Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. decembris, 2012
Drukāt

Mokas ar travertīnu 


brivpiemin_vs3

”Modernie ļaudis ir aizmirsuši ēģiptiešu piramīdu mākslu,” pirms 80 gadiem vīpsnāja sensāciju kārā un visus kritizējošā avīze ”Pēdējā Brīdī”. Piezīme tika izteikta, vērojot, kā tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga vadībā notiek cīnīšanās ap 20 tonnu smagajiem travertīna bluķiem, kas no Rīgas ostas bija jānogādā Brīvības pieminekļa būves vietā Brīvības bulvārī. Uzdevums nebūt nebija viegls. 


 

Raugoties 1935. gada 18. novembrī atklātajā Brīvības piemineklī, priecājamies par tā monumentalitāti, taču neiedomājamies, ka toreiz nebija ne lieltonnāžas autoceltņu, ne platformu, lai būvei paredzētos akmens bluķus izcilātu un izvadātu, kur nākas. Arī pieredze lielgabarīta kravu pārvadāšanā Latvijā bija minimāla.

Brīvības pieminekli bija paredzēts veidot no divu toņu granīta un travertīna. Latvijas laukakmeņu granīts noteiktajām prasībām izrādījās nepiemērots, jo, pirmkārt, tādi vajadzīgā lieluma monolīti dabā nemaz nebija atrodami. Otrkārt, pat, ja kādus milzu laukakmeņus piemeklētu, tie būtu pārāk ”raibi”, tas ir, ar pārāk dažādu tonējumu un struktūru, lai tēlnieks spētu nodrošināt kompozicionālu viendabību izcērtamo tēlu grupām. Tāpēc granītu veda no Somijas.

Travertīnu mēdz raksturot kā kaļķakmens un marmora starpformu, bet 1931. gadā teica vēl vienkāršāk: ”Travertīns ir ļoti blīvs šūnakmens.” Vietējās šūnakmens atradnes Allažos latvieši uz Brīvības pieminekļa celšanas brīdi jau bija tikpat kā izsmēluši Brāļu kapu būves vajadzībām. Turklāt Latvijas šūnakmens arī nebija diez ko piemērots plastisko tēlu grupu atveidei. Piemērotākais materiāls tika nolūkots Tivoli akmeņlauztuvēs Itālijas vidienē, 30 km no Romas. Turienes travertīnu savām būvēm bija izmantojuši kā senie romieši, tā arī renesanses laikmeta itāliešu tēlnieki un arhitekti. Brīvības pieminekļa komiteja par spīti dažu preses izdevumu kurnēšanai naudu vērtīgā būvmateriāla iegādei nežēloja. Kaļamā travertīna bloki izmaksāja ap 40 tūkstošus latu – tiem laikiem lielu summa. Pasūtījums tika nogādāts Livorno ostā, kur to iekrāva kuģī. 1932. gada 15. jūnijā pirkumu bija aplūkojis un novērtējis poļu cilmes tēlnieks, profesors Konstantīns Rončevskis. Viņš ”par materiālu atsaucies ļoti atzinīgi”.

 

Darbs tramvajam
Travertins

Pirmie astoņi travertīna bluķi 114 tonnu kopsvarā vispirms tika vesti uz Kopenhāgenu, kur tos pārkrāva kuģī ”Skjold” nosūtīšanai uz Rīgu. Galamērķi ”Skjold” sasniedza 19. septembrī. Te nu radās pirmās grūtības, jo Rīgas ostas celtņu spēju robeža apstājās pie 12 tonnām. Bluķu izcelšanā tāpēc iesaistīja Jūrniecības departamenta peldošo celtni ar 130 tonnu celtspēju, kuru parasti izmantoja nogrimušu kuģu izcelšanai. ”Travertīnu pieņēma Brīvības pieminekļa komitejas priekšstāvji arch. Štālbergs un Valsts prezidenta sekretārs H. Albats,” rakstīja ”Latvijas Kareivis”. Latviešu speciālistiem tolaik trūka pieredzes darbā ar siltzemju materiālu un pat tika apšaubīts, vai Latvijas klimatiskajiem apstākļiem tas vispār der. Vēlākie notikumi rādīja, ka šaubām bijis pamats.

Muitas zonā jeb ”muitas dārzā” nokrautajam travertīnam tēlnieka Zāles uzraudzībā vispirms veica pirmapstrādi. Te nu izrādījās, ka Itālijā iepirktā, apstrādes nodrošināšanai domātā tehnika ”protestē” pret Latvijā lietoto degvielu – benzīna un spirta maisījumu, tā saukto latolu. ”Smalkā Itālijas mašīna nepanes mūsu latolu. Vakar tā ”nospļaudījās” visu dienu, līdz beidzot savedām kārtībā,” presei žēlojās Zāle.

