Kultūra
Kultūrpolitika

Modes vārdu un frāžu “ietvaros” 16

Gata Šļūkas zīmējums

Autore: Dite Liepa, Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste

“Pārdomas par valodas lietojumu mediju telpas ietvaros un visa raksta garumā jeb par modes frāzēm, kas atvieglo domāšanu,” ar šādu  stilistiski neveiklu, taču reizē tik dzirdētu  frāzi iesākšu savas pārdomas par plašsaziņas līdzekļu valodu. Īsi un skaidri varētu teikt – raksts tapis, pamatojoties uz valodas analīzi laikrakstos.

Izpratne par stila kļūdām

Par stila kļūdām parasti strīdas, diskutē, slēdz derības, zvana arī uz Latviešu valodas aģentūru. Šajā situācijā jāšķir vairāki aspekti. Pirmkārt, laikraksti izvēlas jau publicēšanai sagatavotus ziņu aģentūras materiālus, kuros operativitātes un jaunāko ziņu vārdā redakcijās stila kļūdu labojumiem laika praktiski nav: stilistiskās labskaņas un ziņas aktualitātes cīņā vienmēr uzvar pēdējais. Turklāt ziņas laikrakstā tiek iekļautas pēdējās – tas tiek darīts praktisku apsvērumu dēļ, kad publicēšanai ir sakārtoti žurnālistu raksti un kļūst skaidrs, cik vietas var atvēlēt ārpus redakcijas sagatavotajiem jaunumiem.

Vēl sarežģītāka situācija ir ar reklāmām, kuru autori – tieši tā un ne citādi – vēlas savu reklāmu redzēt presē. Un, lai gan reklāma nav gluži karsta un steidzama ziņa un tās veidotājam laika ir vairāk, tikai retu reizi valodas speciālistam izdodas pārliecināt teksta autoru, ka šādi veidota reklāma nav stilistiski veiksmīga, ka labāk būtu citādi. Piemēram, lai kā korektore vēlētos reklāmas iesniedzēju pārliecināt, ka pareizi ir “motora pārsegs”, autors tik un tā paliks pie “kapota”, pamatojot, ka šo vārdu, lūk, cilvēki saprotot. Līdzīgi arī uzvar “paletes” pareizo “paliktņu” (nominatīvā paliktnis) vietā.

Un tikai tad – tikai jautājuma trešajā kārtā – varam ķerties klāt rakstītāju autordarbiem. Un te atkal nākamā problēma – kas vienam ir kļūda, citam nav. Vēl nesenā pagātnē (20. gs. 90. gados) mācīja, ka “atpazīt”, “apmaksāt” un “viennozīmīgi” nav vēlami, jo uzskatāmi par tiešiem krievu valodas atdarinājumiem, savukārt darbības vārdu “atrunāt” lieto tikai ar nozīmi “lūgt un pārliecināt, lai ko nedara”. Patlaban vārdi “atpazīt”, “apmaksāt” un “viennozīmīgi” kļuvuši par neatņemamu latviešu leksikas sastāvdaļu, tos apstiprina arī visiem elektroniski pieejamie resursi: “Latviešu literārās valodas vārdnīca” un “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca” (pieejamas http://www.tezaurs.lv). Vienīgā nianse: “Latviešu literārās valodas vārdnīcā” vārds “apmaksa” vēl minēts kā sarunvalodas vārds (vārdnīca iznākusi 20. gs. 90. gados), taču “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” vairs šādas norādes, respektīvi, ierobežojuma, nav. Arī vārds “atrunāt” laika gaitā izcīnījis otru nozīmi – “paskaidrot”, “apstiprināt” (piem., labojumu, atkāpi no kādas kārtības), piem., “atrunāt labojumu tekstā” vai arī “tas būs atrunāts jau grāmatas ievadā”, vai “līgumā atrunātas izmaiņas īres maksā” (pieejams: http://tezaurs.lv/mlvv/). No tā secināms, ka valodas lietotājam jāseko līdzi valodas pārmaiņām, jāgūst pārliecība par sevis teikto. Tāpēc, piemēram, šie vārdi mūsdienās vairs nebūtu uzskatāmi par stilistiski neiederīgiem. Un, patīk mums tas vai nepatīk, kādreiz skolotāju tik ļoti iecienītā frāze “Ja tev liekas, vari sasisties” mūsdienās vairs nav spēkā, jo vārdam “likties” ir arī nozīme “šķist”; līdzīgi darbības vārdam “griezties” ir arī nozīme “vērsties” (pēc palīdzības). Darbības vārds “griezties” nenozīmē tikai virpuļot ap savu asi vai (gredzenam) griezties pirkstā. To apliecina gan “Latviešu literārās valodas vārdnīca”, gan “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca”. Taču mums patīk izcelt tikai vārda pirmo nozīmi, noraidot visas pārējās. “Smags” ir ne tikai sainis, bet arī problēma, jautājums, galu galā – raksturs. “Tīrs” ir ne tikai fiziski tīrs, bet arī īsts un patiess, un tādu piemēru ir ļoti daudz. Katram ir sava stila izjūta, tāpēc, ja savā leksikā ir grūti pieņemt šo vārdu pārējās nozīmes, nedariet to! Palieciet uzticīgi iepriekš lietotajiem sinonīmiem: “atpazīt” vietā “pazīt”; “apmaksāt” vietā “samaksāt”, “finansēt” (piem., “valsts finansēti pakalpojumi”); “viennozīmīgi” vietā lietojiet “tieši”, “skaidri”, “nepārprotami”. Kas kādam šķitīs briesmīgi un griezīs ausīs, tas citiem liksies pilnīgi pieņemami un stila ziņā atbilstoši. Tikai: neaizrādiet citiem, ka tās ir kļūdas, jo tiesības uz sava stila izvēli ir ikvienam.

