Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

“Modies, celies, strādā!”

kronvalds

Kronvalda Ati atceras arī pēc 175 ziemvasarām (1837.15.04. – 1875.17.02.)
Virsrakstā minētais dižā jaunlatvieša un Latvijas patriota aicinājums gadu ritumā gan kļuvis hrestomātisks, bet joprojām skan aktuāli.

 

Tikai 38 gadus bija lemts dzīvot šim cilvēkam, bet viņa Kopotie raksti (1936 – 1937) aptver 776 lappuses, to skaitā 125 vēstules. Atis Kronvalds bija straujš nacionālists, ideālists, ideologs un pravietis.

 

 

Tēvzemes mīlestība

Atis Kronvalds dedzīgi pauda savus latviešu tautas nacionālās pašapziņas un dzimtenes cieņas aicinājumus. Viņa uzskatus vislabāk atklāja raksts “Tēvuzemes mīlestība” žurnālā “Rota” 1886. gadā. Autors uzsvēra, ka katram latvietim vajadzētu stiprināt savas nā­cijas nacionālo identitāti un tautas mīlestību un sevišķi jaunajai paaudzei smelties no šādiem avotiem:

• tēvuzemes pazīšanas;

• tēvijas vēstures;

• tēvu valodas cienīšanas un piekopšanas;

• turēšanās pie tēvutēvu krietna­jām ieražām;

• kopības prāta kopšanas;

• latviešu tautas krietnāko dēlu cieņā un godā turēšanas;

• ticības mācības kā tēvu zemes mīlestības iesvētītājas.

Atis Kronvalds savās publikācijās bieži un ar lielu pietāti izteicās par latviešu valodu un folkloru, īpaši tautasdzies­mām. Savās apcerēs viņš vairāk­kārt aicināja vākt dainas, sakāmvārdus, teikas, ziņģes un to meldijas.

 

Veikums valodniecībā

Atis Kronvalds neuzskatīja sevi par filologu, bet visai sekmīgi nodarbojās ar lingvistiku. Valodas teorijā un praksē viņš turpi­nāja Jura Alunāna (1832 – 1864) darbu un līdzīgi dzej­niekam augsti vērtēja latviešu valodas bagātību un skaistumu. Talkā ņemot savas zināšanas grie­ķu, latīņu, lietuviešu, vācu un krievu mēlē, viņš kļuva arī par talantīgu valodnieku. Valoda, rakstīja A. Kronvalds, labi jāzina un pilnībā jāap­gūst, jo tā ir “mūsu rīks, mūsu zo­bens, ar ko strādāt, ar ko karot pret visu, kas ļauns”.

Liels ir A. Kronvalda ieguldījums jau­nu vārdu veidošanā. Daudzi jaunie vārdi – to bija ap 100 – ieguva neatņema­mu vietu latviešu valodā. Šodien mums būtu grūti iztikt bez vārdiem daile, dzeja, luga, māk­sla, nākotne, pilsonis, vēstule, vēsture, zinātne un daudziem citiem. Daži no A. Kronvalda ieteiktajiem tomēr nav ieviesušies, piemēram, divatrons (teātris), jaunule (novele), tirdonis (pētnieks).

 

Skolu druvā

Latviešu pedagoģijas vēsturē Kronvalds ir viens no ievērojamāka­jiem darbiniekiem. Novērtējot taut­skolu stāvokli Latvijā, viņš atzina to par gaužām sliktu: skolu nepietiek, ēkas nepiemērotas, pedagogu sagatavotība kopumā zema, programma šaura un mācības gandrīz tikai vācu valodā. Atis Kronvalds prasīja atbrīvot skolas no vācu mācītāju aizbildnie­cības un nodot tās pašu latviešu ziņā. “Mums nav jāaizmirst, ka jāpanāk tautas pilnīga apgaismošana,” teica Kronvalds savā runā Vidzemes skolotāju sapulcē Turaidā 1869. gadā.

 

Rakstā “Kāds vārds par mūsu tautas skolām” 1887. gadā avīzē “Baltijas Vēstnesis” viņš uzsvēra, ka skolas uzde­vums ir sniegt nevis sausi formālas zināšanas, bet skolēni “tiktāl jāsataisa, ka tie, skolu atstādami, var pieklājīgi iestāties tai vēl jo pla­šākā dzīves skolā”.

 

Atis Kronvalds prasīja, lai pedagogi ieaudzinātu skolēnos humānisma, nacionālās pašapziņas un pašcie­ņas principus. Lielu uzmanību skolas mācībā A. Kronvalds pievērsa dzimtajai valo­dai, nenoniecinādams arī citas valo­das. Viņš norādīja, ka jāpasniedz arī latviešu rakstniecība, un uz­skatīja, ka vēsture mācāma, sākot no antīkajiem laikiem. Bet skolēniem jāzina arī savas tautas vēsture. Skolās ierādāma vieta dabaszināt­nēm, ģeogrāfijai, matemātikai, fizi­kai, ķīmijai, astronomijai (bet ne astroloģijai!), arī labai savas tēvzemes pazīšanai. Šim nolūkam A. Kronvalds vācu valodā uzrakstīja “Dzimtenes mācību” (1867, latviski tikai 1922. gadā!).

 

Dziedātāju pulkā

1873. gadā A. Kronvalds kopā ar savas Vecpiebalgas koristiem, kuru draudzes skolā viņš pēc Tērbatas attiecīgā semināra beigšanas strādāja, ieradās Rīgā uz Pirmajiem vispārīgajiem lat­viešu dziesmu svētkiem. Viņš goda mielastā uzstā­jās ar spožu runu, atbildot Vidzemes skolotāju semināra vadītājam un komponistam Jānim Cimzem (1814 – 1881), kas, pieminē­dams koncertā dziedamo tautasdziesmu “Rīga dimd”, salīdzināja lat­viešu tautu ar māsu, kurai pūru it kā kaluši trejādi bāleliņi: vācu skolas, Baltijas muižniecība un vāciskā Rīga. Cimzes vārdi daudzos klausītājos modināja sašutumu, tomēr tikai vienam vīram – Kronvaldam – bija drosme celties un runāt pretī. Viņš uzsvēra, ka dziesmu svētku īstais gods pieder “latviešu mātēm, Rīgas Latviešu biedrībai un pār visu kopā latviešu tautas garam, ko katrs bērns iezīdis no mātes krūtīm un saņēmis ar pirmām vārdu skaņām no viņu lūpām – savas tautas valodā”. Dziedāšanas svētku laikā Rīgā notika arī pirmā vispārīgā latviešu skolotāju konference, kuru vadīja A. Kronvalds.

 

Devums dailes teorijā

Atis Kronvalds ir viens no pirmajiem latviešu autoriem, kurš raksta par estētikas, literatūras un mākslas jau­tājumiem, un tāpēc viņu var uzskatīt par latviešu estētikas pamatlicēju. Tāpat viņš daudz darījis latviešu estētikas un poētikas terminoloģijas veidošanā. Atis Kronvalds runā par pieciem mākslas veidiem: ēku daili jeb arhitektūru, tēlu daili jeb skulp­tūru, zīmolu daili jeb gleznību, skaņu daili jeb mūziku un dzejoļu daili jeb dziedi vai poēziju

Atis Kronvalds vispusīgi pamatoja latviešu nacionālo ideju un piešķīra reālu tālākās attīstības perspektīvu atmodas kustībai. Viņš rosināja vienot latviešu tautu, veicināt savas zemes kultūras augšupeju, lai latvieši varē­tu nostāties kā līdztiesīga nācija citu kultūras tautu vidū.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+