinājās militāri manevri. 1997. gadā Krievija un NATO parakstīja līgumu, kas liedza kodolieroču pārvietošanu. 2002. gadā tika izveidota NATO–Krievijas padome. Atsaucoties uz Krievijas iebildumiem, 2008. gadā tika noraidīti Gruzijas un Ukrainas pievienošanās NATO projekti.

Autore: Anna Aplbauma, “The Washington Post”

Šajā laikā Krievija ne tikai netika pazemota, bet tai “de facto” tika piešķirts lielvaras statuss. Reizē ar Padomju Savienības sēdekli ANO Drošības padomē un visām Padomju vēstniecībām Krievija saņēma visus Padomju Savienības kodolieročus, ieskaitot Ukrainā dislocētos, pret 1994. gadā parakstīto līgumu, ka Krievija respektēs Ukrainas robežas. Prezidenti Klintons un Bušs aizvien uzskatīja savus Krievijas kolēģus kā līdzvērtīgus lielvaras līderus un tos ieaicināja astoņnieku grupā – lai gan, nebūdama nedz saimnieciska lielvalsts, nedz demokrātija, Krievija šādam statusam nebija kvalificēta.

Reklāma
Reklāma

Šajā laika posmā Krievija, pretēji Viduseiropas valstīm, necentās pārveidoties pēc eiropeiskiem kritērijiem. Tā vietā kādreizējie Valsts drošības komitejas virsnieki, skaidri izteikdami atbalstu padomju sistēmai, pārņēma valsts vadību kopā ar organizētās kriminalitātes vadoņiem un centās novērst demokrātisku institūciju veidošanos pašmājās, kā arī iedragāt šādas institūcijas aiz savām robežām. Pēdējo desmit gadu laikā šī kleptokrātiskā kliķe ir centusies atjaunot impēriju, lietojot kā kiberuzbrukumus Igaunijai, tā militārus iebrukumus vispirms Gruzijā un tagad Ukrainā, pārkāpjot 1994. gada vienošanos – gluži kā vidus­eiropieši jau sen bija baidījušies.

Atceroties, kas patiesībā noticis pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, un neklausoties uz Krievijas valdības versiju, mūsu pašu kļūdas kļūst skaidrāk saredzamas. 1991. gadā Krievija vairs nebija lielvara nedz iedzīvotāju skaita, nedz saimnieciskā potenciāla ziņā. Kādēļ mēs neatzinām šo faktu, nereformējām ANO un nepiešķīrām Padomju Savienības pastāvīgo vietu Drošības Padomē Indijai, Japānai vai kādai citai valstij? Krievija nepārveidojās, sekojot eiropeiskām vadlīnijām. Tad kāpēc mēs tēlojām, ka tā kļūst demokrātiskāka? Galu galā, lietojot vārdu “demokrātija”, lai raksturotu Krievijā notiekošo, mēs diskreditējām šī vārda jēdzienu pašā Krievijā.

Ukrainas krīze un iespēja, ka krīze varētu rasties arī NATO iekšienē, nav mūsu triumfālisma sekas, bet gan rezultāts mūsu nespējai adekvāti reaģēt uz Krievijas agresīvo retoriku un bruņošanos. Kāpēc mēs neizvietojām militārās bāzes austrumos jau pirms desmit gadiem? Mūsu neizlēmība ir vedusi pie drausmīga uzticības krituma Vidus­eiropā. Valstis, kas senāk labprāt būtu ieguldījušas NATO stiprināšanai, tagad baidās. Virkne krievu provokāciju – draudēšana Zviedrijas lidmašīnām, Igaunijas drošības ierēdņa sagūstīšana – ir satraukušas Baltijas reģionu.

Mūsu kļūda nebija Krievijas pazemošana, bet gan tas, ka pareizi nenovērtējām Krievijas revizionisma, revanšisma un agresijas potenciālu. Ja pašlaik ir apdraudēts vienīgais īstais pēdējā ceturtdaļas gadsimta Rietumu panākums, par to ir vainojama mūsu nespēja nodrošināt, ka NATO Eiropā turpina veikt to, kam tā tika veidota: atbaidīšanai. Atbaidīšana nav agresijas, bet gan aizstāvēšanās politika. Bet, lai tā darbotos, tai jābūt efektīvai. Tas prasa ieguldījumu, konsolidāciju un atbalstu no visām Rietumu valstīm un it īpaši Savienotajām Valstīm. Es labprāt kritizēju Amerikas triumfālismu daudzās lietās, bet Eiropā es vēlos, ka tā būtu bijis vairāk. © 2014, ANNE APPLEBAUM

Ar PBLA atbalstu tulkojis Pēteris Bolšaitis