Federika Mogerīni
Federika Mogerīni
Foto-LETA/AFP

Uldis Šmits: ES augstās pārstāves neskaidrā nostāja attiecībās ar Krieviju – kas aiz tās stāv? 21

Federika Mogerīni pieskaitāma to politiķu kategorijai, kuru izteikumi nereti izraisa pārpratumus, un tas parasti ir noticis, kad viņa kaut ko teikusi vai it kā neesot teikusi Eiropas Savienības un Krievijas attiecību sakarā. Problēma tā, ka Mogerīni nav vienkārša politiķe, bet ES augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Jāatceras arī iemesli, kāpēc bijusī Itālijas ārlietu ministre šajā amatā nonāca. Daži no tiem saistāmi ar ES ierastajiem līdzsvara meklējumiem portfeļu sadalē starp galvenajām politiskajām saimēm, dzimumiem un reģioniem – Mogerīni personā tiek iemiesotas dienvidvalstis, mēreni kreisais spārns jeb būtībā sociāldemokrāti, un viņa ir sieviete. Turklāt šo kandidatūru ļoti apņēmīgi bīdīja pēdējā laikā ietekmi guvušais Itālijas premjers Mateo Renci. Savā ziņā Mogerīni kalpo par atsvaru poļa Donalda Tuska iecelšanai par Eiropadomes priekšsēdētāju. Tomēr svarīgākais iemesls bija Eiropas lielvalstu griba paturēt ārlietas savās stingrajās rokās, respektīvi, nevēlēšanās redzēt ES diplomātijas priekšgalā kādu politisko smagsvaru.

Mogerīni uznāciens uz ES skatuves bija straujāks nekā viņas priekštecei Eštonei, un, jāteic, laiki toreiz bija mierīgāki, kaut finanšu krīzes nomākti. Tagad ārpolitiskā slodze ir daudz lielāka, tā pastāvīgi prasa aktīvu rīcību, un ES augstā pārstāve Mogerīni arī rīkojas, bet pagaidām nav lāgā izprotams, ciktāl tas notiek ES kopējās interesēs un ciktāl atsevišķu valstu vai biznesa grupu interesēs. Varbūt Eiropai varētu būt ļoti noderīgi Mogerīni studiju gados veiktie pētījumi par reliģisko un politisko aspektu attiecībām islāmā, bet pārējais viņas agrākajā karjerā īpaši uzmanību nepiesaista – arī ceļš no komunistu jaunatnes organizācijas līdz centriski kreisajai Demokrātiskajai partijai nav nekas neparasts Itālijas politikā, bet valsts ārlietas viņa sāka vadīt 2014. gada februārī, tātad tikai pusgadu pirms izvirzīšanas uz ES augsto krēslu. Izvērtējot kandidatūru, dažiem iekrita acīs, ka viņa saņēmusi Krievijas Draudzības ordeni, taču tas, kā saka, nav rādītājs. Toties tāds varētu būt fakts, ka ES augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos izraudzījusies par preses sekretāri personu, kuras dzīvesbiedrs ir “Gazprom” konsultants. Šķiet, ka izskaidrojums iepriekš pieminētajām neskaidrībām ap Mogerīni nostāju ir meklējams tieši biznesa interešu lauciņos. Tāpat kā ierosinājumam izslēgt Krimas okupācijas tēmu no diskusijām par Krievijai piemērotajām sankcijām. ES ietvaros šis ieteikums rakstiskā formā pirmo reizi parādījās Mogerīni vadītā ES Ārējās darbības dienesta sagatavotajā darba dokumentā pirms ES ārlietu ministru 19. janvāra sanāksmes Briselē. Krimas jautājuma nošķiršana “uz papīra” būtībā nozīmētu samierināšanos ar pussalas “anšlusu” dabā. Ierosmēm Krimas jautājumā gan būtu jānāk no Kijevas. Vai vismaz jāpieņem lēmumi, neapejot Ukrainu. Pretējā gadījumā taisnība izrādīsies krievu politologam Andrejam Piontkovskim, kurš saskata aiz šīm diplomātijas spēlēm “Rietumu kolektīvo Čemberlenu”. Proti, velk paralēles ar bēdīgi slaveno britu premjeru, kurš piekāpās vācu fīreram, ļaujot tam saskaņā ar 1938. gada Minhenes vienošanos pievākt Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu. Salīdzinājums ir drusku pārspīlēts, tomēr Eiropā “kolektīvais Čemberlens” neapšaubāmi pastāv un, piemēram, Latvijā sastopams itin bieži. Viņš – reizēm ar Mogerīni starpniecību – jau neprasa neko daudz. Pilnīgi pietiek ar izlikšanos, ka par Ukrainas teritoriālo nedalāmību kaut kad tiks gādāts, bet tagad iesaldēsim Krimu, lai kopā ar Putinu pievērstos klimata sasilšanai un citām globālām problēmām. Tikmēr “tautas republiku” tiranizētajā Austrumukrainā nekas īpaši nemainās, savukārt ES prezidējošās Latvijas loma un attieksme kļūst arvien grūtāk samanāma.