“Modernā” liekvārdība

Taču, atgriežoties pie stila kļūdām, pirmkārt (un galvenokārt!) nomāc “ietvari”! Katru dienu ar “ietvariem” visdažādākajos variantos iepazīstamies visā krāšņumā, turklāt ne tikai lasām, bet dzirdam par tiem arī televīzijā un radio. Tā, piemēram, “komisijas darba ietvaros secināms”; “militāras operācijas ietvaros ieņēma un iznīcināja iedomāta ienaidnieka lidlauku”; “šogad tapusi porcelāna darbu kolekcija, kuras ietvaros mākslinieks radis sakarības starp gaismu, ēnu un formu”; “nenostrādātās darba stundas jānostrādā citā laikā tā paša mēneša ietvaros”; “mūsu pētnieki komisijas darba ietvaros strādā”; “izstādes ietvaros pilsētā dažādās vietās tika izvietoti vēsturiski attēli”, “pienākums alternatīvā civildienesta ietvaros”, “darbojas akcijas ietvaros”, “šīs grupas ietvaros vislielākā loma ir piena produktiem”; “kriminālprocesa ietvaros vērtēsim dienestu atbildību”; “projekta ietvaros notiks uzstāšanās” utt. un tā bez sava gala. Vai latviešu valodā būtu pazudis vokatīvs? Protams, ne. Tādā gadījumā šīs frāzes noteikti labāk skanētu: “no (vai pēc) komisijas darba secināms”, “militārajā operācijā ieņēma un iznīcināja iedomāta ienaidnieka lidlauku”; “šogad tapusi porcelāna darbu kolekcija, kurā mākslinieks radis sakarības starp gaismu, ēnu un formu”; “nenostrādātās darba stundas jānostrādā citā laikā tajā pašā mēnesī”; “mūsu pētnieki komisijā strādā”, “izstādes laikā pilsētā dažādās vietās tika izvietoti vēsturiski attēli”, “pienākums alternatīvajā civildienestā”, “darbojas akcijā”; “šajā grupā vislielākā loma ir piena produktiem”; “atbilstoši kriminālprocesam vērtēsim dienestu atbildību”; “projekta pasākumos notiks uzstāšanās” utt.

Nākamajā vietā seko “gatavs”! Bērni ir vai nav gatavi uzsākt skolas gaitas no 6 gadu vecuma, ministrs ir gatavs darīt visu, mēs esam gatavi, skolotājs nav gatavs noticēt, viņi ir gatavi sadarboties. Esmu gatavs kandidēt, esmu gatavs rīkoties, pārmaiņām esam gatavi, ministrs nav gatavs uzņemties atbildību, strādājam, lai būtu gatavi pārmaiņām, viņam jābūt gatavam paskaidrot, iedzīvotāji nav gatavi pamest savas mājas, valsts beidzot ir gatava, gatavi būt zem sabiedrības lupas, ir jābūt gataviem cīnīties pret zagļiem, mēs neviens neesam gatavs ziedot sev kādu mērķu vārdā utt. Prese vai mudž no gatavības. Vārdu “gatavs” šajos teikumos lieliski var aizstāt ar citiem vārdiem: bērni var vai nevar, speciālisti šaubās, kāds vēlas vai nevēlas ticēt teiktajam, kāds var un grib vai nevar un negrib palīdzēt, šaubās, vai izdosies utt.