Nākamais bija domāt, kādā veidā nogādāt bluķus būves vietā. Šīs problēmas atrisināšanā tika iesaistīta Rīgas pilsētas valde. Oktobra sākumā tā nolēma, ka piemērotākais līdzeklis transportēšanai būtu tramvaju sliežu ceļš. Tolaik ne tikai pa Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri, bet arī gar pieminekļa jaunbūves vietu pa Brīvības bulvāri stiepās tramvaja līnija. Atlika piemeklēt atbilstošu platformu un izbūvēt dažus sliežu atzarojumus. 2500 latu izdevumus uzņēmās pašvaldība ”uz sava rēķina, šo darbu izmaksu uzskatot kā ziedojumu Brīvības piemineklim”. Sagatavošanas darbi prasīja mēnesi. Par pārvešanai piemērotāko izvēlējās nakti no 12. uz 13. novembri, nakti no sestdienas uz svētdienu. ”Jaunākās Ziņas” 1932. gada 12. novembrī: ”Brīvības pieminekļa tēlnieka Zāles vadībā šodien pēcpusdienā Rīgas muitā uz vagonu platformas ar ostas lielo ceļamo krānu paceļ pirmo 20 tonnas smago akmeni Brīvības piemineklim. Plkst. 12. 30 naktī tramvaja motors platformu nogādās pieminekļa celšanas vietā Brīvības bulvārī. Šonakt pārvedīs divus akmens bluķus.” ”Pēdējā Brīdī” procesu bija vērojusi tuvāk: ”Milzu akmini veda smagā tramvaja platformā tūliņ pēc kārtējās tramvaja satiksmes izbeigšanās. Neskatoties uz vēlo nakts stundu, abās Zigfrīda Meierovica bulvāra malās bija sapulcējušies vairāk nekā simts ziņkārīgo.” Ja ticam laikrakstam, tad bluķa izkraušana no tramvaja platformas gala punktā nākusies grūti. Tālākā akmeņu šķelšana un apstrāde jau bija jāveic tēlniekam uz vietas.

 

”Perfekts skandāls”

travertine_itSienu apšuvumiem un plastiskākajiem ciļņiem domātā travertīna sūtījumi Rīgas ostā 1932. gada beigās sekoja viens pēc otra. Decembra sākumā ieradās tvaikonis ”Ticher” ar vairākiem 25 tonnu bluķiem, pēc dažām dienām tvaikonis ”Magnus” ar līdzīgu kravu. 1932. gada beigās uz Rīgu jau bija atsūtīts 21 bluķis, no kuriem trīs komisija izbrāķēja. Virs travertīna ierīkoja nojumi, bet tālākos pārvešanas darbus atlika uz nākamo, 1933. gadu. ”Milzīgais dārgais travertīns, kas pienācis no Itālijas, tiek paglabāts uz ziemu Rīgas muitas ostā, speciālā būvē. Labāk būtu Itālijas akmeni izmēģinājuši pret visiem sniega un lietus iespaidiem, bet neceltu speciālu būdu. Mākslinieki smaida, kad būs gatavs piemineklis, vai arī tad Zāles figūrām ziemā vilks koka micītes virsū, lai tās pasargātu no ziemas sala, sniega un ledus?” uzjautrinājās žurnāls ”Aizkulises”. Ironija te bija nevietā, jo travertīns pirms lietošanas bija ilgi jāžāvē, citādi mitrums porās sala apstākļos akmeni varēja saplēst. Saskaņā ar avīzi ”Sociāldemokrāts” 1933. gada 27. janvāra rītā tas arī konstatēts: ”Nejauši atrasts, ka no Itālijas atvestie travertīna bluķi, kas atrodas Rīgas muitas dārzā un domāti Brīvības pieminekļa figūrām, stipri saplaisājuši. ”Fašistiskais” akmens redzami nepanes Latvijas ”demokrātisko” salu un pie laika jau uzdevis. Ar Brīvības pieminekļa celšanu tagadējā veidā tauta stipri neapmierināta, kamdēļ sakarā ar travertīna bluķu saplaisāšanu dzirdamas dažādas kodīgas piezīmes.” Arhitekts Alfrēds Laukirbe vēlāk atmiņās notikušo raksturoja kā ”perfektu skandālu”. Bluķi bija vesti uz kuģa klāja un ar mitrumu piesātinājušies vēl ceļā. Rīgā pieredzes trūkuma dēļ kravas uzmanītāji to nebija ņēmuši vērā, taču turpmāk rīkojās gudrāk. Par laimi, krāvumā bija saplaisājuši tikai daži bluķi un tos vēl varēja izmantot apdares plāksnēm.

Lielgabarīta travertīna transportēšana uz Brīvības bulvāri atsākās 1933. gada pavasarī. ”Latvijas Kareivis” 1933. gada 21. aprīlī ziņoja: ”Pagājušajā naktī no muitas dārza uz Brīvības pieminekļa būves vietu sāka pārvest ar sevišķām ielu dzelzceļa platformām no Itālijas atvestos travertīna bluķus. 18 travertīna bluķu pārvešana ilgs 2 – 3 naktis. Uz platformām bluķus uzceļ ar ostas lielo peldošo celtni. Bluķi sver no 20 līdz 50 tonnām.” Kad Brīvības piemineklis jau bija gatavs, tika aplēsts, ka izmantoto materiālu kopsvars sasniedzis 2500 tonnu. Lai tādu daudzumu pārvietotu pa dzelzceļu, tolaik būtu vajadzējis 200 vagonu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+