Viedokļi

Juris Lorencs: Mītus radām mēs paši 16


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Juris Lorencs

Acīs iekrita divu politiķu publiskie izteikumi, kas nesen pavīdēja masu medijos. “Latvijas lielākais izaicinājums ir kliedēt mītu, kas parādās publiskajā telpā, ka Latvija ir neizdevusies valsts,” – tā ārpolitisko debašu laikā no Saeimas tribīnes aicināja “Vienotības” frakcijas vadītājs Hosams Abu Meri.

Dažas dienas vēlāk kādreizējā “Jaunā laika” un “Vienotības”, tagad Nacionālās apvienības deputāte Inguna Rībena portālā “Delfi” raksta: “Spēki, kas Latvijas neatkarību uzskata par nevēlamu, ļoti labi saprot, ka ir viens absolūti drošs ierocis, kurš iznīcinās Latvijas valsti, – jauna latviešu paaudze, kam Latvija un tās brīvība nenozīmē neko. Daudzo gadu garumā Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija ar šā ieroča radīšanu tikusi galā spoži, un brīžam pat rodas sajūta, ka visa valsts un sabiedrība ir sadevusies rokās, lai tai palīdzētu šo ieroci pielietot.”

Līdz šim es vēl nebiju pamanījis, ka pastāv mīts “par Latviju kā neizdevušos valsti”. Bet, ja jau to saka valdošās frakcijas vadītājs, turklāt valsts jubilejas priekšvakarā, tad lieta laikam ir nopietna. Tāpat nezināju, ka jauniešiem “Latvija un tās brīvība nenozīmē neko”. Agrāk teica – ja cilvēkam sāk likties, ka ar jaunatni viss ir slikti, tad laiks domāt par pelnītu atpūtu un doties pensijā. Dīvainākais ir tas, ka Izglītības un zinātnes ministriju nu jau sešpadsmit gadus ar īsiem pārtraukumiem vada ministri, kas nāk no pašreizējās valdības koalīcijas. Visilgāk, nu jau trīsarpus gadu ministra krēslā sēdējis pašreizējais ministrs Kārlis Šadurskis. Tās pašas koalīcijas, kurā jau kopš 2002. gada darbojas deputāte Rībena.

Ja mēs šodien sāksim “kliedēt mītu”, faktiski taisnoties, ka Latvija nav neizdevusies valsts, mēs jau būsim zaudējuši. Jo pati šāda taisnošanās gluži nenovēršami nes sev līdzi atzīšanos, apgalvojumu, ka kaut kas nav kārtībā. Ka pastāv nevis problēmas un grūtības, kas vērojamas jebkur uz pasaules, bet ka kaut kas sagājis greizi pašos valsts pamatos. Tieši to gaida tie, kam Latvijas neatkarība ir vien īslaicīgs vēsturisks pārpratums.

Problēmu apzināšanās un mīts vēl nav viens un tas pats. Ja cilvēki uzskata, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā, ka Saeimas un valdības īstenotā politika nav pareiza vai taisnīga, tas nenozīmē, ka viņi noraksta Latviju kā tādu. Ja daļa jaunatnes studiju un darba meklējumos dodas uz ārzemēm, tas vēl nenozīmē, ka Latvija viņiem ir vienaldzīga. Viņi vienkārši realizē iespēju, ko paši politiķi pasniedz kā vienu no lielākajiem ieguvumiem pēc iestājas Eiropas Savienībā – cilvēku un darbaspēka brīvu kustību.

Mīts ir noturīgāks par zināšanām. Atjaunotā Latvijas valsts ir vēl pārāk jauna, lai par to varētu ilglaicīgi rasties mīti. Līdzīgi, lai no cilvēku apziņas izdzēstu mītus, ar dažiem gadiem vien nepietiek, vajadzīgas paaudzes. Savā bērnībā sastapu cilvēkus, kuri ar nostalģiju pieminēja cara laikus, kad “nauda bija no zelta”. Šodien ir dzīva paaudze, kas atceras – “pirmajos ulmaņlaikos lati bija no sudraba”. Un vēl pēc divdesmit gadiem cilvēki pieminēs padomju laikus, “kad visiem bija darbs”.

Modernais mīts sāk rasties tad, ja cilvēki paši personīgi nespēj pārbaudīt vēstījuma patiesīgumu. Ir taču tādi, kuri tic – Krievijā pa pilsētu ielām klīst lāči, visi arābi ir potenciāli islāma teroristi, bet latvieši to vien dara, kā maršē “SS uniformās”. Parunājiet ar ukraiņiem Hersonas vai Čerkasu apgabala mazpilsētās. Viņiem Latvija šķiet apsolītā laimes zeme, labklājības kalngals, ko automātiski atnesusi dalība Eiropas Savienībā un eirozonā. Bet pietiek atrast vienu, kurš Latvijā ir bijis, lai izdzirdētu frāzi: “Apmēram tas pats, kas pie mums, vienīgi ceļi labāki. Toties viss dārgāks!” Brīdi padomājis, viņš vēl piemetinās: “Un mūsu speķis arī gardāks!” Slavenais, nepārspējamais ukraiņu speķis! Lūk, tas gan ir īsts mīts, dzīvs joprojām telpā no Rīgas līdz pat Vladivostokai. Kaut gan katrs, kurš nogaršojis ukraiņu speķi, teiks – labs, bet pie mums Latvijā (Lietuvā, Baltkrievijā, Gruzijā utt.) nemaz nav sliktāks!

LA.lv