Lai gan vārdam “garums” viena no nozīmēm ir “ilgums no (laikposma, norises) sākuma līdz beigām”, tas nenozīmē, ka vairs nedrīkst teikt “divas nedēļas”, “trīs gadus”, “visu dienu”, “visu mūžu”, “desmit gados” u. tml. Gluži nomācoši šādu konstrukciju vietā sazēlušas frāzes: rinda ir divu nedēļu garumā, trīs mēnešu garumā, divu nedēļu garumā tiks īstenots mākslas projekts, zināšanas tiek papildinātas, lasot un ceļojot visa mūža garumā; spiegošana vairāk nekā 20 gadu garumā, kaķis klaiņojis vairāku mēnešu garumā, karjera mūža garumā, mūža garumā krāta nauda, vēsture 20. gs. garumā, atlaide – visa gada garumā utt.

“Cita starpā” un “beigu galā”

Saistītie raksti

Vārdam “telpa” mūsdienās ir jauna nozīme – kā norāda “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca”, telpa – “vieta, arī vides daļa, kurai (parasti) ir noteiktas robežas un kurā kas atrodas, noris vai kurai ir kādas funkcijas”. “Valsts gaisa telpa”. Pārnestā nozīme: “publiskā telpa”. Nav jau iebildumu pret vārda paplašināto nozīmi, tikai atkal – šķiet, ka “telpa” iekļuvusi t. s. modes vārdu kategorijā. Runājam un rakstām par mediju telpu, informācijas telpu, publisko telpu, politisko telpu, informatīvās platformas telpu un kibertelpu, dzīves telpu, ētera telpu, kultūrtelpu un kultūrtelpām, kultūrvides telpu, (pēc)padomju telpu, PSRS telpu, Baltijas telpu, sabiedrisko telpu, fiskālo telpu, ētera telpu, Latvijas tiesību un valodas telpu, valodas lietojuma telpu, propagandas telpu, mākslinieka valodas telpu. “Telpu” nedaudz varētu atslogot “vide”, piem., informatīvā vide, publiskā vide, taču reizēm vārds “telpa” vienkārši ir lieks: ēters, dzīve, padomju laiks, mākslinieka valoda, PSRS teritorija vai robežas.

Šādas modes frāzes neapgrūtina domāšanu. Autoriem tā ir vieglāk – nav jādomā, vienkārši – mehāniski jāatkārto vai jācitē, jo kāds jau to ir teicis.

Līdzīgi vērtējami būtu arī t. s. modesvārdi: “jēgpilns”, “vīzija”, “kapacitāte”, “diskurss”, “kreatīvs”, “produkts”, “projekts”. Vairs nesakām, ka nav cilvēku, kas strādā, bet sūdzamies par uzņēmuma (vai strādājošo) kapacitāti, runājam nevis par saturīgu, nozīmīgu, bet gan “jēgpilnu rīcību”, bieži teikumos “arī” vietā tiek iestarpināts lipīgais “cita starpā”. Ja patiešām nav svarīgi, “citā starpā” var aizstāt ar visiem sen labi zināmo iespraudumu “starp citu”. Citādi iznāk, ka godājams cilvēks, kurš atnācis uz pasākumu (gan lūgts, gan aicināts!) un uzstājies vai ar savu klātbūtni sarīkojumu pagodinājis, tiek raksturots kā “cita starpā” atnācis vai “cita starpā” uzstājies. Kā starpā viņš bija? Kuru pārtrauca? Kam pa vidu ielīda? Absurdi izklausās, ja “cita starpā” uzstājies ministrs vai pat Valsts prezidents. Neizprotami (individuālās izteiksmes daudzveidībai?) no “galu galā” un “beigu beigās” radušies vārdu savienojumi “beigu galā” un “gala beigās”. Kur tas gals rodams, skaidrāk nekādi nav kļuvis.

Tāda nu būtu šī brīža vīzija jeb publiskajā telpā pieejamo stila nepilnību ietvaros, cerams, jēgpilni veiktais apskats – visa raksta garumā.

LA.lv